Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Bet Jānis valkāja kamieļu spalvas drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem, viņa barība bija siseņi un kameņu medus. Tad pie viņa izgāja Jeruzāleme un visa Jūdeja, un viss Jordānas apgabals un tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus. Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: "Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus. Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni. Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni."

Ne viens vien teologs savos komentāros to īpaši ir uzsvēris, ka tieši Jāņa Kristītāja un Jēzus Kristus personā mēs visskaidrāk varam ieraudzīt lielo atsķirību starp bauslību un Evaņģēliju jeb šiem diviem centrāli svarīgajiem Dieva pašatklāsmē un visā Viņa darbībā iemiesotajiem principiem. Principiem, kurus vēl citādi mēdz dēvēt par Dieva svešo un par Dieva īsto darbu. Tradicionāli ar šo Dieva svešo darbu vienmēr ir tikusi saprasta bauslība jeb visas tās vietas Bībelē, kas uzrunā mūs likuma valodā, šai pavēles izteiksmē – tev būs un tev nebūs, to dari, bet to nedari.

Jā, tā ir šī Jāņa balss, kas cauri visiem Jaunās Derības laikiem un laikmetiem vēršas pie ikviena cilvēka – pieprasot, norājot, apsūdzot, atmaskojot, atklājot to, ko Dievs no mums katra sagaida, kādiem mums būtu jābūt, bet kādi, jāsaka par nožēlu, mēs parasti neesam. Citiem vārdiem, mēs varētu sacīt, ka bauslība ir kā tāds rentgens, kā uzdevums ir mūs izmeklēt, izgaismot, atklāt patiesību un uzstādīt precīzu diagnozi. Bībelē ir ļoti daudz tādu vietu, kur mēs dzirdam atskanam šo Jāņa balsi, kur mēs varam lasīt, ka Dievs pret mums izvirza visas šīs daudzās prasības, piedraudēdams ar savām dusmām un sodu ikvienam, kurš nerīkojas saskaņā ar Viņa baušļos pausto gribu.

Taču vienlaikus līdzās bauslībai kristietība nāk ar savu lielo pieteikumu, ka tas, kas cilvēku patiešām pa īstam izmaina, ir ne jau šis Dieva svešais darbs, ne jau pamācības un draudi, ne jau šī Jāņa balss. Gluži tāpat kā diagnoze, kas pati par sevi, lai cik precīza tā arī nebūtu, bez atbilstošām zālēm un ārstēšanas neko nedod, tāpat arī bauslība, pati par sevi tā nespēj mūs izmainīt, dziedināt. Ja vien mēs to saprotam pareizi, tas arī nemaz nav bauslības uzdevums.

Bauslības centrālais, tās primārais – garīgais – uzdevums ir cits. Tas ir – dot mums grēka atziņu, aizvest mūs pie sava grēcīguma apzināšanās, pie šīs skaidrās izpratnes par to, ka, esot, dzīvojot Svētā Dieva priekšā, es vienkārši nespēju un nekad arī nespēšu pats sevi izmainīt, sevi atbrīvot, atpesīt. Tādēļ man vairāk par visu kā gaiss, ko elpoju, ir vajadzīgs kaut kas daudz, daudz vairāk par Dieva baušļiem, Viņa likumiem, šo Jāņa balsi vien!

Man ir vajadzīgs Palīgs, Glābējs, Pestītājs. Man ir vajadzīgs Kristus. Man ir vajadzīgs Dievs!

Tas arī ir tas, ko patiesībā dara Jānis. Visa viņa kalpošana ir veltīta tam, lai norādītu prom no sevis un liecinātu par kādu citu, kurš ir spēcīgāks par Jāni, kurš nāk pēc viņa. Tikai tad, kad tas notiek, kad mēs līdz savas sirds dziļumiem sastopamies ar to, kurš nāk pēc Jāņa, sastopamies ar Dieva piedošanu, ar Kristu, ar Viņa nesto žēlastību, mēs patiešām topam pārvērsti, un tur mūsu sirdis kļūst pavisam citādas. Jā, tur, kur mēs esam uzticējušies un ticībā atsaukušies šai Evaņģēlija vēstij par Dieva mīlestību un piedošanu, ko Dievs ir dāvinājis visai pasaulei un kas mums atklājusies caur Viņa Dēlu, tur mēs vienlaikus esam sastapušies arī ar šo Dieva īsto darbu. Īsto tādēļ, ka Dievs pēc savas būtības nevēlas nevienu ne tiesāt, ne pazudināt.

"Dievs ir mīlestība," saka apustulis Jānis. Tas nozīmē vien to, ka, ja mēs dzīvotu mīlestības pilnā pasaulē, tad mēs Dievu piedzīvotu vienīgi tādu, vienmēr pāri plūstošu savā labvēlībā un mīlestībā uz mums, par kuru tiešām nav nekā labāka, jo Viņš man visu ir devis - gan manu dzīvi ar visām, patiesībā tās neizsmeļamajām iespējām, gan manus mīļos cilvēkus man līdzās.

Taču, kā mēs to labi zinām, mēs dzīvojam citā realitātē. Mēs mājojam kritušā, grēcīgā pasaulē, kas vēl joprojām ir tālu no pilnības. Un te ir tas lielais jautājums: bet ko darīt Dievam, kurš ir mīlestība, pasaulē, kur mēs viens otram nodarām tik daudz ļauna? Kur, piemēram, viens cilvēks, kuru Dievs mīl, sāk darīt pāri otram, kuru Dievs mīl?

Patiešām, kā rīkoties Dievam visās tajās situācijās, kur mēs rīkojamies netaisni, kur mēs Viņa mums dotās spējas lietojam ne jau tam, lai otru celtu, viņam palīdzētu, viņam kalpotu, bet, lai otram nodarītu pāri, viņu mocītu un varbūt pat iznīcinātu? Jāsaka, ka tieši šajos apstākļos Dievs atklājas pasaulei arī kā šis sev svešādā darba darītājs, kā šis dusmīgais taisnības princips, tiesnesis un soģis.

Mēdz sacīt, ka: "Slikti tikumi rada labus likumus." Un, lūk, šis Dieva svešais darbs izpaužas kā dažādie Viņa likumi un baušļi – neslepkavo, nepārkāp laulību, nezodz, nedod nepatiesu liecību, lai katrs, kurš zog, slepkavo, kurš tādā vai vēl citādā veidā nesaudzīgi grib otru ievainot, nodarīt viņam pāri, skaidri zinātu, ka tajā pašā brīdī viņš sev par pretinieku ir iemantojis pašu visuvareno Dievu. Dievu, kurš pēc savas būtības, pēc savas dabas nav un negribētu būt šis bargais soģis, taču Viņš ir spiests uzņemties šo darbu visos tajos apstākļos, kur valda netaisnība, kur ir nepieciešama aizstāvība tiem, kas citādi ietu bojā. Mīlestība pasaulē, kurā valda grēks, nekad nevar palikt vienaldzīga, bet ir spiesta rīkoties.

Jā, Dievs soda ļaunumu – Viņš arvien mūsu pasaules priekšā sevi atklāj arī kā šis bargais tiesnesis, kas ienīst grēku un kas ļaundarus tiesas dienās sadedzinās kā salmus. Taču lielais jautājums vienmēr ir – vai šī Dieva darbība mums patiešām atspoguļo Dievu tādu, kāds Viņš ir, Viņa būtību, šo Dieva īsto darbu – kas ir mīlestība, žēlastība un piedošana jeb tā parāda mums Dievu, kurš tā rīkojas reaģēdams uz mūsu pašu ļaunumu, tādēļ – ka mēs esam tādi, kādi mēs esam? Un tā ir šī viena lieta, kas mums būtu ļoti skaidri jāsaprot, proti, ka bauslība ir dota pasaulei, kurā ir grēks. Tā ir dota, reaģējot uz grēku, lai apkarotu mūsu ļaunumu, un tādēļ mums ir jāprot atšķirt un jāmācās saprast atsķirību starp bauslību un Evaņģēliju, starp Jāņa un Jēzus balsi, starp Dieva īsto un Viņa svešo darbu.

Ja Dieva īsto un Viņa svešo darbu neatšķiram, tad mēs izdarām kļūdainus, aplamus secinājumus par Dievu un pārprotam Viņa būtību, kur mēs sajaucam to, ko Dievs šajā pasaulē dara ar to, kas Dievs patiesībā ir. Neapstrīdami tā ir patiesība, ka bauslībai, ka Jānim nepieciešami ir jānāk pirms Evaņģēlija, jānāk pirms Kristus, lai sagatavotu Viņam ceļu pie mums, lai mēs vispār spētu aptvert un sāktu saprast Kristus atnākšanas nozīmi, lai mēs ar ilgošanos Viņu sagaidītu un būtu gatavi Viņu sastapt, Viņu uzņemt.

Taču Bībles izpratnē tas, kas cilvēku patiešām izmaina, izmaina ne vairs tikai manu ārieni, bet izmaina sirdi – ir patiešām dzīva, reāla sastapšanās ar To, kurš nāk pēc šīs Jāņa balss, pēc visām bauslības apsūdzībām un visiem maniem sirdsapziņas pārmetumiem, tā ir sastapšanās ar Dieva beznosacījumu mīlestības un žēlastības pieredzi. Un kad mēs to esam savā sirdī sapratuši, tad mēs esam sapratuši Dieva taisnību un Viņa žēlastību, izpratuši šo atšķirību starp Dieva svešo un Viņa īsto darbu.

Publicējis Voldemārs Lauciņš www.gudribassakums.lv.