Mācītājs Aleksandrs Bite: Vai dzīvība drīkst pieprasīt nāvi?

(3)
Mācītājs Aleksandrs Bite: Vai dzīvība drīkst pieprasīt nāvi? Foto: publicitātes
2014. gada 17. februāris, 11:39

Diskusijas par nāvessodu kā augstāko soda mēru Latvijas sabiedrībā laiku pa laikam uzvirmo ar jaunu sparu. Tam varētu būt vairāki atšķirīgi iemesli.

Iespējams, ka galvenais pastāvīgais diskusiju iemesls ir tas, ka nāvessoda atcelšana Latvijā vairāk saistīta ar Eiropas Savienības varas struktūru un ietekmīgu starptautisku sabiedrisko organizāciju spiedienu uz mūsu likumdevējiem un valsts amatpersonām, nevis ar sabiedrības vairākuma pārliecību vai taisnīguma izjūtu.

Šo sabiedrības kopējo izjūtu un pārliecību par nāvessoda nepieciešamību atkal no jauna aktualizē arī atsevišķi šokējoši noziegumi, kas saistīti ar masu vai sērijveida slepkavībām. Tādos gadījumos pat augsti stāvošas un atbildīgas amatpersonas reizumis atklāj savu dziļi personisko, cilvēcisko pārliecību, kas nonāk krasā pretrunā ar viņu oficiāli paustajām nostādnēm.

Zīmīgs piemērs tam bija mūsu eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas sacītais uzreiz pēc šausminošās, ārkārtīgi nežēlīgās trīs mazu meitenīšu un bērnudārza audzinātājas slepkavības Gulbenē 1999. gadā. Prezidente sacīja, ka šajā gadījumā viņa personīgi būtu par augstākā soda mēra izpildi slepkavam, ja vien nebūtu spēkā prezidenta izsludinātais nāvessoda moratorijs. Sirdsapziņa saka vienu, bet politiskā loģika – ko citu, un tas nevar neradīt spriegumu gan personības, gan sabiedrības līmenī.

Kāds cits iespējams iemesls tam, ka diskusijas un pārdomas par nāvessodu un tā pareizumu vai nepareizumu laiku pa laikam atjaunojas, ir arī vēlme izvērtēt, cik labi funkcionē nāvessoda neesamība sabiedrībā un ko darīt ar daudzajiem notiesātajiem slepkavām, kas pašlaik izcieš mūža ieslodzījumu, bet jau pārskatāmā nākotnē vairāki no viņiem iesniegs apelācijas lūgumus izskatīt iespēju viņus atbrīvot no ieslodzījuma, jo būs beigušies likumā paredzētie minimālie 25 ieslodzījuma gadi, kas cietumā jāpavada uz mūžu ieslodzītajiem.

Taču vēl kāds vērā ņemams apstāklis, kas uztur spriegumu un diskusiju šajā jautājumā, ir fakts, ka sabiedrības vairākuma pārliecība par nāvessoda nepieciešamību saskan arī ar Latvijai tradicionālajām Bībelē pamatotajām kristīgajām vērtībām. Tādējādi diskusija par nāvessodu skar ne vien tiesisko, morāles, politisko, bet daļēji arī reliģisko jomu. Vēlos paust tradicionāli ievirzīta teologa pārdomas par šo jautājumu, apskatot to no dažādiem skata punktiem.

"Taisnība un tiesa ir Tava troņa pamati" (Ps. 89:15)
Vārdu savienojums "taisnība un tiesa" kā refrēns skan cauri visiem Svētajiem Rakstiem, apzīmējot Dieva dotās bauslības pamatprincipus, kam jāiemiesojas laicīgās tiesas un sabiedrības morāles jomās. Abas šīs jomas savā būtībā veido vienotu veselumu, un šķīrums starp tām visbiežāk ir nosacīts. No šo abu jomu – morālās un tiesiskās – ciešās saistības izriet tas, ka amoralitāte viegli pāraug prettiesiskumā un prettiesiskums – amoralitātē, turklāt viens otru savstarpēji pastiprinot.

Vispirms būtu īsumā jāpieskaras tam, kā Bībelē atklājas tiesiskie aspekti, jo mūsu apskatāmais temats – nāvessods – tiešā veidā saistīts ar cilvēka rīcības kriminalizēto zonu, ar pašu tās "virsotni". Viena no tiesiskuma neatņemamām sastāvdaļām ir taisnīga jeb atbilstīga atmaksa par noziedzīgu nodarījumu. Tā kā noziedzīgas darbības ietiecas visās cilvēka dzīves jomās visos līmeņos, tad arī atbilstīgiem sodiem ir jābūt visos līmeņos.

Bībelē šī nozieguma un soda atbilstība izteikta, vadoties pamatā pēc diviem principiem. Viens tiek attiecināts uz noziegumiem pret personas īpašumu, otrs – uz noziegumiem pret personu.

Noziegumi pret personas īpašumu vai mantu bija jāatmaksā ar uzviju – divkārtīgā vai, zādzības gadījumā, četrkārtīgā vai pat pieckārtīgā apmērā: "Ikviena lieta, kad nodarīts zaudējums, vai tas būtu vērsis, ēzelis, avs, kāds drēbju gabals vai kāda cita zaudēta manta .. zaudējums divkārtīgi savam tuvākam jāatlīdzina." "Ja kāds nozog vērsi vai avi un to nokauj vai pārdod, tam būs atdot piecus vēršus par vērsi un četras avis par avi." (2Moz 22:8; 2Moz 21:37). Tas, ka nodarītais mantiskais zaudējums jāatmaksā vairākkārtīgi, veic gan preventīvu, gan pedagoģisku, gan kompensācijas funkciju.

Savukārt noziegumi, kas skar personas veselību vai dzīvību, bija jāsoda pēc tiešas atbilstības principa: "Tad nu lai tavas acis nelūkojas žēlodamas: dzīvību pret dzīvību, aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju." (5Moz 19:21; sk. arī 2Moz 21:24, 25; 3Moz 24:20)

Iespējams, šis princips netika realizēts primitīvā un tiešā veidā, vismaz Bībelē mēs nevienu šādu precedentu neatrodam. Domājams, ka jau sākotnēji vainīgajam netika izsista acs vai zobs, bet pastāvēja atbilstošs kompensācijas mehānisms, pēc kura vainīgais varēja izpirkt savu roku, kāju, aci vai zobu kādā citādā veidā, parasti – vienojoties ar cietušo pusi (sk. 2Moz 21:18–31). Tikai ļaunprātīgi izplānotas un tīšas slepkavības gadījumā nebija nekāda kompensācijas mehānisma vai iespējas izvairīties no nāvessoda. Tāpat šāda iespēja izvairīties no nāves nebija arī citu īpaši smagu un sabiedrībai īpaši bīstamu noziegumu gadījumā (sk. 2Moz 21:12–17).

Nāvessods – Dieva pavēle
Pirmā Dieva pavēle, kas ievieš nāvessodu, Bībelē minēta jau vēstījumā par laiku uzreiz pēc Grēku plūdiem, kad Dievs slēdz Savu derību ar Nou un tiem septiņiem viņa ģimenes locekļiem, kas vienīgie no visa cilvēku dzimuma bija izdzīvojuši plūdos: "Bet par jūsu asinīm, jūsu dzīvību, Es prasīšu atbildību: no ikviena zvēra Es to prasīšu un no katra cilvēka, no ikviena jūsu vidū Es to prasīšu; cilvēka dzīvību Es atprasīšu. Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas, jo pēc Dieva tēla Viņš cilvēku ir radījis." (1Moz 9:5–6)

Bībeles teksts uzsver, ka Dievs pats ir atriebējs par slepkavību (to parāda četrkārtējais uzsvērums: "Es prasīšu.. Es to prasīšu.. Es to prasīšu .. Es atprasīšu!), taču šai Dieva taisnības prasībai ir jātiek realizētai caur noslepkavotā un slepkavas līdzcilvēkiem, proti, caur sabiedrību, kurai pavēlēts nonāvēt slepkavu ("Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas.."). Nāvessods ir Dieva sods, ko Viņš īsteno ar cilvēku rokām!

Svarīga ir arī piebilde, kas pamato nāves soda pavēli: ".. jo pēc Dieva tēla Viņš cilvēku ir radījis." Tādējādi Dievs ar nāves sodu aizsargā gan cilvēka dzīvību, gan – kas ir īpaši svarīgi mūsu apskatāmā jautājuma sakarā – arī pašu cilvēcības būtību, kas ir Radītāja dota, cilvēku radot pēc sava tēla.

Teologu un neteologu diskusijās par nāvessodu parasti tiek lietots arguments, ka nāvessods bijis ir tikai Vecajā Derībā, bet uz Jauno Derību tas vairs neattiecoties, jo Jēzus mīlestības bauslis to esot atcēlis. Jāteic, ka Jēzus mīlestības bauslis attiecas uz cilvēka ticības dzīvi un savstarpējām attiecībām ticīgo kopībā, bet negroza un neregulē tiesisko jomu, kas attiecas uz visu cilvēku sabiedrību kopumā.

Ne apustuļi, ne vēlāko laiku baznīca to nekad nav sapratusi citādi. To mēs varam ieraudzīt Svēto Rakstu vietās, kas attiecas uz valsts varu. Piemēram, apustulis Pāvils, mudinādams kristiešus paklausīt tā laika valsts varai, raksta: "Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā [valsts vara] nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu." (Rom 13:4)

Zobens, ko nes valsts vara – Dieva kalpone –, ir nāves rīks. Zobens simboliski parāda, ka valsts varai ir Dieva dota vara arī pār cilvēku dzīvībām, kad tā likumā noteiktā kārtībā soda noziedzniekus, kas izdarījuši īpaši smagus noziegumus. Tā mēs redzam, ka arī Jaunajā Derībā tiek saglabāta nāvessoda pavēle, ko Dievs devis Noam un viņa pēctečiem.

Kristīgajā baznīcā vienmēr ir valdījusi vienprātība šajā jautājumā, tikai atsevišķas sektas mācījušas, ka nāvessods nav pieļaujams. Piemēram, vienā no luterāņu baznīcas ticības apliecībām – Konkordijas formulā – tiek noraidīti tālaika maldi, "ka valdība nevar ar neievainotu sirdsapziņu sodīt ļaundarus ar nāvessodu" (KF XII, 21).

Samaksāt nesamaksājamo
Soda atbilstības princips, kas par mazāk smagiem noziegumiem īstenojas caur noteiktu kompensācijas mehānismu un par īpaši smagiem noziegumiem – tiešā veidā caur nāvessodu, ir pastāvējis cauri visai mūsu civilizācijas vēsturei līdz pat pavisam nesenam laikam. Tas vienmēr bijis tiesiskuma pamatu pamats, kas vairāk vai mazāk veiksmīgi ticis īstenots pat visai atšķirīgās likumu sistēmās.

Sodu veids un uzskati par to atbilstību nodarījumam dažādos laikos bijuši atšķirīgi – no naudas un miesas sodiem senatnē un ilgstošiem katorgas (patiesībā – vergu) darbiem racionālisma, apgaismības un merkantilisma laikmetā līdz pat ilgstošai labi paēdušu cilvēku piespiedu bezdarbībai un laiskumam mūsdienu brīvības atņemšanas/soda izciešanas vietās.

Tai pat laikā augstākais soda mērs vienmēr kalpojis kā atmaksa par tīšiem un īpaši smagiem noziegumiem pret sabiedrības augstākajām vērtībām. Daļēji mainījās sabiedrības izpratne par tās augstākajām vērtībām un nāvessoda izpildes tehniskais veids, bet pats princips, ka par īpaši smagiem noziegumiem pret šīm augstākajām vērtībām noziedznieki tiek sodīti ar nāvi, palika nemainīgs. Tādējādi nāvessods līdz šim ir bijis mūsu civilizācijas augstāko vērtību sardzē.

Postmodernā krīze galvās un likumos
Kas izraisījis tik radikālas izmaiņas, ka līdzšinējā tiesiskuma sistēma šajā ziņā ir tikusi pasludināta par prettiesisku un nepieņemamu? Vai šādā veidā netiek deformētas tās tiesiskās sistēmas, kas īpaši sargā mūsu civilizācijas augstākās vērtības? Vai varbūt šādu augstāko vērtību, kas attiektos uz visu sabiedrību, mūsdienās vispār vairs nepastāv?

Šīs pārmaiņas ir veidojušās garīga pagrimuma jeb visaptverošas gara dekadences apstākļos, ko mēs šodien saucam par postmodernismu. Būtībā tas ir savdabīgs laikmeta gars, kas izsenis laiku pa laikam pārņēmis cilvēku prātus. Rezultātā cilvēks, kas "apstrādāts" ar īpašas retorikas palīdzību, vairs neredz acīmredzamo, nesaprot pašsaprotamo un galu galā nonāk dziļā pretrunā pats ar sevi.

Taču, tēlaini izsakoties, pasaulei novecojot, šī gara ietekme kļuvusi izteiktāka un visu aptveroša. Postmodernismam raksturīgā vērtību relativizēšana un jebkādu absolūto vērtību noliegums ir dziļi – bet, cerams, ne nedziedināmi – skāris visas mūsdienu sabiedriskās dzīves jomas, un tiesiskums ir tikai viena no tām. Prasība atcelt nāvessodu tiešā veidā norāda uz šādu postmodernismam raksturīgu augstāko vērtību relativizēšanu vai pat to noliegšanas mēģinājumu.

Postmodernās domāšanas pretrunīgums īpaši spilgti atklājās diskusijās par divām īpašām tēmām 6. LR Saeimā – diskusijās par nāvessoda atcelšanu un diskusijās par abortu legalizāciju. Vieni un tie paši cilvēki Saeimas debatēs aizstāvēja gan nāvessoda atcelšanu, gan abortu legalizāciju. Runādami par nāvessoda atcelšanu, viņi iestājās par cilvēka dzīvības absolūto vērtību un deklarēja, ka neviens mums nav devis tiesības atņemt dzīvību otram cilvēkam, pat ja tas būtu izdarījis īpaši smagus noziegumus. Savukārt debatēs par abortu legalizāciju viņi uzsvēra personas izvēles brīvības absolūto vērtību un tiesības mātēm nonāvēt savus nedzimušos bērnus. Ļoti savāda domas gaita: nedzimušus bērnus viņu pašu vecāki var likumīgi nogalināt un neaudzināt, bet perversus slepkavas nedrīkst likumīgi nogalināt – tos jāaudzina un jāpāraudzina.

Šāda iekšēji pretrunīga, veselam saprātam neaptverama "loģika", var sadzīvot tikai pilnīgi dezorientētos prātos, kur nav nekādu augstāko vērtību, bet lielākā vērtība šādiem cilvēkiem ir izkopt tādu retoriku, ar kuru var panākt visu, ko vien tie vēlas.

Vai par ko tādu nav dzirdēts jau sensenos laikos? Šādu situāciju var precīzi aprakstīt ar trīstūkstoš gadus senu pravieša lūgšanas vārdiem, ko lasām Psalmu grāmatā: "Palīdzi, ak, Kungs, jo svētie ir zustin zuduši un ticīgo tik maz ir palicis starp cilvēku bērniem! Viltu viņi runā cits caur citu. Ar smaidu uz lūpām viņi runā ar divkosīgu sirdi. Kaut Tas Kungs darītu galu visiem saldiem vārdiem, mēlei, kas runā nekautrīgi, kas saka: "Mūsu varoņspēks ir mūsu mēle, mūsu mute ir mūsu rīcībā, mums klājas runāt! Kas mums var pavēlēt?" "Tad nu posta dēļ, kas nācis pār apspiestajiem, un grūtdieņu nopūtu dēļ Es celšos," saka Tas Kungs, "un gādāšu pestīšanu tam, kas pēc tās ilgojas!""

Cilvēcības būtība – sargāt augstākās vērtības
Augstākās sabiedrības vērtības vienmēr bijušas un būs tās vērtības, kas ir augstākas par atsevišķa indivīda fiziskās dzīvības vērtību, tādēļ tās vienmēr ir tikušas sargātas ne tikai privāti – ar audzināšanu un skološanu, bet arī tiesiski – ar dažādiem sodiem un pat ar nāvessoda draudiem.

Tas ir tikai loģiski, jo augstākās vērtības nav cilvēku prāta radītas filozofiski ētiskas abstrakcijas, kuras, mazliet pateoretizējot, varētu arī mainīt, bet reālas – Dieva dotas – vērtības, kas ir dziļi iekodētas pašā cilvēcības būtībā.

Šīs vērtības ir gluži vai instinktīvas un visiem kopīgas. Par to pavisam vienkārši var pārliecināties, uzdodot dažādiem ļaudīm jautājumu: par ko cilvēki vajadzības gadījumā būtu gatavi atdot savu dzīvību? Atbildes uz šo jautājumu visiem būs līdzīgas, savstarpēji papildinošas un gūs vispārēju piekrišanu. Tēvs vai māte, kas ir gatavi ziedot savas dzīvības par saviem bērniem, karavīri – par savu tautu un valsti, policisti un glābēji – glābjot līdzcilvēkus nāves briesmās, ir tam spilgts apliecinājums.

Šo uzskaitījumu, protams, varētu turpināt, bet galvenais ir tas, ka no šāda uzskaitījuma nav īpaši grūti izsecināt arī sabiedrības augstākās cilvēciskās vērtības – valsts, tauta, ģimene, līdzcilvēku dzīvība utt. Bez šīm vērtībām un bez gatavības upurēt sevi, tās sargājot, nav arī patiesas un pilnvērtīgas cilvēcības.

Tādējādi prasība sodīt ar nāvessodu noziedzniekus, kas izdarījuši īpaši ļaunprātīgus un smagus noziegumus, kas vērsti pret sabiedrības augstākajām vērtībām, ir pamatota dabiskā, Dieva dotā sabiedrības locekļu gatavība par šīm vērtībām upurēt arī savas dzīvības; šī gatavība ir apliecināta ar neskaitāmiem upuriem, kas nesti šīs vērtības apliecinot un aizstāvot.

Sabiedrības locekļu gatavība upurēties un tās neskaitāmās dzīvības, kas jau ir upurētas, aizstāvot, glābjot, sargājot visu šo cilvēcības augstāko vērtību jomu, ir neatceļams un nepārvarams arguments (protams, ne jau vienīgais) nāvessoda nepieciešamībai gadījumos, kad augstākās vērtības tiek apdraudētas. Varētu sacīt, ka sabiedrība par nāvessodu ir "samaksājusi" ar gatavību savas dzīvības upurēt par savām augstākajām vērtībām. Noliegdami vai relativizēdami šo upuru vērtību un neievērodami cilvēku gatavību nest šādus upurus, mēs relativizējam un noliedzam savas civilizācijas pašu pamatu, paši savu cilvēcību, un tā ir ļoti bīstama tendence.

Lavīnas efekts
Būtiskākais jautājums nāvessoda tēmas sakarā būtu: vai augstāko vērtību sargāšanai var atrast kādu nāvessoda aizstājēju, kas pilnvērtīgi varētu sargāt šīs vērtības?

Ar nāvessoda atcelšanu rodas neatbilstība ne vien augstākā soda mēra zonā, tā neizbēgami rada arī tālāku neatbilstību visā sodu sistēmā kopumā. Atceļot nāvessodu, augstākās smaguma pakāpes noziegumi tiek sodīti ar zemākas atbilstības pakāpes sodu. Tā rezultātā veidojas nobīde un sodu disproporcija, kad vieglāku nodarījumu gadījumā sodi faktiski kļūst nesamērīgi augsti iepretī daudz smagāku noziegumu atvieglotajiem sodiem. Šādā gadījumā rodas tendence, kāda šobrīd novērojama arī Latvijā, kad tiek samazināts visu sodu līmenis un līdztekus arī tiek mēģināts atrast kādu aizvietotāju nāvessodam kā augstākajam soda mēram.

Mūsdienās rastais risinājums parasti ir aizvietot nāvessodu ar mūža ieslodzījumu. Reāli tas nozīmē, ka notiesātajam ieslodzījumā jāpavada vismaz 25 gadus un tad viņš teorētiski var tikt atbrīvots. Jāpiezīmē, ka šāda situācija Latvijā un arī daudzās citās valstīs, kur nāvessods ir atcelts, vēl nav reāli pieredzēta, jo neviens uz mūžu ieslodzītais vēl šādu termiņu nav sasniedzis. Taču jautājums – vai mūža ieslodzījums ir atbilstīgs aizstājējs nāves sodam? – ir ļoti būtisks.

Simts nozagti maki = simts noslepkavoti cilvēki?
Pirmā vieta, kur parādās tas, ka nāvessoda aizvietošana ar mūža ieslodzījumu sekmē vērtību relativizāciju un rada bīstamu spriegumu, ir tiesiskā joma. Ir reāli radusies situācija, kad soda smaguma ziņā nav būtiskas atšķirības starp kabatas zagli recidīvistu, kurš apzadzis desmitus vai simtus cilvēku un par ko sava mūža divas trešdaļas ir pavadījis ieslodzījumā (reizēm pat 40–50 gadus), un sērijslepkavu, kurš īpaši nežēlīgi noslepkavojis tos pašus desmitus vai simtus upuru. Sods ir kļuvis vienāds gadījumā, kad cilvēki tikuši vienkārši apzagti vai arī tikuši vainu īpaši pastiprinošos apstākļos noslepkavoti. Šādā gadījumā īpaši smaga atkārtota slepkavība ir reālā soda ziņā pielīdzināta vienkāršai atkārtotai zādzībai.

Tiesiskuma un taisnīguma loģikas ziņā tā ir pilnīgi absurda situācija. Reāli ir iestājies plašs tiesiskuma un likumības "neķerlauks", kas turklāt nav teorētisks un, tā sakot, neapdzīvots, jo tajā pārceļas aizvien vairāk personu, kuru saņemtais sods par nodarījumu ir neatbilstīgs un netaisns. Mūža ieslodzījums kā augstākais soda mērs šajā gadījumā neglābjami buksē un reāli vairs nav augstākais soda mērs.

Nāvessoda atcelšana un tā aizstāšana ar mūža ieslodzījumu īpašā veidā vairo morālo relatīvismu arī šādā veidā: ja noziedznieks vairs principiāli nevar likuma un sabiedrības priekšā izdarīt noziegumu, par kuru viņam būtu jāsamaksā ar savu dzīvību, tad tas ir signāls pašam noziedzniekam un arī visai pārējai sabiedrībai, ka nav nekā galēji ļauna vai cilvēcības necienīga, ko cilvēks varētu izdarīt. Rezultātā nekas vairs nav absolūti neaizskarams – cilvēka rīcībai nav novilktas noteiktas robežas, bet tikai uzlikti zināmi ierobežojumi. Tā tas sanāk no valsts un likuma puses, bet – kā tas ir sabiedrības locekļu skatījumā?

Vai ņemt tiesu savās rokās?
Otrā vieta, kur parādās tas, ka nāvessoda aizstāšana ar mūža ieslodzījumu sekmē un rada bīstamu spriegumu, ir sabiedriskā joma.
Cilvēka dabiskā taisnības izjūta pieprasa taisnīgu sodu, kas atbilst nodarījumam. Ja sods neatbilst noziegumam (ir pārāk maigs vai pārāk bargs), tas:
1) rada negatīvu spriegumu sabiedrībā un padziļina neuzticēšanos valsts pārvaldei, jo tai taču ir jānodrošina taisna, sabiedrības locekļu vairākuma taisnības izjūtai atbilstoša tiesa;
2) grauj sabiedrības morālo stāvokli un vairo noziedzību.

Ļaunprātīgu, īpaši smagu noziegumu gadījumā sabiedrības locekļu dabiskā taisnīguma izjūta nevar tikt apmierināta ne ar kādu sodu, kas ir zemāks par nāvessodu, jo visi pārējie soda veidi nespēj nodrošināt pietiekamu atbilstību starp noziegumu un sodu. Turklāt tas nepaliek tikai izjūtu un privātās dzīves jomā. Vēstures notikumi liecina, ka gadījumos, kad valsts adekvāti nepilda savu ar nozieguma atmaksu saistīto funkciju, veidojas divas bīstamas tendences.

Pirmā bīstamā tendence parādās pie nācijām un atsevišķiem cilvēkiem ar relatīvi augstiem vispārējās morāles standartiem, kad rodas vēlme vispirms "ņemt savās rokās" likumu un ar linča tiesas palīdzību nodrošināt adekvātu tiesu, bet vēlāk – "ņemt savās rokās" arī pašu varu. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Vācijā pie varas nāca nacisti.

Minēšu kādu gadījumu no savas pieredzes. Pirms vairākiem gadiem pie manis uz sarunu atnāca kāds ticīgs cilvēks. Viņš bija līdz sirds dziļumiem sarūgtināts par valsts nespēju cīnīties ar nelegālajiem narkotiku tirgoņiem, kas ar savu "nāves tirdzniecību" iegrūž postā un nāvē neskaitāmus jauniešus. Viņš man, mācītājam, jautāja vai viņš ar saviem domubiedriem drīkst uzsākt galēji radikālu cīņu pret šiem "nāves tirgoņiem", ja jau valsts neko īsti nedz var, nedz grib šajā lietā darīt. Man laimīgā kārtā izdevās šo cilvēku pārliecināt, ka tas gan būtu taisnīgi, tomēr visai sabiedrībai ļoti bīstami un nepareizi Dieva un cilvēku priekšā, un šāda atriebēju grupa netapa.

Vai kas līdzīgs šobrīd nenotiek ar tā sauktajām legālajām narkotikām, kur, redzēdami zināmu valsts bezspēcību situāciju kontrolēt, aktīvistu grupas "ņem likumu savās rokās"?

Tāpat nav grūti iedomāties, kādā iekšējā morāles spriegumā var nonākt pat policists vai specvienības kaujinieks, dzīdamies pakaļ slepkavam, kas sarīkojis masu slaktiņu skolā, bērnudārzā vai veco ļaužu pansionātā, – arestēt un likumīgā veidā nodot noziedznieku tiesas ziņā, zinot, ka tiesas piespriestais sods pēc netaisna likuma būs netaisns, vai arī šo noziedznieku nošaut "apšaudē"?

Spriegums starp "likumīgu netaisnību" un "pretlikumīgu taisnību" ir ļoti sprādzienbīstams maisījums. Turklāt jāņem vērā, ka šāds spriegums rodas sabiedrības apzinīgākajos un krietnākajos pārstāvjos, kas tādējādi var kļūt radikāli izlēmīgi.

Otra ne mazāk bīstama tendence parādās cilvēkos ar zemāku vispārējās morāles līmeni, kad "likumīgas netaisnības" dēļ krasi pieaug noziedzības līmenis; arī šāda sabiedrības paradigma beigu beigās grauj valsts iekārtu. Tādēļ valsts, kas nenodrošina adekvātu noziegumu atmaksu vai pat ar likuma varu izslēdz jebkādu iespēju īpaši smagu noziegumu adekvātai atmaksai, tuvojas savai pašiznīcībai.

"Sistais" baro un gādā par "sitēju"
Netaisnības izjūtu, kas iet kopsolī ar neuzticēšanos un pretestību valsts varai, kura nespēj vai negrib īstenot taisnību un tiesu, īpaši pastiprina vēl kāds apstāklis.

Cilvēki, kas izdarījuši īpaši smagus noziegumus (cietsirdīgi slepkavas, slepkavas recidīvisti, sērijveida slepkavas), mūsdienās pavada cietumā ļoti ilgu laiku un tiek uzturēti par nodokļu maksātāju naudu. Tas rada dziļu netaisnības sajūtu, īpaši noslepkavoto piederīgajos. To, ka viņiem un viņu bērniem visu mūžu ar saviem nodokļiem būs jābaro savu mīļo tuvinieku slepkavas, tie vienmēr izjutīs kā ļoti lielu netaisnību un pārestību, kuru viņiem nodarījusi valsts ar savu netaisno tiesas sistēmu. Bet tiesas sistēmai taču tieši viņiem – noslepkavoto tuviniekiem – šādos gadījumos būtu jācenšas nodrošināt iespējamu gandarījumu.

Turklāt jāņem vērā, ka uz mūžu ieslodzītie ir nevis vienkārši jāuztur pie dzīvības, bet tiem jāsniedz tāda pilna apjoma pakalpojumu pakete, kas noteikta starptautiskos standartos. Nav grūti pamanīt, ka šiem noziedzniekiem tiek nodrošināts labāks dzīves līmenis nekā daudzās daudzbērnu ģimenēs.

Nāvessods un valsts suverenitāte
Vara un spēja piespriest un izpildīt nāvessodu ir pats senākais un fundamentālākais patiesa valstiskuma pamatprincips, bez kura patiess suverēns valstiskums nemaz nav iespējams. Cauri visai vēsturei nāvessods kā neatņemama "zobena varas" realizācijas izpausme ir bijis līdz pat pavisam nesenam laikam nesaraujami cieši saistīts ar visām daudzveidīgajām valstiskuma formām.

Gadījumos, kad veidojās impērijas, kas sevī inkorporēja atsevišķas valstis, šo valstu suverenitāte tika reducēta. Šāda valstiskuma redukcija nereti tika saistīta arī ar nāvessoda piespriešanas un izpildīšanas varas atcelšanu.

Spilgts piemērs tam bija Romas impērija, kuru veidoja dažādas iekarotās vai citādi inkorporētās valstis. Viens no fundamentālajiem elementiem, ar kura palīdzību tika īstenota inkorporēto valstu valstiskuma redukcija un centrālās, t. i., Romas, varas stiprināšana, bija tieši liegums šo inkorporēto valstu tiesas varas struktūrām piespriest un izpildīt nāvessodu; nāvessodus drīkstēja piespriest un izpildīt vienīgi Romas ieceltie vietvalži. Šīs pakļautās valstis līdz ar to de facto tika padarītas par provincēm, bet to valdības – par vietējo pašpārvaldi ar ierobežotām funkcijām.

Līdzīgu polittehnoloģiju, iespējams, šobrīd īsteno arī ES un citas starpnacionālās impēriskās varas, pieprasot aizliegt nāvessodus visās valstīs. Politiskā ziņā nāvessodu atcelšana ir ES dalībvalstu patiesā valstiskuma redukcija, kas tiek veikta ar pašu valstu parlamentu rokām, un ir nozīmīgs solis pretī pavisam citādai valstu savienībai – federācijai vai impērijai. Bet tas tādā gadījumā būtu tikai pirmais etaps. Kad tas tiks realizēts, nāvessods visdrīzāk tiks atkal atjaunots – nu jau kā centrālās varas instruments, taču šoreiz jau pavisam citāda veida varas kontekstā.

No tā izriet divas ziņas mūsu apskatītā jautājumā sakarā – viena "laba", otra slikta. Vispirms "labā" ziņa – nāvessods taps atjaunots, un likumīgas netaisnības laiku nomainīs likumīgas taisnības laiks. Sliktā ziņa – mūsu valstiskums būs zaudēts un sabiedrība pastāvošajā pārejas periodā – būtiski deformēta.

Vai Latvijā vajag atjaunot nāvessodu?

Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Tēlaini izsakoties, NA piedāvā GKR nevis pāriet frontes otrā pusē, bet kapitulēt. @Maris_Zanders Ierakumu manevri… twitter.com/i/web/status/1…
aprinkislv
Čiekurciema patiesības. Gāzes termināļa dzirksteles aprinkis.lv/index.php/vied… pic.twitter.com/lJz5jnUPpg
aprinkislv
Austrijas pērles: mūzika, vīns, pilis un našķi aprinkis.lv/index.php/atpu… pic.twitter.com/yftK6dOZgw

Twitter Citi raksta

Marupes_novads
Vasara un aktīvā atpūta ir kopsaucējs lieliskai laika pavadīšanai kopā ar saviem mīļajiem. Aicinām piedalīties auto… twitter.com/i/web/status/1…
Sigulda_turisms
No 26. līdz 28. jūlijam gleznainajā Siguldas pilsdrupu estrādē norisināsies Starptautiskie Siguldas Opermūzikas svē… twitter.com/i/web/status/1…
Adazu_novads
Ādažu jaunā sākumskola pieņemta ekspluatācijā adazi.lv/adazu-sakumsko… pic.twitter.com/IL0UFTwZdl

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2019