24.12.2013 15:04

Tā Kunga vīna kalna strādnieks un glābējs – intervija ar Mežaparka un Baldones luterāņu draudžu mācītāju

Autors  Voldemārs Lauciņš; www.gudribassakums.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Ilmāra Rubeņa dzimtā puse ir Valka, vidusskolu viņš pabeidza Valmierā, pēc tam izvēlējās alternatīvo dienestu, sāka strādāt par ugunsdzēsēju Valkā. Tad pabeidza Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžu Rīgā un kļuva par virsnieku. Jau vairāk nekā 20 gadus strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, ir 9. daļas inspektors dežurants un vada komandieris. Novembra beigās Rīgas Domā kopā ar arhibīskapu un citiem luterāņu mācītājiem svinēja savas ordinācijas desmito gadadienu. Avots: "Latvijas Avīze". Ilmāra Rubeņa dzimtā puse ir Valka, vidusskolu viņš pabeidza Valmierā, pēc tam izvēlējās alternatīvo dienestu, sāka strādāt par ugunsdzēsēju Valkā. Tad pabeidza Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžu Rīgā un kļuva par virsnieku. Jau vairāk nekā 20 gadus strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, ir 9. daļas inspektors dežurants un vada komandieris. Novembra beigās Rīgas Domā kopā ar arhibīskapu un citiem luterāņu mācītājiem svinēja savas ordinācijas desmito gadadienu. Avots: "Latvijas Avīze". www.la.lv

Pagājis jau vairāk nekā mēnesis kopš traģēdijas Zolitūdē.

Ikdienas rūpes lielākajai daļai cilvēku, kuri paši vai viņu tuvākie cilvēki nebija tieši cietuši, sāk ar aizmirstības plīvuru apklāt šajā notikumā uzrauto rētu. Priecē tas, ka traģēdijas varoņi arvien tiek meklēti un parādīti plašākai sabiedrībai.

Manuprāt, šo rīcību varētu uzskatīt par sāpju pilnā laika mākoņa zelta maliņu. Pirmkārt, tāpēc, ka šādi cilvēki vēl ir. Vēl nozīmīgāk ir tas, ka šādu cilvēku vidū atrodami arī ļaudis ar kristīgu pārliecību.

Man bija liels prieks vakar noskatīties TV raidījuma samērā garo materiālu par ugunsdzēsēju un mācītāju Ilmāru Rubeni, kurš ugunsdzēsēja formu divreiz nedēļā nomaina ar mācītāja talāru. Un, esot abās misijās, viņš mēģina atrast atbildes. Ar kristīga cilvēka dedzību viņš stāstīja ne vien par grūtībām, bet arī par Dieva vadību un Kristus žēlastību.

LTV raidījuma "Panorāma" video sižets:



Sižeta izklāsts tekstā no portāla lsm.lv:
Ilmāram vēl nebija 18 gadi, kad viņš kļuva par ugunsdzēsēju. Tolaik pēc vidusskolas puišiem bija izvēle: vai nu armija, vai alternatīvais dienests. Ilmārs izvēlējās alternatīvo dienestu ugunsdzēsības depo, un tā jau 22 gadus viņš ir glābējs.

"Pagaršojot to vidi, darbu es sapratu, ka tas man dod gandarījumu un tad meklēju, kas ir tas gandarījums. Tad es sev noformulēju, ka tie ir tādi ikdienas varoņdarbi, kurus pats nenovērtē. Sākumā es pat kautrējos... no profesijas. Man likās, ka tā nav cēla," stāsta glābējs.

Lai varētu uzturēt ģimenes, daudziem ugunsdzēsējiem ir otrs darbs. Ilmāra aicinājums ir kalpošana Dievam. Viņš ir ordinēts garīdznieks.

Tam, ka Ilmārs ir arī mācītājs, kolēģi glābšanas dienestā līdz Zolitūdes traģēdijai īpaši nepievērsa uzmanību un pēc garīga padoma nevērsās. "Mēs kādreiz aprunājamies, tas nav apzināti, ka kāds ugunsdzēsējs atnāk: es gribu, lai tu man palīdz, man ir problēmas. Vīrietis vispār reti, kad atzīst, ka viņam ir problēma. Viņam nav problēmu! Viņš klusiņām atrisina un tad nāk ārā kā uzvarētājs. Caur vienkāršu sarunu... es redzēju to, un tas ir atrisināts un noņemts," stāsta mācītājs-ugunsdzēsējs.

"Var teikt, ka ugunsdzēsēji šeit viens otram ir kā mācītāji. Viens otram izstāstot un uzticoties palīdz," saka Rubenis.

Kopā ar virsnieku un psihologu Ilmārs uzņēmās smagu pienākumu – aizvest sēru vēsti bojā gājušo kolēģu ģimenēm. "Tā man bija mūžā pirmā pieredze. Situācija, ka Dievs mani ielika tajā situācijā, ka to vajadzēja darīt un iet. Kā tas var būt, ka es tajā brīdī izdomāju braukt garām? Un es eju garām, dzirdu sarunu, ka kādam ir jābrauc pie bojāgājušo ģimenēm. Es tikai ieminējos, ka varētu braukt, un uzreiz bija sapratne." Tādā situācijā vārdu nav, svarīgi būt līdzās cilvēkam.

"Rakstos rakstīts, ka nav lielākas mīlestības uz pasaules, ja kāds atdod savu dzīvību par draugiem. Tu jau pat nevari pie labākās gribas un līdzekļiem noorganizēt, ka aizej bojā varoņa nāvē. Tas nav karš. Miera apstākļos tu atdod un samaksā ar dzīvību, izglābjot citu dzīvību. Tas ir kaut kas īpašs Dieva acīs," saka mācītājs.

Interese par kristīgo ticību Ilmāram radās, mācoties ugunsdzēsības koledžā, kur tolaik kāds pasniedzējs bija saņēmis atļauju pasniegt ticības mācību. Ilmārs beidzis arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti un Garīgo semināru. Šobrīd viņš doktorantūrā studē Latvijas baznīcas vēsturi.

"Tu attopies uz mājas jumta un skaties – pulksten 10 dievkalpojums un tu neesi gatavojies un gulējis. Ir brīži, kad nav ko pateikt, un tad Dievs arī iedod tajā mirkli, kad tu brauc... ko sacīt. Ja aicina, tad arī iedod," saka Ilmārs.

Kad maiņas glābšanas dienestā beigusies, Ilmārs dodas uz Rīgas Mežaparka draudzi. Te viņš kalpo jau vairāk nekā desmit gadus. Trešdienu vakaros un svētdienu rītos notur dievkalpojumus. Ja tajā dienā jāstrādā ugunsdzēsējos, viņu aizstāj otrs mācītājs.

Pārslēgt prātu no viena darba uz otru esot viegli. Sprediķi uzrakstīt gan neesot tik vienkārši. "Pirmais darbs, ko mācīja tēvs Roberts Feldmenis, ir, kad mācītājs atnāk mājas pēc dievkalpojuma, ka viņam vajadzētu izlasīt nākamās svētdienas rakstu vietu. Un tad visu nedēļu, nēsājot un gatavojot to sprediķi, tu dzīvo līdzi, lai nākamnedēļ liktu priekšā draudzei."

Baznīca ir maza, bet draudzē ap 300 cilvēku. Ilmāru priecē, ka ir daudz jaunu ģimeņu. Un darbojas arī svētdienas skoliņa. "Ja draudzē ir bērni, tā ir dzīvība. Ja kāds saka, ka baznīca izmirst, lai viņš atnāk uz Mežaparka baznīcu. Mazie sāk ar lūgšanu pie altāra, un visi rindiņā iet uz svētdienas skolas namiņu. Viņiem sava sapulce, mums savējā."

Latvijas Televīzijas Ziņu dienests uzsācis ziedojumu vākšanas akciju, lai uzlabotu ugunsdzēsēju ikdienas apstākļus. Palīdzēt gribētāji tiek aicināti rakstiet uz e-pastu Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt..

Zolitūdes traģēdija