Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Uz ko tu vēlies pamudināt tautu, vilināt?
Savas dzīves laikā mēs maināmies. Mainās uzskati, vērtības, izejot no savas personīgās pieredzes un vides, kurā dzīvo. Taču, kāpēc cilvēks tik viegli pakļaujas vērtību maiņai? Kāpēc cilvēks ir tik viegli ietekmējams citām bieži vien destruktīvām, degradējošām vērtībām? Jo labi nepārzina savas vērtības un nav tajās iesakņojies. Ja mājas pamati celti uz smiltīm, nevis klints, tie ātri sagrūst un sapūst.

Žurnāls "Spektrs.com" darbības laikā ievēroja, ka kļuvis par vidutāju starp valsti un baznīcu, starp baznīcu un sabiedrību. Kaut arī kristīgām vērtībām balstīts, taču lasītāji to pārorientējuši arī uz nacionālām vērtībām, latviešu tautas apziņas balstītu. Prieks, ka lasītāji uzdod jautājumus, kas skar valsti. Jūtas pārsteigti, ka par latviešu tautu, nacionālām vērtībām un Latvijas valsti ir rakstīts Bībelē.

Cilvēki jūtas pārsteigti, kad uzzina, ka kristīgās vērtības sasaucas kopā ar nacionālajām vērtībām. Tomēr attiecībā par Levita kunga Satversmes preambulu ir cilvēki, kuri jūtas neapmierināti par to, ka tajā iekļautas arī kristīgās vērtības, jo izveidojies stereotips, ka kristietība ir sinonīms Krusta kariem. Jēdzieni pārprasti. Un tad bez apdomas tos samet vienā maisā, kaut gan tās ir divas dažādas lietas.

Pretējas ideoloģijas sakrustojam, sametam veļas mašīnā sarkano karogu ar sirpi un āmuru un sarkanbaltsarkano karogu un tad maļam domājot, vai baltā svītra sakrāsosies vai nē.

Saliedētības komisija jau nonākusi līdz tādam absurdam, ka krievu mentalitāti un dzīvesveidu saliek kopā ar latviešiem un piešķir jaunu vārdu: "jaun-latvieši", vai piešķirot krieviem tautību – latvietis. Kaut gan tās ir divas dažādas lietas.

Tad jau nav ko brīnīties, ka notiek pretošanās pašsaprotamām lietām. Par to, ka preambulā iekļauta latviešu tauta – pamatnācija.

Ir lietas, kurām jābūt atdalītām. Pieredze rāda, ka pretēji – gari, ideoloģijas, uzstādījumi un uzskati – savstarpēji naidojas un karo viens ar otru. Nu, iedomājieties, ka vienā maisā saliktu Dievu un sātanu, Svēto Garu ar dēmoniem un cerētu, ka viņi sarokosies un turpmāk dzīvos saticīgi. Tā nav bijis vēsturiski un nebūs arī nākotnē. Dievs nospraudis noteiktus laikus un robežas, katrai lietai ir sava vieta. Katram ir iedalīta sava piemērotā teritorija, kurā dzīvot un attīstīties.

Kā, tavuprāt, ir mainījušās Latvijas iedzīvotāju iekšējās vērtības, pretstatā liekot neatkarības iegūšanas laiku?
Kas ir pirmais, kas iešaujas jūsu prātā, kad iegrimstat pagātnes atmiņās? Vispirms to, kas jūs esat. Tā ir individuālā apziņa. Nepieciešams vispirms sevi izzināt. Vienkāršākais veids – atbildēt uz jautājumiem: "Kas es esmu? Kurp es eju?"

Tātad vispirms tiek domāts par savu pagātni un tad par apkārtējo vidi un apstākļiem. Vispirms uzmanība tiek koncentrēta uz sevi individuāli un tikai tad uz apstākļiem, kas ļauj vai neļauj attīstīties. Tiek sabalansēta individuālā un kolektīvā apziņa. Ja cilvēks nav sakņojies un nostiprinājies, atbildot uz jautājumu "Kas es esmu?", nevar veidoties veselīga pašcieņa un pietiekama aizsargbarjera pret negācijām, kas ietekmē no ārpasaules. Protams, cits jautājums, ka bez Dieva palīdzības grūti izšķirties par to, kas ir labs un kas slikts, ko pieņemt un ko nepieņemt.

Nesen veicām aptauju – konkursu, kur bija jāatbild uz četriem jautājumiem: Kas ir latvietis, kāda ir latvieša loma Latvijā, ar ko latvietis atšķiras no pārējām nacionalitātēm un ko nozīmē latvietis – kristietis. Mēs bijām nepatīkami pārsteigti, ka pēc 23 gadiem neatkarīgas Latvijas, nonākot pie pašsaprotamiem jautājumiem, nespējam uz tiem atbildēt. Ja latviešu tauta nonākusi līdz tādam līmenim, tad ir jāspiež trauksmes signāls, jāzvana baznīcu zvani, jo kaut kas nav kārtībā ar latviešu tautu un tās apziņu!

Kā mudināt latviešus palīdzēt krievvalodīgajiem mācīties latviešu valodu ne tikai valodu kursos, bet arī publiskās vietās?
No pieredzes vadoties, esmu nonākusi pie paradoksālas parādības. Kad iesākas saruna ar nepazīstamiem cilvēkiem, viņi uzrunā mani krieviski. Taču sarunas laikā ātri vien tiek secināts, ka sarunas biedrs ir latvietis. Tad es uzdodu provokatorisku jautājumu, lai palīdzētu cilvēkam izprast situācijas absurdumu. Jautāju: "Vai Jūs esat latvietis?" Un atbilde ir jā. Turpinu jautāt: "Vai jūs dzīvojat Latvijā?" Cilvēks samulst un izbrīnīti atbild: "Jā!" Bet tad noslēdzu savu domu, jautājot, kādēļ jūs nelietojat valsts valodu, savu valodu savā tēvzemē? Un cilvēks vairs nevar atbildēt.

Tādā veidā var viegli secināt, ka tas ir tāpēc, jo pierasts. Bet, ko nozīmē pierast runāt svešā mēlē, personificēt sevi ar svešinieku, kas nav raksturīgs tavai dabai, mentalitātei? Izrādās, tas vārds, kuru izvairāmies lietot, ir asimilācija. Latvieši savā zemē asimilējās un turpina labprātīgi to darīt. Šāda situācija būtu kaut cik izprotama dzīvojot padomju laikos okupētajā Latvijā, kur tika uzspiesta sveša ideoloģija, uzspiesta sveša valoda, turklāt, kas pašam bija jāmācās un neviens no nodokļu naudas neapmaksāja valodas kursus, kā tas notiek šobrīd. Ja latvieši paši verdziski seko šādām pārprastām vērtībām, tad mēs atkal nonākam pie tā paša jautājuma – kas es esmu?

Es saprotu, ka mēs varam veikt valsts valodas apmaksātas programmas tiem cittautiešiem, kas tagad atbrauc uz Latviju, tiem pašiem ķīniešiem ir mūsu pienākums iemācīt latviešu valodu, tādējādi veicinot viņus mācīties latviešu valodu, bet to, ka 23 gadus ir cilvēki, kuri šeit dzīvo, mācās valsts apmaksātajos valsts valodas kursos un saņem par to 100 latus mēnesī, un, izejot kursus, tomēr valodu nepārvalda, tas, manuprāt, ir pazemojoši attiecībā pret latviešu tautu.

Ja mudināšana krievvalodīgos runāt valsts valodā joprojām pēc 23 gadiem izsauc nepatīkamu reakciju, negatīvu attieksmi un agresiju, tad ir pienācis laiks katram latvietim – krievvlodīgajiem atgādināt par to, kas es esmu. Latvietis! Kas ir Latvija? Latviešu tēvzeme. Latvijas valsts valoda? Latviešu. Pretošanās gadījumā atgādināt arī Latvijas vēsturi. Ja katrs latvietis un cittautietis, kas ir lojāls Latvijai, tā runātu, tad krievvalodīgajiem arī pazustu nekaunīgā un bravūrīgā uzvešanās, latviešu nepārtrauktā noniecināšana.

Atgādinot Latvijas vēsturi, arī "atbrīvotāju" sindroms mazinātos. Kā gan var lepoties ar to, ka Latviju atbrīvoja no 30 % Latvijas iedzīvotājiem, izsūtot uz Sibīriju un slepkavojot bez tiesas? Par kādu atbrīvošanu no fašistiem var runāt, ka uz to brīdi, kad bija noslēgts Molotova–Ribentropa pakts, pat tie vācieši, kuri, dzīvoja Latvijā 100 gadus, savāca savu iedzīvi un atstāja Latviju... Tajās liktenīgās dienās Latvijas tauta ar savu prezidentu Kārli Ulmani, kurš izšķīrās nepamest Latviju, bet palikt uzticīgs līdz galam kopā ar savu tautu, bija atstāta viena likteņa varā. Tāpēc lepoties pie Uzvaras pieminekļa 9. maijā, nav par ko.

Paliek baisi, kad paši latvieši nespēj atbildēt uz pašsaprotamiem jautājumiem un nonāk tādā situācijā, kad kāds neredzams spēks pār tiem joprojām valda, un tas nav Dievs un tā nav Latvijas valdība. Bībelē teikts: neziņas dēļ iet bojā mana tauta.

Vai latviešiem nevajadzētu celt vairāk savu pašapziņu, jo nu jau gana pietiekami ilgu laiku esam brīva valsts, ar saviem likumiem, pamatvērtībām un galu galā – kurā esam pamattauta?
Jautājums ir par to, vai latvietis ir garīgi brīvs. Vai savi likumi ir pārzināmi? Vai līdz galam ir skaidrība par pamatvērtībām? Vai ir konkrēta atbilde, ko nozīmē vārds "pamattauta"? Es domāju tīrā veidā, bez mūsdienīgiem tolerantajiem piemaisījumiem.

Ja latvieši primāri nenostiprinās un neiesakņojās latviskā un, vēlams, arī Dieva apziņā, tad, viegli pakļaujoties svešām manipulatīvām un graujošām darbībām, nav ne sevis apzināšanās, ne izglītošanās iespējas, ne uzplaukuma. Apzināties sevi var tā, ka tu vispirms sevi pazīsti, nevis citus. Tikai tad, raugoties uz citiem, saskati to, kas varētu būt un kas varētu būt papildus pieņemams.

Runājot par tiem latviešiem, kuri kādu iemeslu dēļ nav sevi apzinājušies, jāaicina saprast, ka, ja tev nav garīgā pamata un elementāras zināšanas par vērtībām, tādā situācijā tu neesi kungs par sevi, bet par tevi valda kaut kas cits. Kad cilvēks ir apzinājies savu patieso lomu dzīvē – mērķi, viņš mainās un izjūt vajadzību palīdzēt citiem saprast to, ko pats piedzīvojis. Viņš domā vispirms par savējiem. Cenšas palīdzēt tautiešiem. Velk aiz rokas un saka – kaut kas nav labi ar tevi, jo paskaties kāda ir tava dzīve, vai tu sasniedz tos cerētos rezultātus? Ja nē, tad atgriez viņu pie jautājuma, kuru kādreiz uzdevi sev pats: "Kas es esmu?"

Daudz laika neaizņem paskubināt sevi un savējos, pacelt aiz rokas, izvilkt no mēslu bedres, ja ir ielīdis un pats vairs nejūt, kur savā lepnumā un stūrgalvības dēļ nokļuvis. Tāda rīcība piemīt pilsoniskajai apziņai, kas pārvēršas pilsoniskā iniciatīvā. Mēs domājam, lūk, valdība pie vainas, Eiropa pie vainas, bet Eiropa principā neko nevar uzspiest, ja Latvijas likums ir augstāks par Eiropas likumu. Tad jāsecina, ka mēs paši labprātīgi to izvēlamies.
Atgūstot neatkarību, Latvija tika veidota kā demokrātiska valsts, un attiecīgi mēs ņemam paraugu no Eiropas, kas ir demokrātijas pamatlicēja. Bet vai šobrīd demokrātija nav kļuvusi par visatļautību?

Latvijas valsts līmenī runājot, nesaku, ka Latvija Eiropas Savienībā ir totālā kļūda, taču pastāv dažādas nianses, kas ir traucējošas, un tās tendences pārraug bīstamības fāzē.

Mēs pavērām brīvības priekškaru no padomju laikiem, kļuvām brīvi no okupācijas. Kāds būtu jāveic nākamais solis? Atbrīvoties no okupācijas ne tikai formāli, bet arī realitātē un galvenokārt atgūt arī garīgo brīvību. Kad cilvēks kļūst pilnīgi brīvs, viņam atveras cits redzesloks, viņš spilgtāk redz, kas nav pareizi, un dara visu iespējamo Dieva vārdā, lai savu vidi padarītu labāku. Tad arī seko taisnīguma atjaunošana. Tā sfēra joprojām klibo. Mēs atkal nokļuvām lamatās. Tā vietā, lai tiktu skaidrībā ar sevi un Latviju kopumā un sāktu celt un uzturēt savu Latviju, mēs to straujiem soļiem iedzinām jaunās atkarībās un atdevām Eiropas Savienībai. Mēs varējām iestāties Eiropas Savienībā, taču pirms tam sakārtojot, izzinot sevi, ceļot savu pašlepnumu un attīstot savas spējas, kas ieguldītu primāri savā zemē, un tad ar paceltu galvu un, uzstādot arī savus noteikumus, iestāties Eiropā un būt tajā arī noteicošiem tajās pozīcijās, kuras būtu jau attīstījuši. Tās Eiropas vērtības, kādas ir nepieļaujamas Latvijai, apdraud mūsu vērtības un ietekmē negatīvi, taču, ko darām mēs? Mēs kārtējo reizi to norijam kā krupi, pieņemam tās, jo esam it kā atkarīgi no Eiropas. Kaut gan mums ir jābūt atkarīgiem no Latvijas.

Mums ir skaidri jāsaka: "Atvainojiet, bet jūs esat aizgājuši nepareizā virzienā." Diemžēl mēs to pieņemt nevaram, mēs primāri esam atkarīgi no Latvijas valsts. Latvijas tauta to nekad nepieņems. Un punkts. Nevis Eiropas aplamības stumt, stutēt, bāzt ar varu Latvijā pa visiem galiem un kā vien spēdami, attaisnojoties, ka tā esot demokrātija. Ir demokrātija un ir visatļautība, tās ir divas dažādas lietas.

Kādam jābūt latvieša iekšējam pienākumam pret valsti un tās pamatvērtībām?
Latviešu tautas pamatvērtības ir ģimenes, kristīgās, nacionālās vērtības, nacionālās identitātes apzināšanās. Kultūra un valoda. Bet mēs vēl ar tām netiekam galā, kur nu vēl pārņemt svešas, bieži vien anti-vētības! Mums ir jābūt pašpietiekamiem ar to, kas mums jau ir. Uzstādījums ir tikai sākums, bet tad tas ir arī jārealizē. Ja tas netiek darīts, tas tiek aizvietots ar kaut ko svešu un pat nepieņemamu.

Bieži vien no krievvalodīgajiem kristiešiem dzirdams, ka galvenais ir Jēzus, viss pārējais ir mazsvarīgs. Vai tā tikai nav attaisnojoša aizsargbarjera, piemēram, valsts valodas nezināšanai? Kā tad iespējams nest evaņģēlija vēsti latviešiem, nezinot latviešu valodu? Tad jau Bībeles sākuma lapaspuses ar radīšanas stāstu arī pie reizes varam izmest ārā. Nav svarīgi, ka Dievs pielika visas pūles tam, lai radītu perfektus dzīves apstākļus un tikai tad, kad viss sagatavots – radītu cilvēku. Vai tas nav spļāviens Dievam sejā?

Mēs ar sajūsmu lasām par bībeliskajiem varoņiem. Piemēram, mēs identificējamies ar Dāvidu, kurš uzveica Goliātu. Mazais Dāvids pierāda, ka Dieva spēkā var uzveikt lielo Goliātu. Taču vai nav tā, ka latvieši – kristieši piemirst savus latviešu varoņus, ar kuriem daudz vieglāk identificēties? Latviešiem ir savas latviskās saknes un savi Dāvidi, proti, savas spilgtas personības. Piemēram, nacionālais un arī garīgais vadonis – Oskars Kalpaks. Mēs zinām, ka viņš bija dzimtenes atbrīvotājs, tautas līderis, taču maz kristiešu zina, ka O. Klapaks bija kristietis, pierādot, ka Dieva spēkā viss ir iespējams. Viņa mīļākie vārdi no Bībeles: "Tas visu spēj, kas tic." O. Kalpaka personība izraisa dziļu cieņu, apbrīnu, sajūsmu, viņa varonība raisa vēlmi līdzināties.
O. Kalpaka Dieva misija bija īstenot to, pēc kā latvieši bija tiekušies gadsimtiem – iegūt brīvību savai zemei un tautai. Es ticu, ka, ja Bībele būtu rakstīta arī mūsdienās, tad Oskars Kalpaks būtu viens no tām personām, kas būtu iekļauts Bībelē.

Kas ir tie instrumenti, kas palīdz valstij turēties stabili?
Valts mērogā – Latvijas valsts uzbūve un struktūra, kāda tā ir izveidota, mums jāskatās notrīs kategorijām – valdība, baznīca un sabiedrība. Tie ir trīs komponenti, kas balsta Latviju. Un, ja kādu no šiem balstiem izsit, tad jājautā: kā tu uzbūvēsi māju? Mēs cenšamies šo māju – valsti celt uz viena balsta – valdību. Mēs valdībai piešķiram vai nu pārāk mazu lomu, vai tieši otrādi, pārāk lielu lomu.

Individuālā mērogā – Dāvids viens pats Dieva spēkā paveica lielu darbu. Ebreju tautu atbrīvoja no okupanta. Bet arī mēs, dzīvojot brīvā Latvijā, kā indivīds varam paveikt ļoti daudz darba un nest lielas uzvaras sev un latviešu tautai par prieku.

Piemēram, pieredzē, kad vācām parakstus pret 78. kriminālpanta papildināšanu ar "seksuālajām minoritātēm", tauta kritiskā un draudīgā mirklī savācās kopā. Tas priecē, bet tai pat laikā apbēdina, ka tauta bieži vien ir gausa attieksmē un aktivitātē, tādēļ tā jāstimulē un jāpamudina. Es saprotu, ka kuģis no vietas izkustās ne tik ātri kā jahta, taču arī individuāli mēs varam viens otru paskubināt un iedvesmot uz varoņdarbu – kaut parakstoties, lai kuģis uzņemtu tempus ātrāk nospraustajam mērķim. Tāpēc arī individuālā apziņa pārvēršas par kolektīvo apziņu, kas virzās uz priekšu daudz efektīvāk. Protams, bez līderiem neiztikt, un ir vajadzīgas atsevišķas personas, kas iestājas par latviešu tautu un tās vērtībām, turklāt šādiem līderiem arī viegli sekot. Es ticu, ka tādi mums ir, vajag tikai vairāk atraisīt misijas apziņu.

Latvijai – 95