Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc, ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai pienāca laiks dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, un, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu." Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts." [Lk.2:1-14]

Līdz šim par šiem svētkiem esam dzirdējuši: visupirms par pašu notikumu – kā Dieva Dēls ir Cilvēks tapis un dzimis no jaunavas Marijas, nākdams šai nožēlojamā pasaulē; tas rakstīts un ik gadus kristiešiem sludināts tādēļ, lai mēs šo vēsti dziļi uzņemtu savās sirdis un mācītos no sirds pateikties Dievam par šādu žēlastību un brīnišķo labvēlību, kuru Viņš mums parādījis caur sava Dēla piedzimšanu.

Pēc šī stāsta esam dzirdējuši debesu eņģeļa pasludinājumu, kad Jēzus piedzimšana skaidri tika atklāta ganiem laukā. Arī tas ir kas jauns, ka Dievs atstāj Jeruzālemes varenos kungus un sūta brīnišķo vēsti no debesīm nabaga ganiem uz lauka. Tā svētais eņģelis pazemojas, sekodams sava Kunga Kristus piemēram un nepavisam nenicina savu uzdevumu – darīt zināmu nabaga ganiem šo brīnišķo vēsti, kura jāsaņem visiem kristiešiem līdz pat pasaules galam.

Šis notikums mums māca, cik lieliski gari ir eņģeļi; augstprātība viņiem ir sveša. Tādēļ visi tie, kas iedomājas esam izglītoti, svēti un vareni kungi, lai uzlūko un ņem vērā šo piemēru; lai tie mācās, ka savas gudrības, izveicības, varas un citu dāvanu dēļ nekļūst lepni, nedz sāk nicināt citus cilvēkus. Jo, ja šīm dāvanām vajadzētu modināt augstprātību, tad mīļajiem eņģeļiem gan būtu iemesls kļūt lepniem un nicināt nabaga ganus. Taču to nedara. Lai arī gani ir vienkārši, vientiesīgi ļaudis, eņģeļi tomēr neuzskata sevi par tik svētām un cēlām būtnēm, kurām neklātos sirsnīgā priekā un labprāt sludināt savu vēsti šiem ļaudīm.

Tāpat lai darām arī mēs – visā pazemībā un labprāt lietojam mums dotās dāvanas citiem ļaudīm par mierinājumu un palīdzību, nevienu nenicinādami. Jo tāda ir sekošana Kristus piemēram – par to dzirdējām pirmajā sprediķī. Kristus nenicina nevienu, bet, gluži kā pazemībā un nabadzībā šai pasaulē no debesīm nācis, Viņš arī grib ņemt pie sevis nabadzīgos, nožēlojamos cilvēkus, kuri meklē Viņa palīdzību, kas viņiem vajadzīga. Tieši tādēļ Viņa vārds ir Glābējs jeb Pestītājs:

Jeruzālemes lielajiem kungiem šķiet, ka tāds Pestītājs viņiem nav vajadzīgs. Turpretī nabaga ganiem Viņš ir vajadzīgs. Tādēļ par šo dārgumu visupirms pavēstī eņģelis savā īsajā pasludinājumā, kā jau esat dzirdējuši, un mudina mūs priecāties par Pestītāju, kas grib darīt mūs brīvus no grēka, nāves, velna un elles. Jo eņģeļa vēsts ir: "Nebīstieties, jo, redzi, es jums pasludinu lielu prieku. Jums šodien Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, Tas Kungs."

Tie nav vārdi, kuri izauguši cilvēka sirdī, jo arī visgudrākajiem ļaudīm pasaulē tas nav zināms; šie ir eņģeļa vārdi, kuri no debesīm atskan; lai mūžīga slava Dievam, ka arī mēs tos drīkstam saņemt. Jo, šodien dzirdēdams vai lasīdams šo vēsti, tu saņem gluži tikpat daudz kā, ja būtu to dzirdējis tieši no debesīm. Arī gani neredzēja pašus eņģeļus, taču skatīja viņu gaismu un spožumu, dzirdēja viņu vārdus. Tos arī šodien var dzirdēt sprediķī, lasīt grāmatā, ja vien gribi atdarīt savas acis un ausis, mācīties un pareizi lietot šo pasludinājumu.

Taču vārdi, kurus eņģelis saka ganiem, skan pavisam citādi nekā tie, kurus dzirdēja Mozus Sinaja kalnā. Jo šeit tiek sacītas gluži pretējas lietas. Tur tika sludināts, lai ļaudis bītos un nejustos droši par savu dzīvību, redzēdami zibens uzliesmojumus, dzirdēdami pērkona dārdus un citas šausmīgas skaņas. Turpretī šeit mīļie eņģeļi sludina, ka ļaudīm nav jābīstas, bet jāpriecājas un jābūt lepniem šī bērniņa dēļ, jo Viņš ir mūsu Pestītājs, kuru eņģeļi nosauc īpašā vārdā: "Kristus, Tas Kungs."

Ar šo vārdu viņi atsaucas uz Rakstiem, visus praviešus kopā saņemdami. Jo viss, kas ir rakstīts, norāda, ka mums jāgaida un jāliek savas cerības uz vīru, kurš tiek saukts par Kristu. Jo bauslība nespēj glābt no grēkiem un nāves; tāpat to nespēj arī pašu darbi un dievbijība. Tas bija jāpaveic Kristum – un tikai Viņam. Nu eņģeli, Viņu redzēdami, sludina: Viņš ir tas, kas mūs glābs; pie Viņa katrs atradīs visu, kas vajadzīgs grēku piedošanai un mūžīgai dzīvībai.

Tas nozīmē, ka ir atmetama katra mācība un reliģija, kura cenšas bez Kristus ievest cilvēkus mūžīgajā dzīvībā. Jo, ja Glābējam jābūt Kristum, tas nozīmē – vienīgi Viņam, ne Viņa mātei Marijai, ne Sv. Pēterim vai Pāvilam; arī Augustīns, Bernards, Francisks vai Dominiks ar saviem likumiem nevedīs mūs mūžīgajā dzīvībā; kaut arī līdz pat šai dienai pāvestībā ļaudis tiek mudināti uz svēto aizlūgumiem, mūku dzīvi un citiem darbiem.

Bet kā tas saskan ar eņģeļu vēsti? Jā, kā tas saskan ar skaisto dziesmu: "Šis bērniņš augsti teicams..", kurā, Kungam Kristum slavu teikdami, bet paši par sevi – arī par pāvestu un visiem liekuļiem – vaimanādami, sakām: ja bērniņš Jēzus mums nebūtu dzimis, mēs visi kopā ietu pazušanā; ja nu bez Kristus visi esam pazuduši, tad arī mūks ar saviem likumiem un priesteris ar savu misi ir lemti pazušanai līdz ar visiem pārējiem. Jo, kas nosauc visus, neizslēdz nevienu. Bet, ja mūki un priesteri arī vēlas iegūt mūžīgo dzīvību, viņi var to saņemt ne ar mūku ordeņa palīdzību, gavēšanu un lūgšanām, bet gan – vienīgi caur Kristu, kura vārds mums šeit tiek dots – Viņš ir Pestītājs.

Šis eņģeļa pasludinājums bijis pazīstams arī pāvestībā, un tā pati skaistā kristīgā dziesma ik gadus dziedāta un arī tagad top dziedāta visā Vācijā; tomēr neviens to nav sapratis. Tādēļ, ka nav bijis uzticamu sludinātāju. Tur, kur sludinātāja amats tiek pildīts kā snaudā, ka vārds netiek dzīvi sludināts un skaidrots, tur viss, kas dziedāts un lasīts, tomēr paliek nesaprasts. Jo ir jāatzīst, ka arī pāvestībā mums bijusi Kristība, Sakraments, Evaņģēlija teksts, Mūsu Tēvs lūgšana, ticība, desmit baušļi, un vēl šodien pāvesta ļaudīm tas viss ir – tāpat kā mums; tikai viņi mainījuši mūsu Kunga Vakarēdienu un sagrozījuši Viņa derību. Tomēr visas šīs dāvanas pie viņiem ir snaudošas, tās viņiem dotas, tomēr nav pazīstamas. Jo viņi nesaņem no tām mierinājumu, kādu kristiešiem no šī dārguma vajadzētu saņemt; bet gan – tie droši lieto šādas dāvanas, neapdomādami, kas īsti ir Kristība, Evaņģēlijs, Mūsu Tēvs un ticība. Tādēļ viņi arī nezin, ko īsti tie dzied vai saka.

Kā tad viņiem pietrūkst? Tur netiek pildīts sludināšanas amats, kam jāatdara ļaužu ausis un jāmodina vārds, lai tie saprastu, ko klausās, lasa vai dzied. Bet, kam jāmodina citi, tas arī pats nedrīkst gulēt, viņam jābūt nomodā un mundram, citādi var notikt, ka miegains sludinātājs pat priecīgu klausītāju iemidzina. Gluži kā tas noticis ar pāvestu. Viņš sēdēja rožu dārzā un paradīzē, tas ir, pilnīgā mierā un pārpilnībā, tādēļ aizsnaudies un iemidzis, pavisam atmetis šo brīnišķo pasludinājumu, tā, ka, pat dziedādami un lasīdami par to, viņa ļaudis neko nezin un nesaprot. Tā nu pie pāvesta piekritējiem reizē notiek divas lietas: Evaņģēlijā viņi lasa par to, kā Pestītājs dzimis, baznīcā viņi dzied: ja šis bērniņš mums nebūtu dzimis, visi būtu zaudējuši to, kas ir mūsu pestīšana. Tomēr ne mazāk viņi raugās uz jaunavu Mariju, piesauc viņu, gavē, svin mirušo svēto svētkus, steidzas svētceļojumos, klausās mises utt. Tas nozīmē – tie rada sev citus pestītājus, sagrozīdami šo dziesmu, bērniņa Jēzus, mūsu Pestītāja, vietā likdami jaunavu Mariju un citus svētos, jā, pat arī necienīgos un nožēlojamus cilvēka darbus.

Tādēļ ir ļoti nepieciešams no sirds lūgt Dievu, lai Viņš dod krietnus sludinātājus, kuri mums atklātu un izskaidrotu Dieva vārdus, lai mēs ne vien dzirdētu un lasītu, bet arī saprastu tos. Bet, kur šādu sludinātāju nav, tur notiek tāpat kā pie pāvesta ļaudīm, kuriem ir Evaņģēlijs, Kristība, Sakraments, tomēr nekas no tā visa viņiem nav saprotams. Tādēļ vārdi "Kristība" un "Sakraments" tiem ir gluži kā apslēpts dārgums, kuru kāds nezinādams glabā savā namā, taču nesaņem no tā nekādu labumu.

Eņģeļa vēsts ir pavisam skaidra un saprotama: jums ir Pestītājs dzimis. Taču, lai cik skaidra tā būtu, pāvestam un viņa ļaudīm tomēr paliek nesaprotama, citādi pāvests neaicinātu ļaudis piesaukt svētos, darīt cilvēku darbus, krāt nopelnus un meklēt citus pestītājus, bet gan – tiem pietiktu ar šo mūsu Pestītāju. Bet tur, kur Dievs devis modru un krietnu sludinātāju, kurš spēj patiesi darīt dzīvus šos vārdus klausītāju sirdīs un izskaidrot tos, tur no eņģeļu pasludinājuma izaug māksla patiesi pazīt un iztiesāt visas viltus mācības un maldu garus; tur velnam vairs nav iespējams piestāties tik savādi pārvērstā izskatā, ka viņu nevarētu pazīt un ieraudzīt tā sirdī, lai cik viltīgs un ļaunprātīgs ir šis ienaidnieks. Tādēļ Pāvils 2.Kor.2:11 lepojas, sacīdams: "Jo viņa [sātana] nodomi mums labi zināmi."

Tātad arī mēs nevaram darīt neko vairāk, kā vien atšķirt visdažādākās mācības, vienalga, kā tās sauktos – jūdu, turku, pāvesta vai vēl kādas citas, – no eņģeļu pasludinājuma pat tad, ja šīs mācības šķietami saskan ar to. Pāvestība pār mēru aizraujas ar grezniem dievkalpojumiem un citiem brīnišķiem darbiem. Bet, kam gan nav redzams, ka tā ir elkdievība, jo šie dievkalpojumi tiek likti Pestītāja vietā? Tas ir: ļaudis liek savu cerību uz dievkalpojumu kā Dievam tīkamu darbu, caur kuru tie būtu pelnījuši žēlastību un drīkstētu nākt Debesu valstībā, turpretī eņģelis taču sludina par bērniņu – ka Viņš ir Pestītājs un neviens cits. Tādēļ mēs pamatoti varam apvainot pāvestu un bīskapus, ka tie iet maldu ceļu savā mācībā un dzīvē. Jo ne viņu dzīve, ne mācība nesaskan ar eņģeļa pasludinājumu. Kas turas pie šī pasludinājuma, seko tam, tas nevar maldīties, nedz vilties, lai ko viņš uzlūkotu un par ko spriestu. Tādēļ pateiksimies Dievam par šo žēlastību un lūgsim no sirds, lai Viņš mūs pasargā, ka spējam paturēt savās acīs un sirdīs šo bērniņu un svētīgo gaismu, kura atspīdējusi mūsu priekšā pret visu velna viltību un pasaules blēdību; ka varam dzīvot drošībā, viegli un ātri izspriest par visām pārējām mācībām, kuras ir pretī šai vienīgajai, - ka tās ir nepatiesas, taču mēs nedrīkstam darīt neko vairāk, kā vien sacīt: "Eņģelis nav sludinājis, ka mani, tevi vai kādas citas radības darbi būtu mūsu pestīšana, nē – viņi rāda mums bērniņu Jēzu, sacīdams par Viņu: "Jums šodien Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, Tas Kungs."" Viņš darījis un paveicis visu, kas attiecas uz mūsu pestīšanu. Šim doktoram – eņģelim gribu ticēt un turēties pie viņa pasludinājuma, bet tos, kuri saka ko citu, negribu uzklausīt.

Šī ir brīnišķa eņģeļa vēsts, kurai pievienojas vēl daudzi tūkstoši eņģeļu, uzsākdami skaistu dziesmu – brīnišķu eņģeļu dziesmu, kurai līdzīgu pasaule nekad vēl nav dzirdējusi. Un šī dziesma skan: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."

Tā ir dziesma par trijiem likumiem. Pirmais no šiem likumiem mums jāsaprot ne vien kā pamācību par to, ko mums būs darīt, bet gan – ka no šī laika, kad mums Pestītājs dzimis, Dievam arvien taps dots Viņa gods un slava. Tas ir, it kā eņģeļi sacītu: līdz šim – pirms bērniņš Jēzus dzimis – ir bijis citādi. Jo pasaulē nav bijis nekā cita, kā vienīgi Dieva zaimošana un elkdievība. Viss, kas ir bez Kristus un ārpus Viņa, lai cik diženas un brīnišķas visa šīs lietas būtu, tomēr nav nekas cits, kā vien Dieva zaimošana. Taču Dievam ir jābūt Dievam – tas ir, cilvēkiem piederas Viņu kā Dievu godāt, un tam jānotiek vienīgi caur šo bērniņu. Jo tikai pie Viņa varam mācīties un būt droši, ka Dievs ir žēlīgs, žēlsirdīgs, labsirdīgs Dievs; tādēļ, ka Viņš nav taupījis savu vienpiedzimušo Dēlu, bet mūsu dēļ licis tapt par cilvēku. Šī neizsakāmi lielā labvēlība savukārt mudina mūsu sirdis atdarīties īstā mīlestībā, uzticībā un cerībā uz Dievu, Viņu slavēt un pateikties Viņam par žēlastību.

Šie augļi, kā eņģeļu dziesmā dzirdam, sekos, un piepildīsies tas, ka Dievs augstībā taps patiesi godāts. Ne ar ārēji redzamiem darbiem – tie nespēj pacelties debesu augstumos, bet gan – ar sirdi, kura paceļas sev pāri, augstībā, pie žēlīgā Dieva un Tēva, pateicībā un sirsnīgā paļāvībā.

Kur bērniņš Jēzus netiek patiesi atzīts, tur arī nav iespējams, ka Dievs taptu patiesi godāts. Visa pasaule, arī tā tauta, kurā Pestītājs nāca, taču bija elkdievības pilna; katrs raudzījās uz savu pusi; tie sarīkoja tik daudz dažādu dievkalpojumu, cik kalnu, cik koku bija viņu zemē. Un šie dievkalpojumi bija skaisti, kā pie praviešiem lasām. Tā bija augsta elkdievība – ļaudis visā nopietnībā meklēja Dievu, pienesa Viņam upurus, gavēja, mocīdami savu miesu. Taču ar to visu šie ļaudis nebija kalpojuši nevienam citam, kā vien velnam un paši savām iedomām; tām tika dots gods, kurš pienākas Dievam. Tāds ir vislielākais negods un zaimi, kas rodas visur, kur nepazīst Kristu. Lai slavēts Dievs, šiem zaimiem nu lemts beigties – kā eņģeli dzied –, un ļaudis godās ne vairs velnu vai paši sevi, bet Dievu augstībā.

Ir arī citāds negods, vēl rupjāks – kad ļaudis godā naudu, mantu un tamlīdzīgas lietas. Pasaule ir pilna šādas elkdievības. Jo ķēniņi, firsti un pilsoņi biedrojas ar rupjo, nekrietno mamonu, šo nožēlojamo palīgu, uz kuru tie liek visas savas cerības, kamēr par patieso Pestītāju, bērniņu Jēzu, aizmirst sacīt un dziedāt; jā, viņu tie neievēro, un daži kļūst pat tik neprātīgi un traki, ka sāk Viņu vajāt un negrib paciest. Tā Dievs visur top zaimots un negodā likts – gan ar smalku elkdievību, tas ir, pašu taisnību un pašsvētumu, gan ar pavisam rupju elku kalpošanu – kad ļaudis Dievu nicina un pieķeras mamonam.

Bet nu mīļie eņģeļi dzied, būs citādi, jo šī gaisma ir pasaulē atspīdējusi. Jo nu ļaudis vairs nejautās paši pēc sava svētuma, ne savas taisnības, tie neuzlūkos vairs ne tēvu, ne māti, ne zeltu, ne naudu, bet – uzņems šo vienīgo Pestītāju, pie Viņa vien ar savām sirdīm turēsies. Tā cilvēki sāks patiesi godāt un slavēt Dievu, Viņu atzīt un Viņam pateikties.

Šo godu Ādams pazaudējis caur grēku Paradīzē: mūsu visu dabā ir šī nolādētā tieksme, ka ikviens labprāt gribētu tikt godāts. Lai uzlūkojam pāvestu un bīskapus, naudas un mantas viņiem pietiek, bet tie nedara, kas būtu viņu pienākums – dot godu Dievam un sludināt Viņa vārdu. Un kā gan tādi lieli kungi, kuriem pašiem piešķirts tik augsts gods un vara, lai spētu to darīt? Pat zemnieks, kas prot spēlēt dūdas, labprāt grib, lai viņu slavētu. Ja jau mazās lietās, kas ir tikai mēsli un dubļi, cilvēks meklē godu un slavu: cik gan vairāk vēl tas notiek pie tiem, kuri darbojas ar lielām lietām, tādām kā taisnība un svētums, labie darbi, pilsoniskais gods? Velns negrib pieļaut, ka šādi ļaudis dotu godu Dievam; tie domā paturēt godu sev.

Ar nolādēto godkāri ir saindēts viss cilvēku dzimums – velns kārdināja Ādamu un Ievu Paradīzē, līdz tie vēlējās kļūt kā Dievs; vēl arvien šī vēlēšanās mums paliek. Tādēļ, kad Dievs dod naudu, mantu, varu, prasmi, kad Viņš dāvā sievai godu, meitai – skaistu jostu vai svārkus,- katram gribas, lai šīs lietas tiktu slavētas.

Bet nu pasaulē atspīdējusi gaisma – bērniņš Jēzus, un mīļie eņģeļi dzied, ka Dievs nācis savā godā. Jo visi, kas šo bērniņu uzņēmuši, sacīs: mana taisnība, mans svētums, mana gudrība, prasme, nauda, vara – tas viss nav nekas; bērniņš Jēzus man ir viss.

Tā Dievs nāk savā godā, ka Viņš vien ir mūsu stiprums, lepnums, prieks, mūsu guldenis un dālderis, ka mēs ar visu sirdi paļaujamies uz Viņu un Viņā vien atrodam mierinājumu, prieku un lepnumu. Tā nu varam sacīt mamonam, kuram visa pasaule kalpo un dod godu gluži kā Dievam: es nemeklēju pie tevis nekādu citu mierinājumu, kā vien – ka esmu tevi saņēmis, no tevis ēdu un ģērbjos pēc savas vajadzības un dodu arī citiem, tiem, kam tevis nav; citādi man tevis nevajag. Tāpat par prasmi vai gudrību: es esmu mācīts, Dievs devis man asu prātu; to gribu lietot manam Dievam par godu un tuvākajam par labu, bet mans mierinājums, lepnums un prieks nav ne mana nauda, ne mana prasme, bet gan – mans Kungs Jēzus, Dieva Dēls.

Tas nozīmē – patiesi godāt Dievu, ļaut Viņam nākt Viņa īstajā godā un varenībā, ka sakām: mīļais Kungs Dievs, viss, ko saņemam un lietojam, ir Tavs; mēs paši to neesam radījuši, Tu esi visu mums devis. Taču Tavs īpašais darbs, Tava lielā apžēlošanās ir tā, ka esam izbēguši no velna varas, tapuši brīvi no grēkiem. Tādēļ vienīgi Tev – un nevis man – pienākas viss gods. Dievs grib, lai rotājam Viņu ar šādām rozēm, visu godu ņemam no sevis un ar pateicību atdodam to Viņam – tiklab par mazākajām, kā arī par pašām lielākajām dāvanām.

Šajos dziesmas vārdos mīļie eņģeļi saņem kopā visu, kas mēs esam un kas mums pieder. Taču īpaši tas attiecas uz garīgām dāvanām un dievkalpošanu, tas ir, taisnību, svētumu, gudrību, labiem darbiem; eņģeļi aicina mūs, lai nepaturam to visu šai pasaulē, bet raidām augšup un dodam godu vienīgi Dievam. Viņi dzied: tam jānotiek caur šo bērniņu.

Kā redzam, šo eņģeļu dziesmu pasaule apgriež otrādi. Ļaudis neatzīst un neievēro bērniņu Jēzu, tādēļ pasaulē visi plosās un trako, cīnīdamies viens pret otru. Zemnieks grib būt pilsētnieks, muižnieks grib kļūt par grāfu, firsts – par ķeizaru. Tas parāda, ka šie ļaudis ir bez Kristus un neko nezin par Viņu. Tādēļ tie sagroza eņģeļu dziesmu un paši dzied: gods un slava šeit, pasaulē, guldeņiem, dālderiem, manai varai, prasmei, labvēlībai utt. Dziediet vien droši, mīļie ļautiņi, bet, ko tas jums līdzēs – šī būs tikai ēzeļa dziesma. Jo tā ir slavas dziesma cilvēkiem un mamonam šeit, virs zemes, un reizē arī – nolādētajam velnam elles dziļumos, nevis Dievam augstībā. Tālāk eņģeļu dziesmā dzirdam otru likumu: miers virs zemes.

Šie vārdi jāsaprot līdzīgi iepriekšējiem: eņģeļi vēl un sludina, ka pie tiem, kuri pazīst un uzņem bērniņu Jēzu, būs laime un svētība virs zemes. Jo, kas gan ir tur, kur nav Kristus? Kas gan cits ir pasaule, ja ne riebīga elle un velna valstība, kurā nav nekā cita, kā vien Dieva neatzīšana un nicināšana, meli, krāpšana, skopums, rīšana, žūpošana, netiklība, sišana, nokaušana? Pasaule nosauc baltu par melnu – tas jāsaprot katram, kurš grib palikt nepievilts un neapmānīts, dzirdēdams laužu valodas. Pasaulē nav ne mīlestības, ne uzticības, neviens nevar droši zināt, kas viņam no otra sagaidāms. No draugiem jāsargās tāpat kā no ienaidniekiem – un dažkārt pat vēl vairāk. Tā velns valda un vada pasauli.

Tomēr, gluži kā eņģeli dziedājuši, ka tie, kuri pazīst un uzņem bērniņu Jēzu, dos godu Dievam visās lietās, tāpat šeit viņi dzied un novēl, jā, arī apsola un mierina, vēstīdami, ka velna tirānijai nu pienācis gals, kristiešu vidū sāksies laba, mierīga un klusa dzīve. Kristieši labprāt palīdzēs un dos padomu viens otram, pārvarēdami ķildas un nevienprātību, dzīvos labvēlībā cits citam līdzās; šī bērniņa dēl viņu vidū būs miera un mīlestības pilna dzīve, ikviens labprāt darīs otram to labāko.

Tas viss – mīļie eņģeļi saka – notiks, kad Dievs taps godāts un atzīts kā Kungs, no kura visu esam saņēmuši. Tad ļaudis būs laipni viens pret otru, neviens neienīdīs un neapskaudīs, nepaaugstināsies pār otru; ikviens turēs otru augstāk par sevi un sacīs: mīļais brāli, lūdz Dievu par mani. Tā viņu vidū būs miers, svētība un laime. Jo miers ebreju valodā nozīmē visu labo.

Šādai labai un mierīgai dzīvei jābūt kristiešu vidū, ka ikviens darītu otram to, kas viņam pa prātam, un izvairītos darīt, kas tam nepatīkams. Bet tie, kuri tā nedara, uzklausa nevis mīļo eņģeļu dziesmu, bet gan – vilka, velna, kaukšanu, kas māca: šeit nozodz, tur pārkāp laulību, tur atkal nogalini utt. Tā ir velna dziesma, kas atskan no elles.

Bet kristiešu vidū lai notiek tā, kā mīļie eņģeli dzied. Viņi šeit skaidri atklāj mūsu Kunga dievkalpošanu: visupirms, ka mums jāļauj, lai gods būtu debesu augstībā, ka Dievu vien godājam un slavējam, otrkārt, ka uz zemes mums būs savā starpā brālīgi sadzīvot, nesekojot velna nekrietnajai balsij un viņa tirāniskajai dabai. Eņģeļi labprāt vēlētos, lai tā notiktu it visur pasaulē. Taču viņi redz, ka vairums cilvēku negrib uzņemt Jēzu, tāpēc ceļ nemieru pasaulē. Tādēļ eņģeļi izteic trešo likumu: un cilvēkiem labs prāts.

Tas ir, it kā viņi sacītu: mēs labprāt vēlētos, lai visa pasaule godātu Dievu augstībā un dzīvotu mierā cits ar citu. Taču atradīsies daudz ļaužu, kuri Evaņģēliju neņems vērā un Dieva Dēlu neuzņems, jā, pat vajās Viņu. Bet dievbijīgajiem ļaudīm – lai Dievs dod līksmas, priecīgas sirdis, ka viņi var sacīt: man ir Pestītājs, debesu valstība pieder man, Kristus, Dieva Dēls, ir mans. Tādēļ, ja arī man Viņa dēļ jācieš, ja mani vajā šīs ticības un apliecības dēļ, uzkrauj man visādas nelaimes,- tomēr nekļūšu nepacietīgs, nedz dusmīgs, bet pieņemšu visu ar labu prātu; manu prieku par jaundzimušo Jēzu nespēs nedz kavēt, nedz samaitāt nekādas skumjas, ciešanas vai vajāšanas, lai cik smagas tās būtu. Tādu sirdi eņģeļi novēl visiem ticīgajiem, lai tie bēdās varētu būt priecīgi un, kad velns dusmojas, dziedāt: Kristū ir mūsu miers un lepnums, Kristū varam stāvēt pretī visām nelaimēm. Kad velns uzbrūk ticīgajiem, gribēdams tiem kaitēt, viņi var to izsmiet, sacīdami: velns, ja tu nekā cita nespēj, kā vien aizskart manu miesu, mantu un dzīvību, vari velti nepūlēties – tu tomēr nespēj man kaitēt; man ir mūžīgs Pestītājs, kas mūžībā mani iepriecinās – pāri visam laicīgam postam.

Šī ir trešā lieta eņģeļu dziesmā – ka varam ar priecīgu, līksmu, nepiekāpīgu prātu stāvēt pretī visām ciešanām, kādas pār mums nāk, un sacīt velnam: tu nespēj nodarīt tik lielu ļaunumu, lai sabojātu manu prieku, kuru esmu ieguvis caur šo bērniņu. To izsaka vārds eudokia – priecīga, mierīga, droša sirds, kura daudz nevaicā, lai kā arī klātos, un saka velnam un pasaulei: jūsu dēļ es nevaru atstāt savu prieku, tāpat negribu jūsu dusmu dēļ raizēties; atkāpieties, jo Kristus man dara vairāk prieka nekā jūs – ciešanu. Šādu sirdi mīļie eņģeļi mums novēl savā dziesmā.

Pasaule nedzied līdzi eņģeļu dziesmai, bet gan savam dievam – velnam, kas sagroza šo dziesmu, ka tā skan: gods velnam ellē, nemiers virs zemes, un cilvēkiem nepatika un īsti nelabs prāts. Jo viņš liek savai līgavai – pasaulei nolādēt un zaimot Dievu, vajāt un atmest Viņa vārdu, celt nemieru, nesaskaņas, nevienprātību, karus, slepkavības utt., ka pasaulē valda tāda kārtība, kurā cilvēks nevar baudīt ne mirkli prieka savā rūpju un baiļu pārpilnajā dzīvē. Tur nāk palīgā arī maldu gari – tā ir velna mute, kura caur viltus mācību zaimo Dievu debesīs.

Tad šī deja, kuru vada velns ar savu neganto pūces dziesmu, turpinās, velns sarīda valdniekus un kungus vienu pret otru, it visur celdams nemieru un neuzticību, ka viens otram dara to ļaunāko. Tādas lietas man ir pa prātam – velns dzied. Tas nozīmē – dot godu velnam ellē, celt nemieru zemes virsū un darīt ļaužu sirdis aklas un izmisušas. Tādēļ atrodas tik daudzi, kuriem Dievs devis visu papilnam, tomēr viņiem nav nevienas priecīgas stundas; lai arī viņu pagrabi un lādes ir pilnas, tie tomēr staigā nokārtām galvām, viss, kas tiem pieder, dara viņiem vienīgi skumjas, neviena lieta nespēj tos iepriecināt. Te piepildās velna vēlēšanās – jo viņš nenovēl cilvēkiem prieku, kuru mums vajadzētu saņemt no Dieva un Viņa dāvanām. Turpretī mīļie eņģeli dzied un novēl mums drošas sirdis, kuras var pastāvēt un būt lepnas arī tad, kad slikti klājas, visās nelaimēs un kārdināšanās.

Tā nu jūs, mīļie, esat dzirdējuši svēto eņģeļu dziesmu, kura citur nav atrodama – nekādās grāmatās; šai dziesmā eņģeli mums māca par patiesu dievkalpojumu – ka atzīstam Dieva žēlastību, uzņemdami šo bērniņu, Dieva Dēlu, mūsu Kungu un Pestītāju, pateicamies un slavējam Dievu par šo Viņa žēlastību, arī savā starpā uzturam labvēlību un visubeidzot pacietīgi pārvaram visas nelaimes, bērniņa Jēzus dēļ palikdami priecīgi un labprātīgi. Šo prieka un mierinājuma dziesmu mīļie eņģeļi izteic tik nedaudzos un skaidros vārdos, ka ikviens var sajust: šī dziesma nav izaugusi, ne radīta šeit, virs zemes, bet nākusi no debesīm. Kungs Dievs lai mums palīdz ar savu Svēto Garu, ka mēs to sirdīs paturam un pēc tās dzīvojam, caur Jēzu Kristu, Viņa Dēlu, mūsu mīļo Kungu, āmen.

Iepriekš:
Kristus piedzimšanas laika sprediķis par Jaunavu Mariju