17.11.2013 18:05

Mācītājs Krists Kalniņš: Valsts nozīmē atbildību

Autors  Kristīne Jančevska
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Krists Kalniņš (ievadīšana jaunās draudzes kalpošanā, 2010. gads). Krists Kalniņš (ievadīšana jaunās draudzes kalpošanā, 2010. gads). Vecās Sv. Ģertrūdes draudzes arhīvs

Kristīgā baznīca ik dienu aizlūdz par mūsu valsti, tās vadītājiem un iedzīvotājiem. Ar kādām pārdomām Latvijas 95. jubileju sagaida kristieši, uz sarunu aicinājām evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju Kristu Kalniņu.

– Latvijai 95 gadu jubileja. Ko jūs novēlētu valstij šajos nozīmīgajos svētkos?
– Tas, ko noteikti cilvēki Latvijā ir sapratuši, ka brīvība, brīva valsts ir ne tikai dāvana, bet arī atbildība. Ja mēs runājam par valsti un tautu, tad vienmēr domājam arī par cilvēkiem, kuri kādu iemeslu vai motīvu dēļ ir paņēmuši atbildību vadīt šo valsti, šo tautu. Protams, gribās vienmēr ticēt, ka cilvēki, kas to dara, dara to ar labu motivāciju, ar pareizu taisnīguma sajūtu, ar godīgu atbildību.

Bet, ikdienā dzīvojot Latvijā, vērojot to, kas notiek, rodas jautājums, kādēļ tā notiek, kādēļ izveidojas tādas situācijas. Kādēļ valdība ar vieglu roku maksā nodokļu maksātāju naudu par dažādiem neveiksmīgiem biznesa projektiem, plāniem. Dažkārt cilvēkiem, lai cik viņi gribētu būt taisnīgi, pietrūkst gudrības – nevis cilvēciskas gudrības, skaitļu un faktu gudrības, bet tādas dievišķas gudrības, dievišķas izpratnes, kur tu skaties uz lietām nevis sekli un virspusēji un mēģini lietas salabot, pat nedomājot, no kurienes radušās problēmas, bet tādas gudrības, kur mēs redzam, kas ir svarīgi, kas ir galvenais.

Svarīgais un galvenais Latvijai ir šīs valsts iedzīvotāji. Cilvēki, kuri lielā mērā iznesuši cauri pēdējiem gadiem politiķu mantkārību, negudrību utt. Tad, kad mēs gājām ārā no krīzes, ārzemju žurnālisti minēja Valdi Dombrovski, kas noteikti nav sliktākais valdības vadītājs, viņa nopelnus un rīcību. Bet es domāju, ka tas lielā mērā notika, pateicoties cilvēkiem, kas joprojām dzīvo uz nabadzības robežas, kas joprojām cer, cenšas, paciešas, dara godprātīgi savu darbu.

Es novēlētu mūsu valstij un visvairāk valstsvīriem beidzot nevis tīri teorētiski spriest un domāt, runāt, ka mēs esam atbildīgi par šiem cilvēkiem, bet reāli rīkoties, lai nākamos desmit gadus nevis labotu kaut kādus biznesa projektus un iegrūstu tur miljonus, bet lai nodokļu maksātāju nauda atvieglotu cilvēkiem dzīvi, padarītu vismaz cilvēka cienīgu. Es novēlētu vairāk domāt par cilvēkiem, ģimenēm, vecākiem cilvēkiem. Lai prioritātes, par kurām mēs tik daudz dzirdam, tiešām būtu prioritātes.

– Tūlīt klāt 18. novembris, kad mēs visi vienosimies lūgšanā "Dievs, svētī Latviju". Kam vajadzētu būt svarīgākajam, aizlūdzot par Latviju?
– Mēs nupat svinējām Lāčplēša dienu, mēs noliekam ziedus pie memoriāliem, mēs atceramies, mēs vācam pieminekļiem līdzekļus. Tās visas ir labas un svarīgas lietas. Bet es vienmēr domāju par to, ka šie cilvēki ir maksājuši ar savu dzīvību par cerību, par ideālu, par to, kas viņam nav bijis, viņi ir bijuši gatavi iet un cīnīties nevis par to, lai viņiem kaut kas būtu, bet par to, lai būtu viņu bērniem un nākamajām paaudzēm. Kā mēs to varam novērtēt? Vai ar pieminekļiem un ziediem varam novērtēt?

Domāju, ka novērtēt mēs varam, atbildīgi dzīvojot, vārda vispilnīgākajā nozīmē. Atbildīgi cits pret citu, atbildīgi pret šo valsti, atbildīgi pret šo cilvēku ziedoto dzīvību, kas mums dod iespēju būt savā zemē, savā valstī. Tā ir milzīga atbildības deva. Ja mēs esam saķēdēti ar mantkārību un egoismu, tad šai brīvībai nav nekādas cenas. Tas ir ļoti lēti.

Dārgums ir tajā, ka tas viss mums ir dots, lai mēs arī nākamajām paaudzēm nodotu kaut ko skaistu, brīnišķīgu. Lai viņi justos dzīvāki, patiesāki, bezbailīgāki, drosmīgāki, pasauli redzošāki. Es gribētu lūgt, lai ar visām tām problēmām, kas mums ir, mēs tomēr mākam izmantot iespējas, kā mēs varam ar labajām lietām, kas prasa mūsu labestību, līdzjūtību, kā tajās mēs varam kļūt dziļāki, pilnīgāki, redzīgāki, īstāki.

– Jūs uzsvērāt mūsu valstsvīru atbildību, bet, runājot par sabiedrību, cik mēs kā sabiedrība esam atbildīga, vienota par savu valsti?
– Vecajā Derībā, kur ir Dieva izredzētā tauta, vienmēr krīzes situācijā Dievs runāja ar ķēniņu, runāja ar valsts vadītājiem. Kāpēc? Tas ir kā skolotājs. Ja skolotājs kaut ko labu grib iemācīt, tad viens ir tas, ko viņš māca, bet otrs ir tas, kāds viņš pats ir. Viens ir tas, ka mācītājs var runāt par skaistām Dieva patiesībām, bet pavisam kas cits ir tas, kā mācītājs vai kā draudze dzīvo. Vadītājs ir tas, kas rāda piemēru. Ja mēs neredzam vadītājos patiesību, ja mēs redzam melus, krāpšanu, korumpētību... Tas ir kā ģimenē. Vecāki var audzināt bērnus un sacīt – jums jābūt godīgiem, jums jābūt labiem, bet, ja bērni neredzēs šīs kvalitātes savos vecākos, tad vienā brīdī ir izaudzis bērns, par kuru vecāki saka – es viņu nepazīstu, sabiedrība, draugi ir viņu samaitājuši. Kaut gan visdrīzāk bērns ir kopija saviem vecākiem.

Visbriesmīgākais ir ieraudzīt, ka šajā kopijā ir kaut kas tik nepilnīgs, tik ļoti deformēts, ļoti egoistisks, šaursirdīgs. Mēs esam izgājuši cauri ilūziju posmam. Šai tautai vairs nepietiek ar saukļiem, ar politiskiem uzsaukumiem. Tie ir visprimitīvākie motivatori, ar kuriem var aizķert cilvēkus, kuriem nav pieredzes, bet pašlaik jau vairs nevar. Tagad cilvēki sagaida no vadītājiem atbildību, godprātīgu rīcību. Sabiedrības vienotība nāk caur ideāliem.

Kad mums piedāvāja palikt Amerikā, man bija jāpieņem ļoti sarežģīts lēmums. Ilgus mēnešus par to domāju, jo sapratu, ka manai ģimenei ir daudz vieglāk dzīvot Amerikā, nevis Latvijā. Tajā pašā laikā es apzinājos visu to, kas Latvijā notiek, un arī ļoti dziļi piedzīvoju to, cik man ir svarīga Latvija. Ja ģimenē ir slims bērns, tad viņu mīl tikpat stipri kā veselos bērnus. Tas ir tavs bērns. Tāpēc arī cilvēki, kas bijuši spiesti aizbraukt valsts vadītāju kļūdu dēļ, gribētu braukt atpakaļ, jo tas ir mūsu gēnos. Mēs esam piederīgi šai vietai. Nekur citur pasaulē, lai arī cik laba dzīve būtu, mēs nejutīsim to piederību, to iesakņotību savā identitātē. Cilvēki pēc tā ilgojas. Kad man bija jāpieņem lēmums, sapratām, ka mēs bērniem kaut ko atņemam, taču tajā pašā laikā iedodam to iesakņotības, to piederības sajūtu.

Un mēs sagaidām, ka šī ir valsts, kas ciena, kas rūpējas par saviem iedzīvotājiem. Es atdodu sevi šai tautai un zemei, jo redzu, ka kaut kas šiem cilvēkiem no tā tiek, kaut ko viņi no tā var saņemt.

– Kāda ir baznīcas loma, lai mēs veidotu šādu Latviju, un vai baznīca to pašreiz pilda?
– Baznīca ir trauks, kurai būtu jānes sevī Dieva patiesības vēsts, kas mēs esam, kas ir cilvēka skaistums, cilvēka unikalitāte, kas nāk caur to, ka mēs zinām, kas ir vērtība, kas ir cilvēku attiecības. Baznīca ir vieta, kur cilvēkam ir iespēja mainīt savu skatījumu uz lietām, attiecībām.

Arī mēs Baznīcā izdzīvojam totalitārā laika sekas, un kad arī sabiedrība to īpaši negribēja redzēt. Mēs zinām, ka Baznīca iesaistījās arī atmodā, taču vienā brīdī sabiedrībai vairs nevajadzēja Baznīcu, un arī Baznīca nemācēja būt sabiedrībai tik noderīga, kā tā varētu būt. Mēs redzam, ka pašlaik daudzas baznīcas uzņēmušās labdarības darbus, ir diakonijas centri, tiek pabaroti trūcīgie, mēs ejam uz cietumiem, mēs ejam uz vietām, kur daudzi cilvēki pat nevar iedomāties, ka viņi varētu aiziet. Baznīca to dara, bet, protams, tai būtu jābūt vēl aktīvākai. Jābūt vēl atvērtākai. Arī Baznīcai šis ir pārmaiņu process. Arī mūsu redzēšana, mūsu izpratne par lomu un vietu sabiedrībā mainās. Jau patlaban Baznīca iestājas pret abortiem, iestājas par ģimenes vērtībām utt.

– Runājot par morālajām vērtībām, mēs redzam, ka arvien skaļāk un uzstājīgāk skan tās balsis, kas sludina greizas vērtības, aicina graut ģimenes svētumu un Dieva iedibināto kārtību.
– Tas, ka cīņa ar morālo vērtību degradāciju kļūs arvien asāka, ir nepārprotami. Mēs redzam visādus paņēmienus un veidus, kā šajā postmodernajā pasaulē, pilnīgi nemanot, šīs lietas ieslīd. Tas, kas mums varbūt palīdz, ir mūsu sabiedrības konservatīvisms, kas mūs aizsargā, lai šīs degradācijas neiedrāztos mūsu zemē un kultūrā. Bet mēs redzam, ka pie tā sistemātiski tiek strādāts. Es pilnīgi piekrītu, ka Baznīcai vajadzētu būt vēl aktīvākai. Ir jābūt lielākai vienotībai starp baznīcām, starp ticīgiem cilvēkiem. Jāpadziļina šī izpratne.

Mēs redzam, kā valsts panāk kaut kādu lietu popularizēšanu, lietojot medijus, skaidrojot, vienkārši maina sabiedrisko domu. Piemēram, tas pats eiro. Gada sākumā bija pavisam niecīgs skaits atbalstītāju, taču caur medijiem ir panākts, ka šis skaits palielinās. Baznīcai ir jādomā, kā padarīt tās balsi saklausāmāku. Esmu lepns un pateicīgs par ikvienu cilvēku, kas ir politikā un kas nekaunas no savas kristīgās identitātes un nekaunas no kristīgo vērtību popularizēšanas. Baznīcai ir daudz vairāk jālūdz, lai cilvēki, kas grib būt valsts vadītāji dažādos līmeņos, lai viņu vērtības būtu tradicionālas vērtības – ģimenes vērtības, attiecības starp vīrieti un sievieti.

– Un ko jūs novēlētu Latvijas cilvēkiem mūsu valsts jubilejā?
– Mums katram dienu no dienas ir jāpieņem lēmumi, bieži smagi un grūti. Mūsu taisnīgums un godīgums tiek provocēts no iespējām būt negodīgiem, būt netaisniem, būt egoistiskiem. Mums jāsaprot, ka tajā brīdī, kad mēs kaut ko sev iedodam, mēs atņemam ne tikai saviem draugiem, sabiedrībai, bet arī saviem bērniem, savu bērnu nākotnei.

Ir ārkārtīgi svarīgi, lai pamatvērtības tiktu celtas godā. Tūlīt būs adventes laiks, kad redzam tik daudz žēlastības, labsirdības. Tad rodas jautājums – kāpēc tikai šajā laikā? Kāpēc mēs baidāmies būt līdzjūtīgi, žēlsirdīgi, citu vajadzību redzoši pārējā laikā? Es ceru, ka mēs izaugsim, un tas būs mūsu patiesais sirds stāvoklis, patiesais domāšanas veids. Redzēt ne tikai sevi, bet redzēt arī citus. Un tiešām palīdzēt mums visiem kā tautai nonākt tur, kur mēs redzam tautas brāli un māsu, kuram ir spēja kaut ko iedot. Tā ir tā lieta, uz kuru mums visiem ir jātiecas. Un jāsāk, protams, katram pašam ar sevi.

Latvijai – 95