Pulkvedis Mārtiņš Liberts: Patriotisms sākas ar lepnumu. Tā nav iedomība, būt lepnam par to, ko tu vari izdarīt

(2) Galerija
"Dienēt armijā nav obligāts priekšnoteikums, lai būtu labs pilsonis. Labam pilsonim pirmais priekšnoteikums ir pozitīvi uztvert savu valsti, nezākāt to, bet godprātīgi darīt savu darbu, pašam strādājot valsts labā," uzsver pulkvedis Mārtiņš Liberts. "Dienēt armijā nav obligāts priekšnoteikums, lai būtu labs pilsonis. Labam pilsonim pirmais priekšnoteikums ir pozitīvi uztvert savu valsti, nezākāt to, bet godprātīgi darīt savu darbu, pašam strādājot valsts labā," uzsver pulkvedis Mārtiņš Liberts. Foto: Krišjānis Grantiņš
2013. gada 11. novembris, 11:10

1991. gada rudenī, kad mūsu valsts atguva neatkarību, pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis sacīja: "Puiši, nāciet armijā! Nav neviena, kas sargā robežas!" atceras Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Liberts.

– Jūs esat aculiecinieks tam, kā veidojas atjaunotā Latvijas armija no pašiem tās pirmsākumiem.
– Es pabeidzu celtniecības specialitāti Mālpils tehnikumā, un tūdaļ – 1989. gadā – iestājos Lauksaimniecības Universitātē Jelgavā, lai nebūtu jāiet tā saucamajos krievos. Uz patriotisma viļņa, kas tobrīd virmoja Latvijas sabiedrībā, neviens to negribēja.

Studēju Jelgavā, kad 1991. gada janvārī sākās barikāžu laiks. Kopā ar citiem studentiem pa naktīm stāvējām pie televīzijas ēkas Zaķusalā. Pēc tam sekoja augusta pučs. Rudenī, kad valsts ieguva neatkarību, pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis aicināja armijā.

Jelgavā jau biju pazīstams ar vīriem no 1. Policijas bataljona jeb tā sauktajām baltajām beretēm. Es redzēju, ka viņi ļoti nopietni pieiet lietām – skatās, kādā veidā varētu kaut ko darīt valsts labā. Man toreiz bija 22 gadi, un es pie sevis domāju: kas es par vīrieti, ja neesmu bijis armijā. Nolēmu studijās ieturēt pauzi un pieteicos brīvprātīgajos. Toreiz visi nāca brīvprātīgi, jo obligātā dienesta vēl nebija. Tā 1992. gada 14. janvārī vēlreiz atgriezos Mālpils tehnikumā, jo uz tā bāzes tika izveidots robežsardzes mācību centrs.

Mazliet vēlāk, kad nodibināja Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmiju, Mālpilī sagatavoja pirmos virsniekus. Un arī es esmu viens no pirmā virsnieku kursa absolventiem. Pēc mācībām sāku dienēt godasardzes rotā. Mana pirmā darbavieta armijā bija pie Brīvības pieminekļa – vienībā, kas izlika pirmo godasardzes maiņu pie Brīvības pieminekļa. Mūsu rota veica visas sagaidīšanas ceremonijas arī Rīgas lidostā un citur. Esmu personīgi saticis Romas pāvestu, ASV prezidentu Bilu Klintonu un sagaidījis daudzas citas ļoti daudzas augsta līmeņa amatpersonas.

– Kas bija būtiskākais, kas mūsu armijā ienāca ar rietumnieciskās armijas pieredzi?
– Paskaidrošu ar vienu piemēru. Padomju laikos Afganistānā padomju armijas rindās karoja vairāk nekā 3,5 tūkstoši latviešu, un katrs desmitais tika ievainots vai krita. Tagad Afganistānā ir piedalījušies aptuveni tikpat mūsu karavīru vai pat vairāk, un mums ir četri kritušie.

Pirmkārt, tā ir attieksme pret cilvēku, pret karavīru un viņa vērtību. Otrkārt, tas, kā darām savu darbu. Rietumnieciskā armija mūsdienās ir vairāk vērsta uz konfliktu noregulēšanu nekā uz to eskalāciju. Kā rietumu civilizācija mēs noteikti esam ieinteresēti nevis uz sava viedokļa uzspiešanu, bet vairāk uz sadarbības atrašanu, kopsaucēja meklēšanu. Primārais ir nevis tanks, ar ko tu brauc, bet smadzenes, ar kurām tu domā.

Ārzemnieki – amerikāņu, vācu, dāņu, zviedru – virsnieki sāka braukt pie mums tikai 1994. un 1995. gadā, kas arī bija pagrieziena punkts uz rietumniecisko armiju. Mūsu integrācija NATO notika rekordīsā laikā. 1991. gadā ieguvām neatkarību un 2004. gadā jau kļuvām par NATO dalībvalsti. Mēs visu sākām no nulles un paveicām 13 gados. Tas ir veiksmes stāsts Latvijas valsts veidošanā.

– To dzirdot, nāk prātā latviešu strēlnieki. Kas ir tas, ko mūsu karavīros tik augstu novērtē citi?
– Latvieši ir radoši un disciplinēti karavīri. Tas ir tas, ar ko izcēlās strēlnieki. Viņi gāja, kur lika, un izdomāja, kā uzveikt pretinieku. Mums laikam genofondā ir ierakstīta prasme rast risinājumu. Tas ir tautas rakstura nopelns, pateicoties kuram latviešu karavīrs ir augstu kotējies visos laikos un visās armijās.

Mēs visu savu vēsturi esam malušies starp lielajām nācijām – zviedriem, poļiem, vāciešiem, krieviem un citiem. Un visu laiku, lai izdzīvotu, mums ir bijis jāatrod risinājums – zelta vidusceļš. Ja mūsu karavīrus iemet sarežģītā situācijā, viņiem uzreiz ieslēdzas loģiskais saprāts, viņi domā ko un kā var izdarīt, un iziet sveikā.

Lai arī sevi uzskatām par viensētas saimniekiem, mūsu kareivji ir komunikabli un ļoti ātri pielāgojas apstākļiem. Mums ir tas, kas mazām tautām nepieciešams, lai komunicētu – mēs spējam sazināties otra cilvēka valodā, un nekautrējamies runāt tad, ja nezinām valodu ļoti labā līmenī. Lielo valstu pārstāvji mēdz izturēties pret citiem ar zināmu pārākuma apziņu un spiedienu, bet latvieši izceļas ar spēju analizēt un rīkoties, domājot ne tikai par sevi, bet arī par citiem. Uz latvieti var paļauties. Un šaujam mēs tikpat labi kā amerikāņi, tur mēs esam līdzvērtīgi.

– Jūs esat bijis divās misijās – Irākā un Afganistānā. Lūdzu, padalieties sajūtās par karstajos punktos piedzīvoto.
– Domāju, ka virsniekam, kurš izvēlējies militāro karjeru, ir jāiziet caur misiju, jo civilajā dzīvē tādu saspīlējumu nevar piedzīvot. Tāpēc es 2005. gadā arī braucu uz Irāku. Biju nacionālā kontingenta komandieris, manos pienākumos ietilpa arī attīstīt civilās sadarbības koordinācijas centrus trijās Irākas provincēs. Tāpēc daudz braucu ārpus bāzes un strādāju ar vietējiem iedzīvotājiem tiešā kontaktā. Iepirku datorus, veidoju viņiem komandu vadības sistēmas un apmācīju, kā savā starpā sazināties policijai, armijai, ugunsdzēsējiem un kā provinces gubernatoram izmantot šos spēkus. Atrodoties misijā Irākā, man nebija jāpieņem lēmumi par kādu cilvēku likteņiem.

2011. gadā Afganistānā mans amats bija pilnīgi pretējs. Biju ļoti augstas komandu vadības struktūrā, kas atradās visdrošākajā vietā pasaules malā – gigantiskā, aptuveni 18 km² lielā militārā bāzē, kurā bija pat lidlauks. Ārpus bāzes nebraucu, un tur iekšā nekas nevarēja notikt, jo pat mašīnas pārvietojās ar ātrumu 10 km stundā. Taču mans uzdevums bija pieņemt lēmumu par citu cilvēku rīcību un dzīvību. Tāpēc viennozīmīgi šī misija psiholoģiski un emocionāli bija daudz smagāka par iepriekšējo.

– Irāka un Afganistāna ir valstis ar mums maz pazīstamu reliģiju un tradīcijām.
– Cilvēki citās pasaules malās ir citādāki nekā mēs. Gatavojot karavīrus, kuri dodas misijās, mēs ļoti nopietni strādājam pie tā, lai viņi pārzinātu vietējo kultūru, dzīves filozofiju. Tas, kas mums šķiet pats par sevi saprotams, citur var būt pilnīgi nepieņemams, jo cilvēkiem ir citāda dzīves uztvere, vērtības.

Piemēram, ja latvietis redz problēmu, viņš iet, cīnās, pārvar grūtības. Arābiem ir pilnīgi pretējs pasaules uzskats – viņi mēģina izvairīties no problēmām, jo tās nav viņu darīšana – problēmas risina Allahs. Un, ja kaut ko nevar atrisināt, tātad tas nav izdarāms. Līdz ar to pieprasīt no viņiem rīcību saspringtās situācijās ir bezjēdzīgi. Viņi nedzird, neredz un nesaprot, jo gaida, kad Allahs visu nokārtos.

Mums, latviešiem, ir svarīga katra diena, gads, bet afgāņi uz notiekošo raugās veselas paaudzes skatījumā. Viņi runā nevis par to, ko es izdarīšu, bet ko mēs visi kopā kā paaudze paveiksim. Afgāņiem ir tāds ilgtermiņa skatījums, tāpēc viņi nesteidzas. Ja mēs gribam ātri paveikt vienu darbu, lai ķertos pie nākamā, viņi nesaprot, kur ir jāsteidzas.

Katram afgāņu vīrietim ir pienākums strādāt. Bet, tā kā ģimeni baro Allahs, nav jāstrādā obligāti visu dienu. Ja uz četriem strādniekiem ir viena lāpsta, ar to parok viens, tad otrs, pēc tam trešais un ceturtais. Tāda viņiem ir dzīves filozofija. Tā cilvēki Afganistānā ir dzīvojuši gadu tūkstošiem un vēlas, lai viņiem ļauj turpināt tā dzīvot.

NATO valstu misija šajā zemē ir tikai tāpēc, lai likvidētu teroristu grupējumu, organizētās noziedzības un narkodīleru atbalsta bāzes, kas atrodas šīs valsts teritorijā. Nekādu citu mērķu nav. Mēs cenšamies novērst to apdraudējumu, kas var nākt pār mūsu tautām, bet mēs nevēršamies pret afgāņu tautu, kura tur dzīvo uz vietas. Mēs jau netaisāmies šajā zemē palikt. Mēs lēnām ejam ārā no turienes. Tas ir tas modelis, ko izmanto modernajā rietumnieciskajā domāšanā – novērst tiešo militāro vai teroristisko apdraudējumu un atstāt visus grožus vietējo iedzīvotāju rokās, lai viņi paši pārvalda savu valsti.

– Vai irākieši un afgāņi pareizi saprot, kāpēc jūs tur esat?
– Mūsu karavīri ir ļoti labi miera uzturētāji. Latvietis nav bijis ne pilskungs, ne Kangars, ne vagars daudzām tautām. Drīzāk otrādi. Līdz ar to mēs labi apzināmies, kā jūtas cilvēks, kuram tiek darīts pāri, un latviešu attieksme jebkurā misijas rajonā ir maksimāli iespējami toleranta. Ar kājām durvis vaļā netaisām. Pārbaudot mājas un meklējot ieročus, mēs izturamies maksimāli iespējami pieklājīgi. Šāda attieksme mums daudz ir palīdzējusi. Ja cilvēks jūt, ka tie karavīri, kuri nāk pie viņa regulāri un runājās, ir cilvēcīgi un saprotoši, viņš negrib citus. Viņš saprot: ja darīs pāri mums, tad atnāks kādi citi un varbūt darīs pāri viņam.

– Esot ļoti atbildīgos amatos, jūs esat pielicis pūles, lai Latvija tiktu uzņemta NATO.
– Sabiedrībā ir nepareizs uzskats par to, ka mūsu armija iestājās NATO. Ne tikai armija, bet Latvijas valsts un līdz ar to mēs visi esam NATO sastāvā. Ja kas, sabiedrotie ne tikai karavīrus, bet visu valsti aizstāvēs. Arī misijās mēs piedalāmies nevis kā karavīri, bet kā valsts.

Piemēram, NATO operāciju Afganistānā atbalsta arī "Latvijas dzelzceļš", pārvadājot amerikāņu kravas. Tas nav tikai bizness, kur nāk investīcijas, tas ir pienākums pret NATO dalībvalstīm. Mūsu zinātnieki piedalās NATO projektos, piemēram, iesaistās bezpilota lidmašīnu attīstīšanā. NATO ir ne tikai kolektīvā militārā aizsardzība, bet arī civilā. Piemēram, zemestrīces seku novēršana Pakistānā kopā ar karavīriem piedalījās arī mediķi, ugunsdzēsēji. Tas, ka Latvija iestājās NATO, bija politisks uzstādījums, un ļoti svarīgs no valstiskā viedokļa.

– Jūs esat rūpējies par NATO samita dalībnieku drošību, kad Latvijā notika NATO valstu un valdību vadītāju sanāksme.
– Tik lieli notikumi ir ļoti svarīgi valstij un tās vēsturei, jo veicina Latvijas atpazīstamību. Mēs izveidojām savu valsti, lai paši lemtu, ko darīsim un kā dzīvosim. Bet nākamais mērķis ir, lai mums kā latviešiem būtu ietekme arī ārpus valsts. Mēs stājāmies NATO un Eiropas Savienībā tāpēc, lai mums būtu teikšana. Ja ap vienu galdu sēž 26 NATO dalībvalstis, Latvijai ir tādas pašas balss tiesības kā Amerikas Savienotajām Valstīm. Vai mēs aptveram, kāda tā ir iespēja, ietekme un vara?

NATO samits Rīgā bija ļoti liels, valstij ļoti atbildīgs un arī dārgs pasākums. Bet tas ir arī mūsu ieguldījums kolektīvā viedokļa stiprināšanā. Latvijā bija ieradušies ļoti daudzu valstu prezidenti, premjerministri, ministri, un mums bija jāgarantē viņu drošība. Es biju iesaistīts tieši drošības operācijas nodrošināšanā, kas vispirms balstījās uz sadarbību starp mūsu aizsardzības, iekšlietu resoru un katastrofu medicīnas centru. Aptuveni 12 000 mūsu valsts cilvēku bija iesaistīti drošības pasākumu noorganizēšanā.

Jāatzīst, ka Latvija ir ļoti piemērota valsts šādiem pasākumiem. Kad mēs televizorā skatāmies ziņas, piemēram, par G 24 valstu samitiem, mūžīgi redzam protestētājus, anarhistus, kuri kaut ko demolē. Pie mums nekādi starpgadījumi nenotika. Šinī ziņā latvieši kā tauta, manuprāt, ir ļoti morāli nobriedusi, jo saprot, ka tas ir svarīgs pasākums visai valstij.

Rietumnieki bija sajūsmā par mūsu augsto profesionālo līmeni. Lielās valstīs cilvēki runā tikai angļu valodā, bet mūsējie runā trijās valodās – latviešu, krievu, angļu un daudzi prot arī vācu, skandināvu valodas. Iesaistoties tādā lielā samitā, pasaule redz, kas ir Latvija un ko var latvietis. Patriotisms sākas ar lepnumu. Tā nav iedomība, būt lepnam par to, ko tu vari izdarīt.

– No kāda apdraudējuma jūs mūsu valsti sargājat patlaban?
– Ir gudrs teiciens: ja negribat barot svešu armiju, barojiet savējo. Līdz ar to Nacionālie bruņotie spēki valstī ne vienmēr ir tāpēc, lai cīnītos ar kādu konkrētu pretinieku. Svarīgi ir tas, ka tie ir, jo tie ir stabilitātes pamats. Ir arī otrs teiciens: karavīri labo politiķu kļūdas. Tur, kur vairs nevar ar vārdiem, iet ar spēku. Līdz ar to mums ir jābūt gataviem. Kā NATO dalībvalstij mums ir jābūt gataviem iesaistīties arī starptautiskajās misijās.

Ir jāsaprot, ka nevienu valsts struktūru, tostarp armiju, nevar izveidot momentā. Nevar šodien pateikt, ka vajag, un sagaidīt, ka rīt jau tā būs. Līdz ar to mums nav jābūt kādam noteiktam pretiniekam, pret kuru vērsties. Bet mums ir jābūt gataviem iesaistīties, ja rodas šāda vajadzība.

Lai uztrenētu karavīru, ir vajadzīgi divi gadi. Lai kļūtu par pulkvedi tādā pakāpē, kādā esmu patlaban, man bija vajadzīgi 20 gadi. Tas nenotiek tā pēkšņi un uzreiz.

Tāpēc mana atbilde uz jautājumu ir nevis konkrēta, bet vispārīga: armija ir, lai vērstos pret Latvijas tautas ienaidniekiem. Te nav runa par valodas vai etnisko piederību, bet par valsts ienaidniekiem.

Mūsu armija skaitliski nemaz nav tik liela, bet mums ir sabalansēta sadaļa, kas spēj pildīt valsts starptautiskās saistības un arī iekšējās. Risinot ekonomiskās problēmas, mēs kā valsts esam ļoti spēcīgi samazinājuši aizsardzības izdevumus, un tas ietekmē arī mūsu spējas reaģēt. Taču tas nav mans, bet gan politiķu kompetences jautājums. Valsts ir gatava maksāt tik, cik tā ir gatava.

Vienkāršoti runājot, ja huligāns iet pa ielu un redz, ka no pretimnācēja dabūs pa aci, viņš nelien klāt. Tāpat ir starpvalstu attiecībās. Tas, ka valstī ir spēcīgi bruņotie spēki, attur ienaidnieku. Tas ir tas svarīgākais. Ne jau karot savā zemē. Lai Dievs mūs pasargā no tā!

– Dienests Latvijas armijā nav obligāts, tāpēc daudziem puišiem nav armijas rūdījuma – fiziskas un morālas prasmes aizstāvēt sevi, tuviniekus un valsti.
– Lai arī dienu armijā 22. gadu, es nedomāju, ka visiem puišiem obligāti būtu jāiet armijā. Katram vīrietim vispirms ir jābūt vīrietim – atbildīgam par to, ko viņš dara. Nav tik būtiski, kādu darbu viņš dara, bet ir svarīgi, lai viņš to dara labi, un ne tikai savā, bet arī citu labā.

Protams, armija dod savu rūdījumu, izkopj stāju, attīsta fizisko sagatavotību, taču ir arī citi veidi, kā puiši var paust savu pilsonisko attieksmi militārā veidā. Vīriem tā ir Zemessardze – unikāla iespēja valsts pilsoņiem, kuri grib iegūt militārās zināšanas, bet nevēlas savu dzīvi pilnībā saistīt ar armiju.

Jauniešiem tā ir Jaunsardze. Un tur ne vienmēr svarīgākais ir mācēt apieties ar ieročiem, lai gan iemāca arī to. Tur iemācās darboties komandā, saprasties ar citiem, paust savu pilsonisko attieksmi un izpratni par valsts veidošanu. Tāpēc gan vīrus, gan jaunus puišus es aicinu izmantot šīs iespējas.

Latvijai – 95

Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Zvejniekciemā degusi divstāvu ēka, Mārupē un Garkalnes novadā – meža zemsedze aprinkis.lv/index.php/sabi… pic.twitter.com/3RfQGE0Xna
aprinkislv
Medības un juceklis Babītes ezerā aprinkis.lv/index.php/sabi… pic.twitter.com/sI5kEmUst4
aprinkislv
Jauniešu koris "Maska" @korisMaska – Babītes novada un Latvijas vizītkarte aprinkis.lv/index.php/kult… pic.twitter.com/DGZ2NCrVHc

Twitter Citi raksta

Due to an error, potentially a timed-out connection to Twitter, this user's tweets are unable to be displayed.

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2019