Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pirmkārt, valsts var pieprasīt, kā tas totalitāros režīmos noticis ne reizi vien, lai Baznīca atbalsta visu, ko valdošais režīms dara, un ar savu sludināšanu palīdz uzturēt iedzīvotājus paklausībā. Šajā gadījumā valstību sajaukšana notikusi no valsts puses.

Otrkārt, bieži vien valstību sajaukšana notiek arī no Baznīcas puses. Ir labi un pareizi, ja Baznīca māca un atgādina, ka ikvienam kā kreisās rokas valstības pilsonim ir jāizturas atbildīgi pret mūsu kā noteiktas valsts iedzīvotāju pienākumiem. Ir labi un pareizi, ja Baznīca aizlūdz par valdību, par pārdomātu lēmumu pieņemšanu, par efektīvu valsts pārvaldību utt.

Nepareizi ir tad, ja Baznīca mudina atbalstīt kādu konkrētu politisku spēku, vai arī iestājās par to, ka valsti būtu jāpārvalda tieši kristiešiem. Tā atkal ir abu valstību sajaukšana. Laba valstsvīra galvenie kritēriji ir nevis viņa reliģiskā piederībā (lai gan arī tā noteiktā brīdī var nospēlēt zīmīgu lomu), bet gan atbilstošas zināšanas, prasmes un vērtības, kas ļautu kvalitatīvi veikt uzticētos pienākumus visai sabiedrībai par svētību.

Treškārt, abu valstību sajaukšana var notikt arī baznīcas iekšienē, kad konkrētu baznīcas administratīvās pārvaldes modeli mēģina pasniegt kā Dieva paša iedibinātu kārtību. Tad vienam vai otram modelim mēģina piemeklēt atbilstošas Rakstu vietas vai vēstures liecības, kuras parādītu šīs noteiktās pieejas it kā dievišķo raksturu.

Vispirms jāsaprot, ka vēstures liecības un Dieva pavēles Svēto Rakstu vārdos nav vienā līmenī stādāmas. Pirmās atspoguļo vēsturisko realitāti, otrās – autoritatīvi nosaka, kā būs būt. Taču kā Baznīcas vēsture rāda, pamatojumu Dieva Vārdā var piemeklēt, un savā laikā tas ir atrasts gan draudžu pašpārvaldei, gan prezbiteru jeb vecajo modelim, gan bīskapu pārvaldei.

Tādēļ jāsaprot, ka svarīga ir nevis baznīcas ārējā pārvalde, bet fakts, ka Dievs ir iedibinājis svētās lietas un svēto kalpošanas amatu, un tikai ar tiem, nevis ar pārvaldes struktūrām Viņš rada un uztur savu svēto biedrību Baznīcu. Jānošķir, kas Baznīcā darbojās pa vertikāli un kas pa horizontāli: proti, svētās lietas, kas ir Dieva pavēlētas, rada un uztur Baznīcu no veidiem, kā cilvēki pārvalda baznīcu. Pirmās ir nemainīgas un darbīgas Dieva Vārda un Svētā Gara spēkā, otrajās, lai gan arī tās ir svarīgas, baznīcām dota brīvība piemeklēt katram laikmetam un situācijai atbilstošo modeli.

Turpinājums sekos. Iepriekšējo daļu lasīt šeit.
Vairāk lasiet grāmatā "Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm".

Iepriekš:
Divas jomas jeb valstības (1. daļa)