23.11.2013 11:00

Domā, ko runā! Tas ir svarīgi

Autors  Guntars Baikovs; www.gudribassakums.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Domā, ko runā! Tas ir svarīgi arhīvs

Pasludinājums un paskaidrojums – kas ir kas?

Kādu atbildi sagaida sieva, kad viņa jautā vīram: "Vai tu mani mīli?" Diezgan droši, ka viņa nesagaida skaidrojumu, ka mīlestība ir spēcīgas jūtas, ka tā ceļ cilvēku spārnos, un mīļotā klātbūtne dāvā visu pasauli, ka tā pat izraisa noteiktas fizioloģijas izmaiņas, liek pazust laika sajūtai utt. Tie visi ir gluži labi mīlestības apraksti, bet tā nav atbilde, kādu sagaida no mīļotā cilvēka. "Jā, es tevi mīlu!" šie ir vārdi, kuriem ir spēks mainīt cilvēku dzīves.

Kas vajadzīgs cilvēkam, kad viņš, bauslības satriekts, izmisumā par izdarītā grēka smagumu meklē Dieva piedošanu? Varam viņam stāstīt, ka Dievs ir mūsu Debesu Tēvs, ka Viņš ir mīlošs un piedodošs Dievs. Ka Viņš ir žēlsirdīgs Dievs, kad kāds, savus grēkus nožēlodams, vēlās saņemt Viņa piedošanu utt. Varam pat pieminēt, ka Dievs taču tapa cilvēks Jēzū Kristū, lai pie krusta iznīcinātu visu grēkus, un tad varētu dāvāt grēku piedošanu. Patiesi, tas viss ir pareizi. Bet tas ir tas pats, ka uz jautājumu "Vai tu mani mīli?" atbildēt skaidrojot, kas ir mīlestība. Skaidrojuma vietā ir vajadzīgs kas pavisam cits. Pasludinājums. "Es tev piedodu visus tavus grēkus Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā!" – vārdi, kurus caur mums saka pats Dievs. Dieva Vārds, kas izdara, ko pasaka, kurš patiešām paņem nost grēku nastu un dāvā labu sirdsapziņu.

Šie piemēri ļauj saprast, kāda ir atšķirība starp paskaidrojumu un pasludinājumu. Tie abi ir nepieciešami, nesot cilvēkiem Bībeles vēsti, bet katram no tiem ir sava vieta. Paskaidrojums var mums darīt zināmu Rakstu vēstījumu, Bībeles pasaules uzskatu, Dieva darbus vēsturē, jautājumus par Jēzu Kristu, Baznīcu, Sakramentiem, un tā joprojām. Bībeles stundas, katehēzes nodarbības, Svētdienas skola, teoloģijas lekcijas, kurās uzzinām arvien vairāk par Bībeli un tajā aprakstīto notikumu kontekstu, arī liela daļa no katra sprediķa ir paskaidrojumi. Tas viss ir labi un nepieciešami, bet tas vēl nav viss.

Dievs savai Baznīcai devis daudz lielāku spēku un uzdevumus. Ne tikai informēt par Dieva darbiem pasaules vēsturē, lai gan arī tas ir svarīgi, bet pasludināt Dieva Vārdu šodien, šeit un tagad. Kā Dievs Tēvs sūta Jēzu, tā Jēzus sūta apustuļus, tā apustuļi sūta nākamos, kam pasludinātais Dieva Vārds uzticēts (Jņ 17:18-20). Tie atkal nākamos, un nākamos... un tā līdz pat mūsdienām. Tādējādi Dieva pavēle tiek nesta tālāk līdz pat pasaules galam. ""Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu." Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks."" (Jņ 20:21-23) Kā apustulis Pāvils to raksta: "Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena." (2.Kor 6:2)

Ir divi galvenie iemesli, kādēļ ar skaidrojumu vien ir par maz, kādēļ katrā ziņā nepieciešams pasludinājums. Pirmkārt, ir daudz lietu, kuras mēs vienkārši nespējam izskaidrot. Tāda ir Dieva gudrība, kas nav cilvēka prātam satverama, nedz cilvēku vārdos ietērpjama. Bībelē šādas lietas ir sauktas par mistēriju.[1] Mistērija nav tas pats, kas noslēpums. Ar vārdu "noslēpums" tiek saprasts kaut kas, kas nav zināms. Tiklīdz tas tiek izzināts, noslēpuma vairs nav. Tas ir atklāts.

Savukārt ar vārdu "mistērija" apzīmē tādu fenomenu, kas nepadodas izzināšanai. Nav tā, ka nemaz nepadodas. Mistērija var tikt izzināta, bet, jo vairāk par to zināms, jo prātam neaptveramāka tā kļūst. Izziņas process to vienlaikus ļauj pārdomāt un padara noslēpumaināku. No mūsu ikdienas pieredzes kā piemēru varētu paņemt mīlestību. Varam par to tik daudz zināt, piedzīvot, runāt, novērot, aprakstīt utt., bet, jo vairāk par to domājam, jo vairāk par to zinām, jo lielāka mistērija tā ir. Cits piemērs būtu uzticēšanās jeb paļāvība. Lai kā arī sociālo zinību speciālisti mēģinātu izskaidrot, kas tā ir, šis fenomens ir un paliek mistērija.

Runājot par Dieva darbu, šādas mistērijas ir vairākas. Pie tām varam pieskaitīt Radīšanu, Dieva tapšanu par cilvēku Jēzu, krusta nāvi un augšāmcelšanos, Dieva vārdu dažādās tā formā jeb svētās lietas. Lai kā mēs šo Dieva gudrību mēģinātu ietērpt cilvēku valodā, mistērija saglabāsies. Skaidrojums nebūs pietiekošs. Tāpat arī visos jautājumos par apslēpto DievuL: kāpēc pasaulē ir ļaunums, kāpēc vieni nāk pie ticības, citi nē, kāpēc šī nelaime gadījās tieši man vai maniem mīļajiem? Skaidrojums te nepalīdz, cilvēks jāved personīgā saskarē ar atklāto Dievu un viņam jāpasludina Kristus Evaņģēlijs.

Otrs, pats svarīgākais iemesls, kādēļ ar skaidrojumu nepietiek, ir cilvēka stāvoklis, pirms Dievs viņam dāvājis ticību. Ja vēlamies kādu glābt no Sātana valstības un darīt par Dieva bērnu, to nav iespējams paveikt ar skaidrojumu. Nevienu nevar "ieskaidrot" vai "ieargumentēt" Dieva valstībā. Kā to aplūkojām sadaļā par grēku, viena no grēka izpausmēm ir cilvēka gribas verdzība. Lai kā arī cilvēks vēlētos, pirms Dieva Vārds bauslībā ir nogalinājis veco cilvēku un ar Evaņģēliju radījis jaunu, cilvēka griba nespēj, nevar, nevēlas izvēlēties Dievu.

Ja domājam, ka, izskaidrojot kristīgo pasaules uzskatu, kā tas atklāts Bībelē, cilvēks izvēlēsies kļūt par kristieti, mēs rūgti maldāmies. Šāda cerība varētu pastāvēt tikai tad, ja cilvēkam būtu kaut teorētiska iespēja, uzzinot patiesību par Dievu un par sevi, izvēlēties atjaunot attiecības ar Radītāju. Grēka varā esošam cilvēkam šādas iespējas nav. Skaidrojums nevar palīdzēt. Cilvēkam nav brīvās gribas. Pat dzirdējis vislabāko skaidrojumu, viņš nevar izdarīt pareizo izvēli. Cilvēka griba ir saistīta – izvēlēties pret Dievu, un nevis ar Dievu.

Tikai pasludinājums, kad Dieva Vārds darbojās Svētā Gara spēkā, var salauzt grēka važas un atjaunot cilvēka un Dieva attiecības. Kad kristietis šodien pasludina bauslību un Evaņģēliju, kā Dievs to pavēlējis, tie nav viņa vārdi, bet Dieva paša Vārds darbībā Svētā Gara spēkā.

Kā bauslība. "Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs." (Mt 18:15-19) "Brāli, māsa, tu grēko un ar to pelni Dieva dusmas un sodu! Atgriezies pirms nav par vēlu!" Tie ir vārdi, kurus Dievs pats runā caur mums. Kristus mācekļu uzrādītais grēks ir pašas Dieva bauslības, paša Dieva apsūdzība.

Kā Evaņģēlijs. Evaņģēlijs ir "Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic". (Rom 1:16) "Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt." (Mt 11:28) Es tev piedodu visus tavus grēkus! Tāds ir pasludinājums, es – tev, pirmā persona otrajai, Dieva vārdā, Kristus sūtīts, Svētā Gara spēkā, šodien un šeit – es tev piedodu tavus grēkus! Bet nevis es, bet Dievs, kas runā caur mani. "Jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat." (1.Tes 2:13)

Jau rakstījām, ka vārds "evaņģēlijs" var tikt lietots dažādi. Pirmkārt, varam visu Dieva attieksmi, no Radīšanas līdz glābšanai un Kristus otrajai atnākšanai, saukt par evaņģēlisku. Otrkārt, šaurākā nozīmē tieši Dieva darbs ar Kristu krustā, kurā mēs tiekam atbrīvoti no grēka, nāves un velna varas, ir Evaņģēlijs. Treškārt un viskonkrētāk, par Evaņģēliju varam saukt Dieva žēlastības, mīlestības un piedošanas pasludinājumu, kas tiek izteikts tagadnes formā, pirmajai personai adresējot otro. Dieva vēstnesim paziņojot labo vēsti Dieva apžēlotajam un atkal Dieva ģimenē uzņemtajam pazudušajam dēlam vai meitai.

Šodien ir tava pestīšanas diena, es tev piedodu visu tavus grēkus! Tā uz tevi runā Dievs, kurš nāk pie tevis, kurš visu dara tevis dēļ un grib būt tavs Dievs.

Turpinājums sekos. Vairāk lasiet grāmatā "Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm".

[1] Sengrieķu vārds μυστήριον nozīmē – mistērija, noslēpums, slepens rituāls, slepena mācība. Jaunajā Derībā šis vārds parādās 28 reizes un vienmēr saistībā ar Dieva darbu, plāniem un domām, kas ir apslēpti un cilvēka prātam neaizsniedzami. Izņemot vienu gadījumu (2.Tes 2:7), kur šis pats vārds attiecināts uz Dieva pretinieka darbu.