29.12.2013 13:37

Ar savu egli, bet divās valstīs

Autors  Andra Ozola; www.andraozola.wordpress.com
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Nav sniega kupenu, tāpēc katrs pats var aizčāpot uz mežu pēc mazās, zaļās, adatainās draudzenes. Tā citus gadus darīja arī mana ģimene, cērtot eglīti grāvmalā vai mežmalā.

Taču šogad izlēmām rīkoties citādi, jo bija apnicis pēc svētkiem cīnīties ar skujām uz paklājiem. Tādēļ šogad pirmoreiz egli rotājām ārā – pagalmā. Pirms tam, kādos citos Ziemassvētkos, šī skaistā, kokaudzētavā podā audzētā sudrabegle rotāja manas māsas pilsētas dzīvokli. Pēc tam tā nokļuva uz lodžijas, bet janvāra atkusnī, vecākajam dēlam ar lauzni izkaļot dažus centimetrus sasalušajā augsnē, izrokot bedri un tajā iestādot cēlo augu, sākās egles otrais mūžs mūsu lauku mājas pagalmā.

Nākamajā pavasarī egle tika laistīta, mēslota, apbērta ar zāģu skaidām, kas palikušas pāri pēc malkas zāģēšanas, kā arī visādi citādi lutināta un lolota arī turpmākajos gados un gadalaikos. Citu gadu līdzīgi rīkojāmies ar Serbijas egli, taču diemžēl tā neieauga, jo acīmredzot uz lodžijas jau bija paguvusi apsalt (nobrūnējušas skujas). Ieaugs egle vai ne – tā ir kā laimes spēle.

Tādi jocīgi šogad Ziemassvētki – ar zaļu zāli, pūpolkoku pilnā plaukumā, piebriedušiem ceriņu pumpuriem un no zemes izlīdušām sīpolpuķēm. Bet ne jau par to ir šis stāsts. Stāsts ir par to, ka jau vairākus gadus Ziemassvētkus un Jauno gadu svinam vienlaikus divās valstīs – Latvijā un Īrijā (lielākā daļa manas ģimenes ir tur). Ziemassvētku vakarā sazvanāmies un tad ejam sēdēt katrs pie sava svētku galda: es, mana mamma un meita – Latvijā, bet mans brālis un mani vecākie bērni ar savām otrajām pusītēm – zaļajā salā Atlantijas okeānā – Īrijā.

Un tagad iedomājieties garu, garu, vairākus simtus kilometru garu svētku galdu, kas stiepjas pāri Baltijas un Ziemeļjūrai, līdz Atlantijas okeānam. Bet pa vidu tam – tukšums, sāpes, cerības... un ilgas, nebeidzamas ilgas atkal būt visiem kopā. Un te nepalīdzēs ne Skype, ne citas mūsdienu tehnoloģijas..., jo tās sajūtas nav uzrakstāmas vai izsakāmas vārdos. Tās spēj izprast tikai tie, kuru mīļie gada visģimeniskākajos svētkos ir tur – trimdā, svešumā.

Jā, starp citu, telefonsarunā vecākā meita man pavēstīja, ka šī gada pēdējo divu trīs mēnešu laikā no Latvijas emigrējuši vēl aptuveni 40–50 tūkstoši tautiešu. Gandrīz viena tāda pilsēta kā Jelgava...

Autores iepriekšējais raksts: "Nav egles – nav svētku?"