Nāk prātā doma, kā vispār esam izauguši un izdzīvojuši, dzīvojot starp mūsdienu izpratnē vardarbīgiem klasesbiedriem, brāļiem, māsām, sētas draugiem? Bet vai vardarbīgi ir tikai tuvinieki? Kā ir ar atbildīgajām amatpersonām?
Nācām mājās raudādami, jo nebijām kaut ko sadalījuši ar bērnudārza draugu, bet no rīta atkal spēlējāmies vienā smilškastītē. Nācām mājās no skolas apvainojušies un "nikni uz visu pasauli", jo klasesbiedrs, skriedams uz ēdamzāli, gribēja būt pirmais, un mēs ielidojām tieši durvīs. Uz zēnu smiešanos un ņirgāšanos meitenes atbildēja īsi un kodolīgi – ar grūdienu malkas grēdā. Un ieguva cieņu. Lai nemaz nedomā darīt pāri! Un zēnu ķircināšanās ar bižu raustīšanu! Vai meiteņu atraidījums pirmajā klases vakarā, kas vēl ilgi liek justies pazemotam...
Toreiz to nesauca par vardarbību. Bija bezgala daudz muļķīgu izgājienu, sevis aizstāvēšanas, bet galvenais – nebija naida. Laiki mainījās. Un ikdienā ienāca vārds "vardarbība". Tika definēta bērnu vardarbība un vecāku vardarbība. Turklāt dažādu veidu vardarbība – fiziska, emocionāla, seksuāla utt. Tikai neviens nerunā par amatpersonu vardarbību saskarsmē ar šiem "vardarbībā cietušiem bērniem".
Vardarbības meklējumos
Par sākumskolas bērnu "vardarbību" stāsta Siguldas pilsētas vidusskolas psiholoģe Elīna Rotbaha-Zaremba: "Spēļu un rotaļu laikā var notikt dažādi negadījumi –
tā var būt gan vienaudžu agresija, gan kāds nelaimes gadījums. Jo, bērniem iesaistoties spēlēs dzīvoklī vai mājas pagalmā, var iznākt saķeršanās, vārdu pārmaiņa. Arī no skolā gūtā noguruma bērni ir uzvilkti, un notiek tā, ka viņi gluži neapzināti nodara cits citam pāri. Tā teikt – viņi nevar apstāties. Un tad notiek tas, ko mēs, pieaugušie, saucam par vardarbību pret vienaudžiem."
Diemžēl arī vecāki pieļauj liktenīgas kļūdas, necenšoties savu bērnu aizstāvēt, domādami, ka dara pareizi. "Savukārt, kad bērns nāk pie pieaugušā sūdzēties, pieaugušie bieži vien saka: "Tu taču pats esi vainīgs, tu pirmais sāki!" Tad bērns saprot, ka pats vainīgs un nekas nerisināsies. Bet pieaugušajam arī tādos gadījumos ir jāiedrošina: "Pat tad, ja tu esi pirmais sitis, tev man jāsaka, un mēs kopā visu atrisināsim!"
Jo bieži vien agresīvā uzvedība pret citiem bērniem veidojas no situācijām, kad pieaugušie pārmet sūdzēšanos," skaidro E. Rotbaha-Zeremba un piebilst: "Ja runājam par sākumskolas bērniem, tad lietot vārdu "vardarbība" nebūtu korekti. Tā ir vairāk tāda kā aizraušanās, kad bērns nespēj sevi apstādināt, bērns ir uzvilcies, un tā nav apzināta darbība. Ja šī vardarbība, kā mēs pieaugušie to saucam, notiek ilgstoši, tad iespējams, ka bērnam ir gūti sevi kontrolēt, viņš nespēj ielikt sevi rāmjos. Tāpēc bērnam ir nepieciešamas strukturētas aktivitātes, kurā pieaugušais to var ja ne novērst, tad vismaz apstādināt."
Likumīgā vardarbība
Vai katru grūstīšanos skolā, katru nesavaldību, jāsauc par vardarbību? Vai mēs, pieaugušie, nepārtraukti lietojot šo vārdu "vardarbība", paši to nepiesaucam? Piemēram, bērns apsaukā otru bērnu, apsaukātais beidzot neiztur un iesit apsaukātājam. Vainīgs ir sitējs. Un tā tiek klasificēta kā vardarbība. Vai nevajadzētu piebremzēt ar šī vārda lietošanu? Mums taču ir vēl neskaitāmi "vardarbību paveidi" – emocionālā, seksuālā utt. Bet tikai fizisko vardarbību ir visvieglāk pierādīt. Un tieši par to visu laiku tiek runāts. Bet vai apsaukāšanās nav emocionāla vardarbība?
Par situācijām starp skolēniem (grūstīšanās, savstarpēja apsaukāšanās) Bērnu tiesību inspekcija skaidro, ka saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 1. panta 91. punktā noteikto vardarbība ir visu veidu fiziska vai emocionāla cietsirdība, seksuāla vardarbība, nolaidība vai cita veida izturēšanās, kas apdraud vai var apdraudēt bērna veselību, dzīvību, attīstību vai pašcieņu. Interpretējot minēto tiesību normu, inspekcijas ieskatā jebkura konfliktsituācija starp skolēniem nav viennozīmīgi uzreiz uzskatāma par vardarbību.
"Konkrētajā situācijā nepieciešams izvērtēt visu ar notikumu saistīto informāciju. Tikai iepazīstoties ar pēc iespējas vispusīgāku informāciju par konfliktsituāciju, var sniegt vērtējumu par bērna rīcību," uzsver Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta valsts bērnu tiesību aizsardzības galvenais inspektors Sindijs Logins.
Saruna ar sociālo pedagogu – morāla trauma
Arī skola ir vieta, kur bērni ne vienmēr tiek morāli pasargāti, piemēram, skolā darbu sāka jauns sociālais pedagogs, kas vēl nepazīst bērnus. Kādā klasē mācās vienas ģimenes divi bērni – audžubērns un bioloģiskais bērns. Abi bērni klasē sakaujas. Pēc sociālā pedagoga vārdiem – tā, ka "pat galdi lido pa gaisu". Visā tiek vainots bioloģiskais bērns, jo tas tiešām ir nesavaldīgs un bieži vien agresīvs. Situācija tiek paziņota ģimenei, taču vecāki nevar ierasties skolā uzreiz. Sociālais pedagogs, nezinot neko par audžubērna pagātni, pasauc to pie sevis un liek novērtēt 10 ballu sistēmā, kā viņš jūtas ģimenē. Bērns mājās apgalvo, ka sociālais pedagogs jautājis, lai novērtē, cik ļoti vēlas dzīvot šajā ģimenē. Atnākot no skolas, neviens no bērniem nemin kautiņu klasē, bet audžubērns pārdzīvo par sociālā pedagoga jautājumiem. Bērni mācās 4. klasē. Audžubērns skolā vairs nejutās droši un izteica vēlmi tur neatgriezties.
S. Logins atbild: "Bērna un audžuģimenes attiecību izvērtēšana ir bāriņtiesas, ar kuras lēmumu bērns ievietots audžuģimenē, kompetencē. Līdz ar to jautājumi par bērna audžuģimeni sociālajam pedagogam būtu jāuzdod kopā ar bāriņtiesu. Ņemot vērā minēto, sociālais pedagogs varētu uzdot bērnam šādus jautājumus, ja tam būtu īpašs iemesls. Lai varētu sniegt vērtējumu par sociālā pedagoga izmantoto darba metožu atbilstību bērna interesēm, nepieciešams klātienē tikties ar skolas darbiniekiem un skolēniem, kā arī izanalizēt visu informāciju.
Inspekcija uzskata, ka, lai risinātu šo situāciju, skolai nepieciešams sadarboties ar audžuvecākiem, bāriņtiesu, sociālo dienestu, kā arī piesaistīt psihologu darbam gan ar bērnu, kurš cietis no vardarbības, gan bērnu, kurš veicis vardarbību. Bērnam varmākam jāsniedz nepieciešamais atbalsts un palīdzība, lai viņš saprastu savu darbību prettiesiskumu un sekas. Tāpat inspekcija vērš uzmanību, ka skolēnu vardarbības mazināšanai nepieciešams regulārs preventīvs darbs."
Lielāka vardarbība – no tēva vai bāriņtiesas?
Vēl kāds piemērs. Māte vērsās bāriņtiesā ar lūgumu atņemt aizgādības tiesības tēvam, kurš pastiprināti lieto alkoholu, bez mātes ziņas paņem bērnu, neļauj mātei ar to sazināties, neved to uz skolu. Izraksts no bāriņtiesas un 12 gadus veca bērna sarunas protokola: "Strīda laikā ar māti tēvs pateica, ka viņam vienalga, ka tiek atņemtas aprūpes tiesības, bet es viņu vairs nekad pēc tam neredzēšu. Tēvs apsaukāja māti manā klātbūtnē. [..] Sidru tēvs man nopirka, kad pats bija alkohola reibumā. Es nedzēru, jo tas bija stiprs. [..] Tēvs raustīja mani aiz rokas un neļāva iet pie omītes, bet es gribēju iet, jo tēvs lietoja alkoholu. [..] Pirms divām nedēļām naktī naktskreklā no tēva dzīves vietas devos pie omas (trīs minūšu gājienā), jo tēvs lietoja alkoholu un bļaustījās. [..] Tēvs ļauj man vienai braukt ar automašīnu."
Kas vēl jāizdara tēvam, lai bāriņtiesa atņemtu aizgādnības tiesības tēvam? Zināms, ka bērni viņa aprūpē neapmeklē skolu vai apmeklē to neregulāri. Māte lūdz atņemt aizgādnības tiesības tēvam, lai viņš nevarētu bērnus aizvest, kad vien vēlas un kur vien vēlas.
S. Logins, atbildot uz šo jautājumu, min veselu rindu likuma pantu, starp kuriem ir Civillikuma 203. pantā noteiktie: aizgādības tiesības vecākam tiek pārtrauktas, ja bāriņtiesa atzīst, ka ir faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu; bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāka vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ); vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību; vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai, izņemot gadījumu, kad viņš kā laulātais ir devis piekrišanu tam, ka bērnu adoptē otrs laulātais; konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu.
S. Logins tāpat min, ka gadījumā, ja aprakstītā situācija atbilst patiesībai, inspekcija uzskata, ka minētie apstākļi varētu būt pamats, lai bērna tēvam pārtrauktu aizgādības tiesības.
Izaugs jau tāpat
Diemžēl dzīvē nenotiek viss kā likuma pantos, bieži vien subjektīvais viedoklis ņem virsroku, lemjot par bērnu likteni. Par bērnu tiesībām atbildīgās institūcijas, reaģējot uz viena no vecāku sūdzībām, nekavējoties pieņem lēmumu atņemt vecāku tiesības it kā histēriskai mātei vai it kā vardarbīgam tēvam. Tas, ka bērnu audzināšana nav tikai bērnu prasību izpilde, paliek aiz likumu burtiem.
Bāriņtiesai laba statistika ir nepārtraukta mātes vai tēva apsekošana, bet skolā ir attiecīgi speciālisti – psihologs, sociālais darbinieks, kas "uzliek aci uz kādu bērnu", un, ja šis bērns no skolas aizies, ķersies pie nākamā. Bet tikmēr bērni augs, lai nu kā un kur, bet augs. Mūsu nākotnei.
Tautas dzīvība