28.02.2014 18:48

Šis raksts nav par tevi, vai tomēr ir?

Autors  Guntars Baikovs; www.gudribassakums.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Kas notiek attiecībās ar tuvāko un ar radību? Lielākā nelaime šajās attiecībās ir cilvēka absolūtā vērstība uz sevi.

Nepazīdams mīlošo Radītāju, nezinādams, ka cilvēka rūpēm jābūt vērstām uz tuvāko, viņš cīnās, cenzdamies, lai nodrošinātu kontroli pār savu dzīvi un iegūtu pilnīgu neatkarību no Dieva. Visa grēcīgā cilvēka rīcība ir vērsta uz sevi, uz kalpošanu savām vajadzībām. Tā kā cilvēks vairs nespēj saņemt svētību "no augšas", no Radītāja, viņš sagaida visu labo no radības. Tā vietā, lai saņemtu no Dieva un dotu tālāk tuvākajam un viņa pārvaldībai uzticētajai radībai, cilvēks, tieši otrādi, cenšas iegūt visu sev nepieciešamo no tuvākā un no radības.

Mārtiņš Luters pēc Dieva tēla un līdzības radītu cilvēku salīdzināja ar cauruli, kurā no augšienes Dieva bagātīgi lej savu svētību, kuru cilvēks nesavtīgi izdala tālāk tuvākajam un pārējai radībai. Pēc grēkā krišanas cilvēks šīs caurules galu ir pavērsis pret tuvāko un pārējo radību un izmisīgi mēģina caur to iesūkt svētību savām iedomātajām vajadzībām. Viņš nesaņem no Dieva, un viņš nedod tuvākajam un radībai, tā vietā viņš cenšas saņemt no tuvākā un no radības. Ja iesākumā cilvēks bija radīts, lai kalpotu citiem, tad pēc grēkā krišanas visi, pat viscēlākie cilvēka centieni savā motivācijā ir vērsti tikai uz viņu pašu.

Kā tieši tas notiek? Dievs vēl arvien mūs izmanto kā savas maskas, lai caur mums rūpētos un gādātu par citiem. Cilvēks to vairs neapjauš. Visu labo, ko Dievs mums dod un caur mums dara, mēs uzskatām par savu veikumu, par saviem labajiem darbiem. Ar Dieva dāvanām mēs lielāmies kā ar saviem panākumiem, kā ar ko tādu, kas pasaulei un Dievam pierādītu mūsu labumu. Tā kā bauslība aizvien darbojās, lai uzturētu kārtību kreisās rokas valstībā, cilvēki zina, lai arī neskaidri, kas ir labs, kas ļauns.

Turklāt, tā kā zināms, ka labais tiek atalgots, un ļaunais nosodīts, ir taču izdevīgi būt labajiem. Tā nu arī tuvākajam kalpodami, to darām nevis viņa, bet sevis dēļ. Kalpošana tuvākajam tiek izmantota kā līdzeklis, lai mēs paši varētu sev paklapēt uz pleca, – redzi, cik tu labs! – un tādi parādītos arī citu acīs. Tā vairs nav pateicīga visu lietu saņemšana no Radītāja un došana tālāk saskaņā ar Dieva gribu, tagad tas ir mūsu darbs, lai parādītu sev un citiem, un arī Dievam [!], cik labi mēs esam.

Grēcīga cilvēka darbs [it kā] tuvākā labā, un Kristus attaisnota grēcinieka darbs, vadoties pēc bauslības trešā lietojuma un darbojoties savos aicinājumos, no malas raugoties, var šķist līdzīgi. Abi var darīt vienu un to pašu. Arī cik tālu tas attiecas uz šo darbu augļu saņēmējiem, viņiem nebūs nekāda starpība, vai viņu vajadzībām kalpojis kristietis, vai ne-kristietis. Viņi svētību caur Dieva maskām saņems jebkurā gadījumā. Atšķirība ir motivācijā, ar kādu šī kalpošana notikusi. Kā jau tikko rakstīts, grēcīgs cilvēks visu dara sevis dēļ. Arī tad, ja no paveiktā darba viņam nebūtu it ne mazākā ieguvuma, ja tas būtu tik nesavtīgs, cik vien iespējams, tad beigu beigās cilvēka motivācija ir – man būt tik nesavtīgam, man būt tik labam, kas tā rūpējās par citiem, lai es pats un arī citi zinātu, kāds es esmu.

Dieva apžēlotam grēciniekam ir cita motivācija. Pateicība Dievam un kalpošana tuvākā vajadzībām saskaņā ar Dieva svēto gribu. Kristietim nav vajadzības kādam parādīt, cik viņš ir nesavtīgs, cik viņš ir labs, viņam nav vajadzīgs vērtējums no apkārtējiem. Viņš jau ir saņēmis visaugstāko vērtējumu un atzinību no visas radības Kunga un Pavēlnieka, Dieva Radītāja un Glābēja. Viņa darbi un kalpošana tuvākajam ir Dieva mīlestības un piedošanas motivēti. Ne uz sevi, bet citiem vērsti. Ne savu, bet Dieva labumu cildinoši.

Grēks ir cilvēka patiesais kungs un pavēlnieks abās attiecību dimensijās. Tas slēpjas un maskē savu spēku, kad pievēršam tam skatu, – redzi, manis nemaz nav! Bet vienlaikus tur cilvēku kā neredzamās ķēdēs savažotu. Tieši caur mūsu grēku, un, vēl konkrētāk, caur mūsu elkiem, Sātans nerimstoši darbojās, lai tikai nepieļautu mūsu atgriešanos tajā stāvoklī, kuram esam radīti. Grēciniekam vajag tikai izdzirdēt Jēzus Kristus, Evaņģēlija, vai dievkalpojuma kā patiesā Dieva klātbūtnes pieminēšanu, kad grēka ķēdes sažņaudzās no visa spēka. Reizēm tik strauji, ka sametās pat fiziski nelabi. Kauns dzirdēt šo vārdu – Jēzus – pazemojoši klausīties tādās runās, netīkami, ka kāds to vispār atļaujās pieminēt.

Kādā Dievkalpojumā biju kopā ar kādu tuvu un mīļu cilvēku, patiešām uzticamu ģimenes draugu. Sprediķis bija par Jāņa evaņģēlija ceturtajā nodaļā aprakstīto Jēzus tikšanos ar apšaubāmās reputācijas samariešu sievu. Pēc Dievkalpojuma, mājup braucot, mēģinājām pārrunāt sprediķi, gribējās zināt, kā tas būs uzrunājis mūsu ne-kristiešu draugu. Bija mulsinoši dzirdēt, kad, atceroties sprediķī pasludināto, tika atkal un atkal piesaukts "tas jūds". No sākuma nesapratu, par ko ir runa. Kas ir "tas jūds"? Tikai pēc brīža apjautu, ka ar vārdiem "tas jūds" tiek domāts Jēzus. Acīmedzot Viņa vārds bija pārāk smags, lai to izrunātu.

Vienlaikus šāds cilvēks var sist ar roku pie krūtīm un sacīt, ka tic [kaut kādam] dievam. Tomēr, kā jau apustulis Pāvils to rakstīja, neviens nevar sacīt "es ticu, ka Jēzus Kristus ir patiess Dievs, un es paļaujos uz Viņu kā savu Kungu" (1.Kor 12:3), ja Svētais Gars nav viņu vispirms atbrīvojis no grēka važām un radījis viņā jaunu sirdi. Šīs visas ir grēka varenības pazīmes. Grēcinieks ir kā gūsteknis, kā ķīlnieks, kurš to pats neapzinās, bet nicīgi atgrūž to, kurš vienīgais ir pietiekoši spēcīgs, lai viņu atbrīvotu.

Grēks ir kā vēzis, kā nāvējošs vīruss, kurš izlaiž savus taustekļus visā mūsu ķermenī, pārņem to savā varā, mums pat nenojaušot. Līdz kādā brīdī esam nāves priekšā, un ir par vēlu ko mainīt. Bez testiem un analīzēm, kurus piedāvā Dieva svētā bauslība, mēs pat nespējam šo kaiti – grēku – diagnosticēt. Kur nu vēl paši tikt no tā vaļā. Lielākoties mēs savu grēku pat nenojaušam un smīkņājam par tā esamību. Tas ir tieši tas, kas tam vajadzīgs. Ja vēzis noteikts, varam rīkoties, lai to iznīcinātu. Ja tam izdodas apslēpt savu eksistenci pietiekoši ilgi, tas ir uzvarējis. Tieši tā tas ir ar grēku. Starpība tā, ka vēzis var nogalināt tikai mūsu miesu, savukārt grēks, ja netiek laicīgi atklāts un uzvarēts, nolemj mūžīgai iznīcībai mūs pašus. Neatgriezeniski un neglābjami.

Vairāk lasiet grāmatā "Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm".