09.03.2014 18:13

Attaisnošana Sātana interpretācijā. Vai tas ir tas, ko tu domā?

Autors  Guntars Baikovs; www.gudribassakums.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Kad viss pasludinājums tiek pasniegts tikai tiesvedības valodā, nav grūti saprast tos, kuri uzdod jautājumu: "Kāpēc gan vajadzīga tik bieža grēku piedošana?" Kad viss pasludinājums tiek pasniegts tikai tiesvedības valodā, nav grūti saprast tos, kuri uzdod jautājumu: "Kāpēc gan vajadzīga tik bieža grēku piedošana?" publicitātes

Tā kā šī mācība ir tik ļoti svarīga, tad Sātans pieliek visas pūles, lai tā netiktu nedz pareizi saprasta, nedz pareizi sludināta un mācīta.

Viņš savus melus izplata divos virzienos. Pirmkārt, cenšoties šo mācību parādīt kā nepatiesu, tas ir – apšaubot, ka grēcinieka atjaunotās attiecības ar Dievu un atjaunota dzīve varētu tikt iegūta tikai no žēlastības un tikai ticībā, bez jebkādas piepūles no mūsu puses. Otrkārt, ierobežojot un sašaurinot attaisnošanas pasludinājumu, lai tā vairs nespētu ietvert visu Evaņģēlija dzīvu darošo spēku un mierinājumu.

Par pirmo. Neviena baznīca gan nav bijusi tik traka, lai apgalvotu, ka cilvēki vieni paši saviem spēkiem var atjaunot attiecības ar Dievu un dzīvot tādu dzīvi, kādai viņi radīti. Gandrīz katra cenšas mācīt, ka glābšanai nepieciešama Dieva žēlastība, Kristus nopelns, ticība un paļaušanās uz Dievu utt. Bet vienlaikus tik daudziem griež ausīs apgalvojums, ka Dieva priekšā cilvēks tiek attaisnots tikai un vienīgi no žēlastības un tikai un vienīgi ticībā. Vai tad mums pašiem tiešām nekas nav jādara? Tiešām? Nekas!

Viens no biežāk izteiktajiem pārmetumiem baznīcām, kuras apliecina, ka tiekam attaisnoti tikai ticībā, ir tas, ka šādā veidā ar Kristus ciešanām un nāvi nopelnītā grēcinieku glābšana tiek padarīta par lētu formalitāti, kura pat neprasa nekādas izmaiņas pašā attaisnotajā. Šī pārmetuma cēlonis parasti ir daudzu kristiešu vadītā ne visai kristīgā dzīve. Diemžēl, to uzlūkojot, bieži vien var rasties jautājums, vai tiešām Kristus būtu miris velti? Tomēr cilvēku grēks un Dieva žēlastības nicināšana neatceļ Dieva apsolījumus. Tie paliek nemainīgi.

Par otro. Tajās baznīcās, kurās mācība par attaisnošanu tikai ticībā arvien tiek turēta godā, Sātans cenšas ierobežot un sašaurināt tās pasludinājumu tādējādi, lai tā vairs nespētu ietvert visu Evaņģēlija dzīvu darošo spēku un mierinājumu. Kā tieši tas notiek? Diezgan vienkārši. Ja visu Dieva pestīšanas darbu, ja mācību par attaisnošanu tikai no žēlastības un tikai ticībā saprotam un sludinām tikai un vienīgi tiesvedības kategorijās. Likums, apsūdzība, vaina, tiesa, attaisnojošs spriedums, punkts. Šādā valodā arī bauslība no ļoti labās Dieva dāvanas un Radīšanas kārtības apraksta kļūst pamatā par likumu, ar kuru tiekam apsūdzēti un pēc kura tiesāti.

Bez tam, lielā mērā visa Dieva Vārda darbība tiek sašaurināta tikai uz grēku piedošanas pasludinājumu. Proti, grēki tiek piedoti Kristībā, tāpat grēki tiek piedoti Absolūcijā, grēki tiek piedoti arī Evaņģēlija pasludinājumā, un beidzot grēki tiek piedoti paša Kristus svētajā Mielastā. Nepārprotiet, grēku piedošana ir ļoti, ļoti centrāla Evaņģēlija vēsts sastāvdaļa, kā Bībele to daudzās vietās apliecina. Bet tā vēl nav visa "Dieva atziņa tās pilnībā" (Ap.d. 20:27), kuru Kristus Baznīcai uzdots pasludināt un mācīt.

Kad viss pasludinājums tiek pasniegts tikai tiesvedības valodā, nav grūti saprast tos, kuri uzdod jautājumu: "Kāpēc gan vajadzīga tik bieža grēku piedošana?" Pat atbilde – tāds ir Dievs, bagātīgs un izšķērdīgs savā žēlastība – lai arī pareiza, ne līdz galam paskaidro, kāpēc iedibināti tik dažādi veidi grēku piedošanas sniegšanai. Turklāt, ja viss pasludinājums ir tikai tiesvedības valodā, un Evaņģēlija vēsts tiek samazināta tikai uz vainīgs-attaisnots, vainīgs-attaisnots, nav brīnums, ja cilvēki pat neiedomājās, ka viņiem kas būtu radikāli jāmaina savā dzīvē.

Kādēļ gan? Dievs taču attaisno tikai no žēlastības un tikai ticībā, nekādi darbi taču neko nedod. Vai tad ne tā?! Nereti šāda domāšana noved pat pie pretēja efekta. Lai uzsvērtu, cik svarīgs ir "tikai ticībā" elements, kristieša dzīve tiek apzināti vadīta izaicinošā veidā, lai tikai kāds neiedomātos, ka kaut kas no tā, ko darām, varētu pelnīt Dieva žēlastību. Lai nu redzams, ka esam īsti grēcinieki, kas apžēloti tikai ticībā!

Šādi, sašaurinādams Dieva žēlastības vēsti uz tiesvedības valodu vien un mudinādams cilvēkus palikt tik mīļajos grēkos un slinkumā, Sātans spējis veiksmīgi radīt visiem zināmus stereotipus: "Ja jau svētdien aizej un saņem grēku piedošanu, pēc tam vari mierīgi turpināt grēkot." Ko lai saka? Lielā mērā paši kristieši, īpaši jau tie, kam uzticēta Evaņģēlija sludināšana, ir vainīgi, ka ļāvuši velnam vaļu, kā rezultātā izveidojies šāds kropls un nicinošs vērtējums par Dieva Vārda dzīvu darošo spēku Evaņģēlija pasludinājumā.

Turpinājums sekos. Raksta pirmā daļa. Vairāk lasiet grāmatā "Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm".