30.01.2014 17:30

Roberts Klimovičs: Nāvessods nav pretrunā ar tiesiskumu, tā ir žēlastība pret noziedznieka dvēseli

Autors  Imants Liepa
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
"Ja kāds zinās, ka viņš iet darīt lietas, par kurām draud nāvessods, iespējams, tieši bailes atturēs no šādas rīcības. Bailes taču ir gan neprāta, gan saprāta izpausme," uzskata Latvijā populārais dažādu televīzijas raidījumu vadītājs Roberts Klimovičs, kurš pēc ilgiem meklējumiem atradis sevi piemērotāko reliģiju – 2013. gadā viņš izvēlējies islāmu un kļuvis par musulmani. "Ja kāds zinās, ka viņš iet darīt lietas, par kurām draud nāvessods, iespējams, tieši bailes atturēs no šādas rīcības. Bailes taču ir gan neprāta, gan saprāta izpausme," uzskata Latvijā populārais dažādu televīzijas raidījumu vadītājs Roberts Klimovičs, kurš pēc ilgiem meklējumiem atradis sevi piemērotāko reliģiju – 2013. gadā viņš izvēlējies islāmu un kļuvis par musulmani. www.foto.delfi.lv/F64

Režisors, producents un arī publicists Roberts Klimovičs (43) ir triju bērnu tēvs, kurš ilgstošu garīgo meklējumu rezultātā nonācis pie islāma.

Pirms tam kristīts kā katolis, bet, kad pirmo reizi precējies, tad gājis pie luterāņu mācītāja. Dažus mēnešus ar kristietību aizrāvies ļoti dedzīgi, bet ar laiku sadarbība ar baznīcu likusi vilties, jo sastapies ar liekulību un meliem ‒ trūkumiem, kādi piemīt pašam, teic Roberts.

Tad arī sapratis, ka Dievs ir jēdziens, ko nevar definēt un ielikt kādā reliģijā, un ar viņu jāveido pašam savas attiecības kā, piemēram, ar vecākiem. "Pie Dieva vērsos vien galēja izmisuma brīžos, kad dzīves turbulences sakratīja pa īstam, un lūdzos, kā jau to pratu, taču manas vērtības arvien bija godkāre, slava, nauda, dažādas miesiskas baudas, mode ‒ patiesībā kaut kādas materiālās vērtības un savā ziņā arī nacionālisms. Pielūdzot savus mazos dieviņus, man nekad nebija gana un es nekad nejutos laimīgs, tāpēc turpināju meklējums. Un tad tā sauktās pusmūža krīzes laikā es sapratu, ka dzīves galvenais uzdevums nav dzīvot, bet gan mācīties nomirt."

‒ Vai nāvessods arī ir veids, kā nomirt tam, kurš sabiedrībai ir metis nesamērīgu izaicinājumu?
‒ Kas tad ir nāve? Ja mēs pat to domājam kā par notikumu, kad viss beidzas, tad tā šķiet šausmīga. Bet cilvēks jau nav tikai ķermenis, primāra ir dvēsele, un tā nemirst. To sapratīs katrs, kurš kaut reiz ir pieskāries līķim. Zinātnieki var izveidot mākslīgu šūnu, bet neviens tajā nevar ielikt dvēseli, proti, to atdzīvināt.

Tātad arī nāvessods ir dvēseles nošķiršana no ķermeņa, kurā tā ir sastrādājusi nepatīkamas lietas. Respektīvi, nāvessods tiek piespriests par grēkiem jeb Dieva baušļu pārkāpšanu, un to apstiprina daudzu pasaules valstu kriminālkodeksi. Līdz ar to ir saprotams, ka nāvessods nav cilvēka izdomājums. Turklāt tas ir liktenis.

‒ Cilvēkam tomēr pašam ir iespēja veidot savu likteni...
‒ Jēdziens "karma" faktiski nozīmē "izveido pats". Islāmā gan viss jau ir ieprogrammēts un mēs izpildām tikai kaut kādu augstāku gribu. Vienīgais, kas nolemtību var mainīt, ir mūsu lūgšanas.

‒ Bet paskatīsimies no tās puses, kad nāvessods noziedzniekam ir citu cilvēku visbargākā atmaksa par nodarīto.
‒ Īstenībā nāvessods ir žēlastība pret noziedznieka dvēseli. Ja mums jāatbild Dieva priekšā par saviem grēkiem, bet nāvessods parasti tiek piespriests par ļoti smagiem grēkiem, tad sods lielā mērā ir grēku izpirkšana. Tas ir tāpēc, lai dvēselei nākamajā dzīvē nebūtu jāmaksā par agrākajiem nodarījumiem. Tā ir augsta cena.

Otrkārt, nāvessods ir sabiedrības pašattīrīšanās process. Ja mēs augam un attīstāmies, tad ceļā gadās arī dažādas kļūdas un no negatīvajām sekām ir jāatbrīvojas.

Treškārt, nāvessodam ir ārkārtīgi liela preventīvā nozīme. Ja salīdzinām valstis, kurās ir nāvessods un kurās nav, tad redzam, ka, piemēram, ASV, kur vairākos štatos nāvessods nav atcelts, ir augsts noziedzības līmenis, bet Zviedrijā, kur nāvessods netiek izpildīts, noziedzības līmenis ir krietni zemāks. Bet kopumā pasaulē, tajā skaitā zemēs ar islāma tradīcijām, sabiedrības, kurās var piespriest nāvessodu, jūtas drošāk.

‒ Bet kur citur pasaulē, ja ne islāma valstīs, piemēram, šariata likumi ļauj pūlim cilvēkus nomētāt ar akmeņiem par pārkāpumiem, uz kuriem Rietumu civilizācijā skatītos caur pirkstiem?
‒ Tas gan nav tik vienkārši. Nevienu tāpat vien ar akmeņiem nenomētā, ja par to nav spriedusi šariata tiesa. Tā vienmēr sākas ar lūgšanām, bet lēmumi, protams, balstās islāma tiesību un tradīciju normās. Un nav jau tikai tā, ka vienmēr tiek piespriests nāvessods. Vienmēr pastāv kāda alternatīva.

‒ Labi, bet kā jūs iztēlojaties nāvessoda izpildīšanu Latvijā?
‒ Tas, kā nāvessods varētu tikt izpildīts, ir turpmāko diskusiju saturs, domājot, kas ir humānāk, vai tieši otrādi ‒ rīkoties tā, lai noziedznieks justos šausmīgi, ja noziegums pastrādāts, piemēram, pret bērniem, pret tautu. Iespējams, ka šādos gadījumos ir pelnīti, ka nāvessods ir mokošs. Par to cilvēkiem vēl savstarpēji būtu jāvienojas. Un skaidrs, ka tad, ja nāvessods tiks atjaunots, to, ja tiesa nospriedīs, vajadzēs arī izpildīt.

‒ Var teikt, ka sabiedrībai ir savs priekšstats par taisnīgumu. Bet sabiedrība nav viendabīga, un kā tad varētu panākt vienošanos par to, kā vārdā noziedzniekam jāatņem dzīvība?
‒ Jebkurš no mums zina, ko nozīmē rīkoties aplam, un vairumā gadījumu tad, ja kaut kas tāds ir gadījies, jūtas slikti.

Vai nāvessods ir kaut kas civilizēts? Jāskatās, ar ko šobrīd ir pārņemta Rietumu pasaule. Manuprāt, tas, kas notiek, reizēm saistīts pat ar kaut kādu dzīvnieciskumu. Vai sabiedrība, kurā ir neskaitāmai veco ļaužu pansionāti, kur uz ielām ir ubagi, kur ārkārtīgi lielos daudzumos tiek patērēts alkohols, kur pāri šķirās vidēji pēc 15 kopā nodzīvotiem gadiem, kur bērni faktiski aug bez vecākiem, ir saucama par civilizētu?

‒ Un nāvessods, jūsuprāt, padarīs mūs civilizētus?
‒ Redziet, mēs neesam civilizēti tāpēc, ka esam garīgi netīri. Grēks ir mūsu ikdiena. Cik daudz ir tādu latviešu, kas nedzer, neaizņemas naudu no bankām un nelieto kredītkartes, kas dzīvo tikai laulībā?

‒ Ir dzirdēts, ka nāvessods ir valsts stiprības apliecinājums, bet tad nav runa par tikumiskām vērtībām. Cik augstsirdīgs, piemēram, ir Ziemeļkorejas līderis, kurš, kā ziņo mediji, iznīcina pat savu politisko pretinieku mazgadīgos bērnus?
‒ Patiesībā jau mēs nezinām, kādu motīvu dēļ tā ir noticis un kas vispār ir noticis.

Ja es būtu Latvijas Valsts prezidents, es lūgtu tautai nobalsot par to, ka ļoti bargi, piemēram, uz Doma laukuma jāsoda tie politiķi, kas Latviju noveduši līdz tādam stāvoklim, kāds ir pašlaik. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tauta prezidentu atbalstītu. Tas būtu ļoti saprātīgi.

Taču atkārtoju, tas ir tikai mans viedoklis, kam daudzi varētu piekrist, bet, ļoti iespējams, tikpat daudzi būs pret un vēl apvainos mani mežonībā.

‒ Nav jau vēl īsti aizmirsies, kā reiz Juris Bojārs uz ielas nošāva auto zagli. Arī toreiz sabiedrības viedoklis par notikušo dalījās.
‒ Es uzskatu, ka Bojāra kungs toreiz rīkojās pareizi. Cilvēks, kas nāca zagt mašīnu, saņēma pēc nopelniem. Un ne jau Bojārs tur bija vainīgs, bet nošautā zagļa liktenis. Tā bija viņa paša nopelnīta alga. Ja kāds lien zagt elektriskos vadus un strāva viņu nosit, tad "Latvenergo" neviens tīšā slepkavībā neapsūdzēs.

Un, ja kāds zinās, ka viņš iet darīt lietas, par kurām draud nāvessods, iespējams, tieši bailes atturēs no šādas rīcības. Bailes taču ir gan neprāta, gan saprāta izpausme. Bet mēs bailes kā dievbijības izpausmi esam pazaudējuši. Ja tā nebūtu, mūsu dzīve izskatītos pavisam citāda.

Nešaubos, ka liela daļa cilvēku vēlas lielas algas, vieglu darbu, iespēju braukt uz dienvidzemju kūrortiem, bet ne tik liela daļa gribētu dzīvot sakārtotā vidē, staigāt pa tīrām ielām un bērnos ieaudzināt tikumību. Tāpēc ir vajadzīga valsts, kas balstās nevis uz to, ko mēs gribam īstermiņā, bet to, kas jau sen ir pateikts Dieva likumos.

Pretējā gadījumā tas būtu ceļš uz nekurieni. Un nāvessods šajā kontekstā būtu saprātīgs. Tā, manuprāt, domā ne tikai cilvēki, kuri sevi sauc par musulmaņiem, bet arī katoļi un citām ticībām piederīgie, kā arī tie, kas nepieder nevienai konfesijai.

Tajā pašā laikā piebildīšu, ka svarīgāk būtu katram pašam domāt par saviem trūkumiem un iespējām, kā tos novērst, bet mazāk par citu kļūdām. Un, ja tā būs, tad mēs dzīvosim perfektā valstī un nevainojamā sabiedrībā.

‒ Un kāpēc tad būtu vajadzīgs nāvessods? Gadījumam, ja kāds atņemtu otram dzīvību? Princips "zobs pret zobu, acs pret aci" vēl būtu saprotams.
‒ Diemžēl ideālas sabiedrības nav. Ne jau vienmēr dzīvības atņemšana jāvērtē tik bargi. Mēs jau pieminējām Bojāra gadījumu.

Citādi ir tad, ja runa ir par smagu noziegumu, kas izdarīts alkatības vai nelietības vārdā. Viennozīmīgi visbargāko sodu ir pelnījuši tie (es viņus sauktu par Jūdasiem), kas savtīguma interesēs nodod valsts un nācijas intereses. Un tad vēl nāvessods pienākas tiem, kas pastrādājuši smagus dzimumnoziegumus.

Un, ja vēl kādam ir šaubas, piebildīšu, ka tieši nāvessods ir tiesiskuma forma. Ilgstoši esam dzīvojuši pasaulē, kurā laiks ritējis nāvessoda zīmē. Vēl jāskatās, vai mēs kā tauta vairāk attīstījāmies laikā, kad nāvessods bija, vai tagad, kad tā nav. Manuprāt, atbilde jau ir zināma.

Mums bieži patīk lietot tādus jēdzienus kā, piemēram, "demokrātija", "tiesiskums", "tolerance", "tikums", bet reti kurš var smalki izskaidrot, ko katrs no tiem nozīmē.

Bet, ja uzskatām, ka tiesiskums ir taisnīgums, tad tieši nāvessods mūs tuvina taisnīgumam, nevis attālina no tā.

Vai Latvijā vajag atjaunot nāvessodu?