Antinomisms un Evaņģēlijs redukcionisms
Tāpat viņam izdevies sagrozīt arī Rakstu mācību par bauslību un Evaņģēliju. Kā tas noticis?
Aplūkojām, kas ir bauslība – tā Radīšanas kārtības daļa, kas vistiešākajā viedā attiecās uz cilvēku un kas kodolīgi noformulēta pie Sinaja kalna dotajos desmit vārdos. Tā ir laba, ļoti laba. Tā dota, lai cilvēks, saskaņā ar to dzīvodams, varētu baudīt patiesu brīvību, veikdams Dieva dotos uzdevumus.
Pēc grēkā krišanas bauslība attiecībā uz cilvēku sāka funkcionēt citādāk, ierobežojot sirds ļaunās tieksmes un mudinot cilvēku dzīvei ārējā paklausībā (bauslības 1. funkcija). Savukārt, kad Dievs to pats skaidri atklāj grēka varā esošam cilvēkam, tā rada izmisumu, ļaujot apjaust cilvēka stāvokļa bezcerību Dieva tiesas priekšā (bauslības 2. funkcija). Kas ir Evaņģēlijs? Labā vēsts, ka Dievs pats ir uzņēmis visus pasaules grēkus, tos iznīcinājis pie krusta un radījis iespēju cilvēkam atkal būt kopā ar savu Radītāju gan šeit, gan mūžībā. Visi cilvēka grēki tiek piedoti Jēzus dēļ. Dieva Vārdam kā bauslībai un Evaņģēlijam noteiktās situācijās patiešām ir pretējas iedarbības uz grēcinieku. Bauslība apvalda grēku, pieprasa kārtību, apsūdz un dzen izmisumā. Evaņģēlijs attaisno un mierina.
A. Antinomisms un Evaņģēlija redukcionisms
Taču Sātans ir pamanījies bauslību un Evaņģēliju padarīt par pretiniekiem. It kā bauslība simbolizētu visu slikto, savukārt Evaņģēlijs – visu labo. Bauslība būtu tā, kas cilvēku apspiež, ierobežo un visādi dara pāri, savukārt Evaņģēlijs – tas, kas cilvēku atbrīvo no visa nepatīkamā. Kas interesantākais šajā pieejā – Evaņģēlijs cilvēku atbrīvotu no bauslības! Vai tiešām?!
Bībeles stāstījums ir par to, kā grēkā krišana laupīja cilvēkam iespēju baudīt dzīvi, kādai Dievs viņu bija radījis. Viss cilvēces glābšanas notikums ir par to, lai cilvēks, atbrīvots no grēka, varētu atkal baudīt Dieva radības labumu, dzīvodams saskaņā ar Radītāja ieceri. Kristus krusta nopelns atbrīvo mūs no bauslības apsūdzībām (Rom 10:4). Visiem, kuri satver Dieva Glābēja pastiepto roku, vairs nav jābaidās, ka mūsu grēku dēļ mēs tiktu apsūdzēti svētā Dieva priekša. Evaņģēlijs ieaicina cilvēku Dieva valstībā, kurā viņš ar atjaunotu sirdi var atkal priecīgi tiekties dzīvot saskaņā ar Radīšanas kārtību. Evaņģēlijs neatbrīvo no bauslības, proti, no Radīšanas kārtības! Evaņģēlijs atved cilvēku pie tās atpakaļ; tikai ar atjaunotu sirdi, lai varam tajā dzīvot ar prieku.
Saprotot, kas ir bauslība, kas ir Evaņģēlijs un ko katrs no tiem dara, šķiet neparasti, ka kāds varētu tik ļoti saputroties. Tomēr tieši tā ir noticis. Kāpēc par to vispār runāt? Jo šādas kļūmes sekas ir postošas. Ko tas nozīmētu, ja tiktu atcelta Radīšanas kārtība? Tikai to, ka katrs būtu brīvs darīt, ko vēlās. Par to jau runājām sadaļā par patieso brīvību. Brīvība pasaulē šodien bieži tiek saprasta kā Radīšanas kārtības atcelšana. Tas ir tieši tas, ko Sātans mēģina panākt, melojot, ka Evaņģēlijs atceļ bauslību. Tātad – tas atceltu visas Radīšanas kārtībā noteiktās robežas.
Šādu Sātana mācību dēvē par antinomismu vai Evaņģēlija redukcionismu. Proti, viss Dieva Vārda pasludinājums tiek reducēts jeb samazināts tikai uz Evaņģēliju. Protams, Evaņģēlija vēsts ir Baznīcas īpašais un svarīgākais pasludinājums, taču vienlaikus jāatceras, ka vispirms bija Radīšana, tad grēka krišana, tikai tad nāca Glābšana kā kritušās radības atjaunošana. Dieva darbs Kristus krustā nav Radīšanas kārtības atmešanai, bet gan tās atkal atjaunošanai visā tās brīnišķajā labumā. Un šoreiz – mūžīgai dzīvei kopā ar Dievu Viņa valstībā.
Ja bauslība atcelta, ja Dievs atcēlis Radīšanas kārtību, tad jau nekas vairs nav aizliegts. Darām, ko vien mūsu sirdis kāro. Tieši šāda veida argumenti tika izmantoti, lai pretēji Radīšanas kārtībai ieviestu Baznīcā nebijušu praksi, sieviešu ordināciju svētajā kalpošanas amatā. It kā Evaņģēlijs būtu izmanījis Dieva noteiktās vīriešu un sieviešu atbildības. Šie paši argumenti tika izmantoti, lai panāktu viendzimuma pāru kopdzīves atbalstīšanu. Šie paši argumenti tika izmantoti, lai homoseksuāla dzīvesveida praktizētāji varētu tikt ordinēti svētajā kalpošanas amatā. It kā Evaņģēlijs būtu atcēlis gan Dieva iedibināto laulību, gan sesto bausli, kas to sargā. Vai šādām kroplībām varētu būt kādas robežas? Ja Evaņģēlijs atcēlis Radīšanas kārtību – nav vairs nekādu robežu! Tad "ikviens dara, kas šķiet taisns paša acīs." (Soģu 21:25)
Šī Sātana viltība jau nesusi milzīgu postu daudzām baznīcām visā pasaulē un turpina to darīt. Tikai tad, ja skaidri saprotam, kas ir bauslība, kas ir Evaņģēlijs, tikai tad varam viegli ieraudzīt, cik absurdi un cik postoši ir šie meli. Bauslība un Evaņģēlijs ir pretstati to iedarbībā uz grēcinieku, lai, atmaskojot grēku un atklājot Dieva žēlastību, cilvēks tiktu izrauts no grēka verdzības un ar atjaunotu sirdi varētu dzīvot saskaņā ar Radīšanas kārtību. Bet paši par sevi tie abi ir Dieva Vārds, abi ļoti labi!
Ja apgalvo, ka Kristus atbrīvo no bauslības, grēka varā esošam cilvēkam tiek pat teorētiski liegta jebkāda iespēja atjaunot attiecības ar Dievu. Tad sirdsapziņas apsūdzības, kas uzrāda grēka slimību, tiek brutāli mērdētas ar pretsāpju zālēm. Tā vietā, lai tiktu dziedināta slimība, cilvēkam tiek veikta anestēzija, sirdsapziņa tiek padarīta nejūtīga. Tā vietā, lai mudinātu meklēt ārstu un zāles, slimība tiek atstāta savā vaļā, izliekoties, ka tās nemaz nav. Katram zināms, kas notiek, ka nopietnu slimību ignorē, mēģinot to apklusināt ar sāpju remdinātājiem. Tā pieņemas spēkā... līdz ir jau par vēlu. Grēks ir visnopietnākā slimība, kurai nepieciešama visnopietnākā ārstēšana.
Ja melo, ka Jēzus ir atcēlis bauslību, cilvēkam nav vairs nekādu iespēju uzzināt savu diagnozi, savu patieso stāvokli Dieva priekšā. Tad ar šķietami mīļiem vārdiem kā "Dievs ir mīlestība, Viņš visus pieņem" šāds cilvēks tiek draudzīgi pavadīts uz mūžīgo pazudināšanu. Par laimi Jēzus skaidri pasaka: "Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības." (Mt.5:17-18)
Ļoti svarīgi saprast, ka antinomisma gadījumā cīņa nav par bauslības saglabāšanu, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Cīņa ir par Evaņģēlija saglabāšanu. Kad tiek nepareizi mācīts, ka bauslība, kas grēciniekam uzrāda viņa grēku un mudina atgriezties pie žēlsirdīgā Radītāja un Glābēja, vairs nav spēkā, kas notiek ar Evaņģēliju? Tad arī Evaņģēlijs vairs nav grēku piedošana Kristus dēļ, jo grēka taču vairs nav. Nedz nožēla, nedz atgriešanās, nedz piedošana vairs nav vajadzīgas. Kas tad notiek ar Evaņģēliju?
Tad vietā nāk cits "evaņģēlijs" (Gal 1:8-9). Šodien tik izplatītais pieņemšanas, mīlestības un tolerances "evaņģēlijs". Ko tas nozīmē, un kāds ir tā saturs? Vienkāršs – Dievs Kristus dēļ tolerē ikvienu grēku. Vienīgais, kas netiek tolerēts – ja kāds iedomājās grēku saukt par grēku. Tāds cilvēks šajā "cita evaņģēlija" skatījumā tiek dēvēts par cietsirdīgu, nemīlošu, netolerantu, aizspriedumainu un tiesājošu.
Bet, vai tad norādīt uz tuvākā grēku nav tieši tas, ko Jēzus un Viņa apustuļi pavēl darīt? "Ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis." (Mt 18:15) "Mani brāļi, ja kāds jūsu starpā nomaldījies no patiesības un kāds viņu atgriež, ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku." (Jēk 5:19-20)
Vai tad pasludināt bauslību, lai pēc tam ar prieku tiktu uzņemts Evaņģēlijs, nav tieši tas, ko Raksti māca? Tikai ne šajā "citā evaņģēlijā".