Lai arī cik smagi būtu šai saulē palikušajiem, Zolitūdes traģēdijas upuru tuviniekiem ir mierinoša doma: pēc medicīnas ekspertu teiktā, tas bija ātri un nesāpīgi. Turklāt negaidīti – tas ir smeldzoši palicējiem, jo neatvadījās. Aizgājējiem kā dāvana, bez nolemtības sajūtas, bez nezināmā gaidām un bailēm – ar vieglu vakara nogurumu, ar domām par iemīļoto televīzijas pārraidi un sajūtamu vakariņu garšu mutē, ko radījis galvā izveidotais iepirkumu saraksts.
Naktis nomaina dienas. Birokrātija kūsā nepamierinātībā, jo to stumda no dažādām pusēm. Tā nemīl steigu. Cilvēki grib atbildes, grib mierinājumu. Pirmo var dabūt – varbūt.
Policija, eksperti un tiesu instances dara savu darbu. Katrs pēc savas sirdsapziņas un pērkamības pakāpes. Kas no šī kopdarba iznāks, mēs visi apmēram nojaušam. Labākajā gadījumā notiesās pāris aptaustāmu cilvēku, un, ķerot nākamo zilo iepirkuma groziņu, cerēsim uz labāku nākotni zilajā karogā, kā viena no spožajām zvaigznītēm.
Klausoties labdarības koncertu "Cerības un spēku meklējot", kas kā ziedojums izskanēja LNT kanālā, apjautu, ka letiņiem ir varen daudz kārtīgu raudamgabalu. Tā var iežēlināt, tā var savākt ziedojumus, taču sistēma nejūt – to nevar aizkustināt. Mēs raudam, tā ne. Nekas, mēs sametīsim latu pie lata. Sanāks gan upuru tuviniekim, gan bērnu onkoloģiskās slimnīcas nodaļas remontam, gan vājdzirdīgajiem augošajiem nodokļu maksātājiem dzirdes aparātu iegādei, lai tie var sadzirdēt, cik valsts kasē ieskaitīt.
Ko vēl varam darīt? Varam boikotēt sitēmu – ļoti labi. Sociālie portāli ir pilni ar uzsaukumiem neiepirkties "Maxima" veikalos. Neiepirkšos. Veikalus nodēvēs citā skanīgā nosaukumā, un dziedātājtauta atkal varēs pievērsties pirkumiem, ejot garām jaunbūvēm, kur plakāts vēstīs, ka darbus veic firma "PE un PE".
Kam vēl jānotiek, lai mēs pieceltos un ietu? Spertos pret sistēmu, pret negodīgajiem mantraušiem, pret bezjūtīgajiem ielikteņiem. Mūsu taču ir vairāk nekā viņu! Mēs dziedam skaļāk...
Mēs spējām būt tik vienoti, tik žēlīgi, ka saziedojām pāris vakaros vairākus simtus tūkstušu latu, un nākamājā dienā dienā skatāms šovs "Dziedošās ģimenes", kur aizvien balvu 5000 latu apmērā dāvās "Maxima"! Nopietni?!
Iespējams, televīzija ir sasaistīta ar milzīgiem līgumsodiem, taču šovs nepastāvētu bez dziesmas šai skumjajā laikā. Ģimenes var arī nedziedāt, var tur nebūt, vai būt un raudāt, skaļi un uz "Maxima" izkārtnes fona.
Rīgas mērs bezkaislīgi atbild, ka viņam nav jāatkāpjas no amata, jo vēlētāji viņu mīl. Varbūt, ka Ušakovs zina, ka tie 54 Zolitūdē bojāgājušie par viņu nav balsojuši. Bet, mēr, ir vēl izdzīvojušie...!
Bija pikets, prasījām Ušakova atkāpšanos. Cik mūsu 3. decembrī bija pie Rīgas domes?
Un, pat ja mums izdodas iedragāt mēra patmīlību un panākt viņa demisiju, vai tas nav tas pats, kas nomainīt "Maxima" nosaukumu?
Kur jūs esat, godprātīgie ekonomisti, politologi, juristi un citi speciālisti? Starp dziedātājiem un ziedotājiem ir taču jābūt arī cilvēkiem, kas spēj taisnīgi un ar sirdi vadīt šo valsti, kas raud, dziedot raud un lūdzas: "Dievs, svētī Latviju!"
Ar Eduarda Veidenbauma vārdiem sakot: "Mosties, mosties reiz, svabadais gars, Celies un salauzi kalpības spaidus, Atpestī cietējus, klusini vaidus – Mosties reiz, brīvības cēlajais gars!"
Aicinu ikvienu turpināt apziņot medijus par šaubīgām kontrukcijām ēkās, par pārkāpumiem darba drošībā, par netaisnību uz ielas un mājās, par korupciju un nevīžību. Aicinu padomāt, ko katrs no mums var dot. Šodien, tagad – savai ģimenei, mājai, paziņam, svešiniekam, valstij – darām, kaut ar mazumiņu. Latu pie lata saziedojām vairākus simtus tūkstošus. Darbs pie darba spēj izveidot valsti, kurā gribam dzīvot, kuru vēlam saviem bērniem.