Viņa izdzīvojusi atmodu, barikādes un valsts neatkarības atjaunošanu, un tādēļ tic, ka, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, latvieši kā Annas Brigaderes Sprīdīši atgriezīsies "laimes zemē".
– Esat bijusi klāt mirklī, kad mūsu valsts atkal atdzima. 80. gados aktīvi darbojāties laikrakstā "Jūrmala", bijāt viena no Tautas frontes aktīvistēm, pēcāk arī Augstākās padomes deputāte. Pagājuši vairāk nekā 20 gadi, kas ir mainījies?
– Es vēlētos, lai cilvēkiem, kuri saka, ka tagad ir sliktāk nekā padomju laikā, būtu iespēja tajā atgriezties kaut uz dienu. Dzīve bija pelēka, visiem vienādi dzīvokļi jaunuzceltās bloku mājās. Ļoti daudzas ģimenes mitinājās komunālajos dzīvokļos, un iegādāties automašīnu, kaut vai vienu visai ģimenei, bija tikpat kā nesasniedzams sapnis. Veikalu plaukti bija tik tukši, ka 80. gadu beigās tika ieviesta talonu sistēma, lai varētu iegādāties ne tikai atsevišķus produktus, bet arī ziepes un citus produktus, bez kuriem pašlaik nav iedomājama mūsu ikdiena.
Par sevi gan varu teikt, ka dzīvoju labi. Man bija laba alga, vīrs – fotogrāfs. Viņš toreiz saņēma gan algu, gan honorārus. Mēs dzīvojām skaistā mājā Jūrmalā, un mums bija tobrīd tik iekārojamais "žigulis". Sanāca arī daudz ceļot, protams, Padomju Savienības robežās. Uz ārzemēm aizbraukt bija teju vai nereāli.
Tajā laikā bieži tikāmies ar draugiem, lai ne tikai svinētu svētkus, bet arī spriestu, kas patiesībā notiek ar mūsu dzīvi Latvijā, kurā valda mums svešs režīms. Tā jutās liela daļa Latvijas cilvēku jau ilgi pirms Trešās atmodas. Sākotnēji mēs pat nevarējām iedomāties, ka Latvija būs brīva un demokrātiska valsts. Vēl pagājušā gadsimta 80. gadu beigās uzskatījām, ka ir jāpanāk Latvijas PSR lielāka pašnoteikšanās Padomju Savienībā. Tas bija kā pretspars tam, ka, sākot no pagājušā gadsimta 60. gadiem, Latvija pamazām tika rusificēta. Tika celtas rūpnīcas ne tikai Rīgā, bet arī citviet Latvijā, tādēļ tika aicināts darbaspēks no visas plašās padomju zemes, un šie cilvēki uzaicinājumus labprāt saņēma. Tādēļ Latvijā arvien vairāk sāka ieplūst mazizglītoti cilvēki ar citādāku mentalitāti un tradīcijām. Tas radīja draudus latviskās nācijas pastāvēšanai, jo par galveno valodu darbā, sabiedriskajā transportā un valsts institūcijās kļuva krievu valoda.
Atceros situāciju, kad apmēram 1975. gadā pēc uzstāšanās sapulcē toreizējais priekšnieks iesauca mani savā kabinetā un paziņoja: "Kāpēc tu vakar sapulcē uzstājies latviski, bet galvenā grāmatvede nesaprot latviešu valodu! Jārunā tā, lai visi saprot!" Tā saucamais "dzelzs priekškars" nozīmēja to, ka ik brīdi bija sajūta, ka katra kustība tiek izsekota. Tā jutās lielākā daļa sabiedrības, tādēļ ir tikai likumsakarīgi, ka tad, kad izskanēja doma par Latvijas Tautas frontes veidošanos, tā uzreiz aptvēra visu Latviju.
Atminos, ka tad, kad mēs Jūrmalas avīzē, kur toreiz strādāju, ielikām sludinājumu, ka aicinām cilvēkus iesaistīties šajā organizācijā, uz redakciju sāka plūst ļaužu straumes.
– Iesaistīšanās Latvijas Tautas frontē tajā laikā tomēr saistījās ar zināmu risku. Tie bija citi laiki un cita vara. Vai nebaidījāties?
– Es melotu, ja teiktu, ka nebaidījos, taču tās drīzāk bija acumirklīgas šaubas, jo nebija jau tā, ka man labu vēloši cilvēki necentās atrunāt. Taču ģimenes un draugu atbalsts bija pilnīgs. Spēku deva arī 1990. gada 4. maija balsojums Augstākajā padomē par Neatkarības deklarāciju. Protams, visu šo laiku es baiļojos par savu ģimeni, jo vīrs bija gājis bojā, meita mācījās pamatskolā, bet mamma bija uz gultas. Tomēr ģimene man deva vislielāko spēku un atbalstu.
Atceros, ka, uzkāpjot Kongresa nama tribīnē Latvijas Tautas frontes pirmajā kongresā un ieraugot pārpildīto zāli, kas apklususi, gaidot manis teikto, es domāju, ka noģībšu. Tad sev teicu: "Velta, saņemties!" Atceroties to, droši varu teikt, ka tas bija dzīves piepildītākais laiks, lai gan laika vispār nebija. Mīlestība pret Latviju cilvēkos bija tik dziļa un patiesa, ka visi, kas darbojāmies Latvijas Tautas frontē, bijām ļoti disciplinēti un saliedēti, kas arī beidzās likumsakarīgi, jo mēs svinējām uzvaru visās trijās vēlēšanās, proti, PSRS Tautas deputātu, pašvaldību un Augstākās padomes.
Mans devums kustībā bija arī fakts, ka es kā Latvijas Tautas frontes domes locekle varēju uz "karstām pēdām" ziņot jūrmalniekiem par lemto Rīgā, tā radot iespēju uzreiz rīkoties.
– Droši vien bija arī tādi, kuri neatbalstīja. Jūs jau pati minējāt, ka Jūrmalā tajā laikā bija ļoti daudz cittautiešu. Vai latviešu centieni pēc lielākas pašnoteikšanās neradīja etnisko spriedzi?
– Es, godīgi sakot, nejutu šo spriedzi ne toreiz, ne tagad. Bieži vien tā ir atsevišķu politisko spēku mākslīgi radīta un uzkurināta. Atliek tikai aizskart mūsu tautas svētumu – dziesmu svētkus, valodu un pilsonību. Tā kā latvieši to nedrīkst pieļaut, tad arī mēs pieceļamies un rīkojamies, kā tas notika ar valodas referendumu.
Esmu pārliecināta, ka tajā brīdī, kad Latvija sasniegs vidējo Eiropas Savienības dzīves līmeni, nebūs vairs nekādas etniskās spriedzes. Arī paaudzes, kas būs izaugušas labestīgākā un turīgā valstī, vēlēsies šo labklājību vairot vēl vairāk. Tāpat es uzskatu, ka latviešu tauta respektē mazākumtautību intereses un kultūras dažādību. Mūs tādus veidojusi vēsturiskā situācija, tādēļ esam gan atvērti, gan citus cienoši. Arī lielākā daļa cittautiešu ir atvērti pret latviešiem. Mums visiem kopā vairāk jāveido Latvija kā zeme, kas ir sakārtota un eiropeiska.
Šovasar, apceļojot Latviju, ar prieku konstatēju, cik zaļa un sakopta ir mūsu zeme no Liepājas līdz Leišmalei. Piemēram, Ilūkstē ir nosiltinātas un renovētas skolas un bērnudārzi, bruģētas gājēju ietves, kā arī tiek veiktas arvien jaunas rekonstrukcijas... Visa pilsēta slīgst ziedos. Tā ir arī citviet Latvijā.
– Bet tad jājautā – kāpēc cilvēki brauc prom?
– Iemesli, kādēļ cilvēki brauc prom, ir ļoti dažādi. Pirmkārt, latvieši ne pirmo reizi dodas pasaulē. Mēs vienmēr esam braukuši gan uz rietumiem, gan austrumiem, atkarībā no vēsturiskās situācijas. Otrkārt, materiālā situācija daudziem cilvēkiem šeit nav tik laba, kā viņi vēlētos. Turklāt Īrijā, Anglijā un citviet Eiropā ir iespēja nopelnīt daudz vairāk. Lai gan tas ir koks ar diviem galiem.
Es zinu cilvēkus, kuri ārzemēs strādā ļoti vienkāršus darbus un dzīvo ļoti lielā šaurībā. Viņi nekad nezina, cikos viņiem beigsies darbs, jo var gadīties, ka būs jāstrādā ilgāk. Man ir pazīstama kāda kundze, kura pašlaik dzīvo Anglijā un strādā par dārzeņu pakotāju noliktavā. No viņas stāstītā ļoti daudz kas man likās nežēlīgi, un nav tā, kā dažiem šeit esošajiem varētu šķist – ka tur ir kaut kāda laimes zeme. Ne velti daļa aizbraucēju lolo cerību atgriezties kādreiz dzimtenē, jo tur viss ir svešs. Tas arī izskaidro, kādēļ daudzi tur aizbraukušie latvieši turas kopā: nevis tādēļ, ka tiešām viņiem būtu kopīgas intereses, bet tieši nacionālās piederības dēļ.
Mani visvairāk uztrauc, ka emigrācijā dodas arī ļoti augsti izglītoti cilvēki, kurus mums pašiem vajadzētu, taču pašlaik nevar salīdzināt, cik, piemēram, pelna ārsts Latvijā un kaut kur citur Eiropā.
Vienlaikus jāatceras, ka latviešiem sava zeme vienmēr bijusi ļoti svarīga. Man pašai ir tā, ka, esot ilgāku laiku prom no mājām, jau vairs nevaru sagaidīt to mirkli, kad būšu mājās, un tad, kad lidmašīna nosēžas Rīgas lidostā, bieži vien ir tāds kā kamols kaklā, taču tas ir no prieka un satraukuma.
– "Čikāgas piecīšiem" ir dziesma par pazudušo dēlu, kas Atmodas laikā kļuva ļoti populāra. Iespējams, ka daudziem cilvēkiem svešumā tobrīd smeldza atšķirtība no dzimtās zemes. Lai gan dzīvojam brīvā Latvijā, vai arī pašlaik mums nav krietns pulciņš tādu "pazudušo dēlu", kuriem ļoti smeldz tas, ka viņi ir šķirti no Latvijas un tuviniekiem?
– Es gan esmu optimiste un ceru, ka, līdzko ekonomiskā situācija mūsu valstī uzlabosies, lielākā daļa tomēr brauks mājās. Stāvoklis, kāds bija Atmodas laikā un tagad, nav tāds pats, lai gan arī pašlaik daļa sabiedrības nevar apmierināt pamatvajadzības. Kamēr ekonomiskā situācija būs tāda, ka pensionāriem būs jāizvēlas, vai samaksāt par dzīvokli, nopirkt zāles vai paēst, un bērni viņiem nevarēs palīdzēt, tikmēr cilvēki brauks prom.
Nelaime jau ir tā, ka mums ilgu laiku pie varas bijuši tādi cilvēki, kuri nav domājuši par Latvijas iedzīvotāju interesēm. Mēs to pieļāvām savas mazizglītotības un neinformētības dēļ. Vienlaikus liela nozīme bija populismam, un vēlētāji vienkārši paļāvās uz skaistajiem vārdiem.
Ekonomiskā krīze gan ieviesa savas korekcijas, ko parāda arī vēlētāju attieksme. Pēdējās vēlēšanās cilvēki daudz aktīvāk svītroja ārā tos kandidātus, kuri tiem nepatika. Tas nozīmē, ka mēs arvien vairāk sākam domāt par to, ko gribam redzēt Saeimā un Ministru kabinetā. Es vienmēr esmu balsojusi, ļoti izsverot, ko konkrētā partija dos valstij un tās iedzīvotājiem. Uzskatu, ka toreiz Augstākajai padomei nevajadzēja nolikt pilnvaras un turpināt strādāt atvēlētos piecus gadus, jo tāds deputātu sastāvs, kāds bija toreiz, nav bijis vairs nekad. Tas tādēļ, ka toreiz mēs katrs savā vēlēšanu apgabalā cīnījāmies par iekļūšanu Augstākajā padomē ar vairākiem kandidātiem.
– Vai tas nozīmē, ka pašlaik Saeimā ir daudz tādu, kuriem nevajadzētu būt?
– Saeimā ir jābūt juristiem un ekonomistiem. Tāpēc arī es aizgāju no politikas, jo kā žurnāliste un Latvijas patriote toreiz savu pienākumu izpildīju, un likās – lai strādā citi. Ar šodienas acīm to visu analizējot, šķiet, ka tomēr biju pārāk paškritiska, it īpaši, ja paskatās, ka pēc Augstākās padomes pilnvaru nolikšanas Saeimā ir arī tādi cilvēki, kuri tur tikuši, jo "pagrozījušies" vairāk glancētajos žurnālos, nevis izcēlušies ar zināšanām. Tagad gan tādu ir palicis mazāk.
– Vai jums pašai nav bijuši piedāvājumi atgriezties politikā?
– Protams, ir bijuši. Es ar visu sirdi palīdzēšu, kā vien varēšu, stiprināt valsti, taču esmu cieši nolēmusi, ka politikā vairs neatgriezīšos. Vēl nesen uzstājos konferencē par Satversmes preambulu, kur arī uzsvēru, ka mums ir jāstiprina latviskais, un pārējām tautām, kuras vēlas šeit dzīvot, ir jāciena mūsu kultūra. Mēs 50 gadus bijām okupācijā, un mūs par visām varītēm centās pārkrieviskot, taču tas neizdevās, tāpēc tagad tas viss ir jānovērtē, nevis jāuztver kā kaut kas pašsaprotams.
– Padomju Savienību mēs "pārdzīvojām", bet kā būs ar Eiropas liberālismu un etnisko un nacionālo "kokteili"? Vai tas otrais arī nav apdraudējums?
– Tas atkarīgs no mums pašiem, kā mēs spēsim par sevi pastāvēt, jo tas arī ietekmēs iebraucēju attieksmi. Es zinu cilvēkus, kuri šeit ir pavisam nesen iebraukuši un runā latviski daudz labāk nekā viens otrs, kurš te visu mūžu nodzīvojis. Taču visvairāk man ir kauns par tiem latviešiem, kuri šeit dzīvo un ir gatavi lētas popularitātes vai pašlabuma dēļ nodot Latviju, pieslienoties politiskajiem spēkiem, kuri ir nedraudzīgi mūsu valstij. Šādi cilvēki gan ir visās valstīs un tautās.
– Bet tomēr – kā būtu, ja arī pie mums straumēm sāktu plūst imigranti?
– Man absolūti nav nekas pret citādas ādas krāsas vai nacionalitātes cilvēkiem. Taču saku godīgi: negribētu, lai šeit tiktu saceltas mošejas un pa ielām pārvietotos sievietes ar aizklātām sejām. Man patīk iet pa ielu un priecāties, cik skaisti cilvēki Latvijā dzīvo, it īpaši sievietes. Tas, ka latvieši ir dzīvojuši kopā ar citām tautām, mums noteikti nav nācis par sliktu. Tieši otrādi – tikai bagātinājis.
Esmu izaugusi ar krievu klasiku un latviešu izcilāko rakstnieku darbiem. Atceros, kā skolas brīvlaikā braucām uz Pēterburgu vai Maskavu uz teātra izrādēm. Tajā pašā laikā Padomju Savienība pierādīja, ka mēs nevaram būt brāļi ar krieviem, čečeniem, tatāriem un citiem. Jā, mēs varam būt labās attiecībās, kā kolēģi, taču esam pārāk dažādi.
– Bet vai Eiropas agresīvā liberalizācija nesekmē to, ka atkal par "brāļu tautām" tiek padarītas tādas, kuras būtībā ir pārāk atšķirīgas?
– Man radies iespaids, ka par savu nacionālo identitāti un tās saglabāšanu Eiropā iestājas tikai francūži, kuri ik palaikam izraida naidīgus imigrantus un aizliedz musulmaņiem skolās staigāt aizklātām sejām. Bet mūsu Eiroparlamenta deputāti to jau izdarījuši, jo ir lietas, kurām Eiropas liberalizācija nevar pārkāpt pāri. Bieži vien nelaime jau ir tā, ka tie citi nesaprot mūsu situāciju, tādēļ atliek tikai skaidrot un skaidrot. Mēs nevarēsim dzīvot izolētībā, ja robežas ir vaļā. Taču daudz kas ir mūsu pašu rokās – kā mēs mācēsim sevi aizstāvēt.
Vispirms mums jāizvēlas tādi priekšstāvji, kuri ir patrioti, nevis līdzskrējēji, kuri gatavi pakļauties visiem. Tā savukārt ir mūsu pašu atbildība. Liela nozīme ir arī ģimenei, proti, kā mēs bērniem ieaudzinām patriotismu. Pagājušajā nedēļā viesojos vienā krievu skolā un varu tikai priecāties, cik labi viņi runā latviski un ir izlēmuši studēt Latvijas augstskolās. Viņos pilnīgi nebija jūtams naidīgums, drīzāk pretēji.
Mēs nedrīkstam liegt iespēju Latvijā dzīvot musulmaņiem un citu konfesiju pārstāvjiem, kuri to vēlas, bet ar noteikumu, ka viņi ciena mūsu vērtības. Iespējams, imigrantu skaita palielināšanās apvienotu mūsu pašu cilvēkus. Tāpat latviešiem ir jāmācās no tām valstīm, kuras pieļāvušas kļūdas imigrācijas politikā, bet tajā pašā laikā nekādā gadījumā nedrīkstam norobežoties un palikt savrupi.
– Jūs konferencē par Satversmes preambulu izteicāties, ka, "jo stiprāka būs ģimene, jo stiprāka būs valsts". Varbūt tas arī ir īstais akcents, uz ko mums jākoncentrējas.
– Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, jo nav skaidrs, kā mēs valstiskā līmenī varam stiprināt ģimenes, jo pabalsts jau arī ir tāds koks ar diviem galiem. Es uzskatu, ka pareiza ir tā ideja, ka sievietes, kuras ir valstij maksājušas nodokļus, "māmiņalgās" arī saņem to, ko nopelnījušas, kopā ar valsts doto pabalstu, jo sievietes dzīves kvalitāte nedrīkst samazināties tikai tādēļ, ka viņai ir bērns, un par to ir jādomā valstiskā līmenī, citādi ģimenes ļoti rūpīgi izsvērs, vai radīt bērniņu vai ne. Taču valsts nedrīkst pārvērsties arī par mūžīgo devēju, jo Latvija jau esam mēs paši.
– Bērni taču dzima arī kara laikos, un tad neviens nedomāja par "māmiņalgām". Tas nozīmē, ka vaina jau nav tikai naudā.
– Pilnīgi piekrītu. Taču esmu optimiste un domāju, ka ar mums viss būs labi.
Latvijai – 95