Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Gribu aizrādīt uz kādu diezgan reti pieminētu, bet jo zīmīgu Mārtiņa Lutera vārdu. Kad Luters stāvēja Vormsas pilsētā sapulcētās valsts saeimas priekšā un kad viņu uzaicināja, lai tas atsauktu savas mācības, tad viņš blakus citiem vārdiem sacīja: "Nav labi un nav ieteicami darīt kaut ko pret sirdsapziņu." Lūk, tur parādās jo spoži mūsu kroņa greznums. Sirdsapziņa, caur Dieva žēlastību šķīstīta un drošināta, sirdsapziņa, ar Dieva prātu salīdzināta un pie Dieva prāta un viņa vārdiem saistīta, tāda sirdsapziņa ir mūsu dzīves, mūsu darbības pamats un sakne. Varam gan iedomāties, ka toreiz, kad Luters šos vārdus teica, dažs labs klausītājs smējies par šo nepraktisko un nepolitisko vīru, kurš par savu darbu principu neuzstādīja vis cilvēku gudrību, kas nerēķinājās ar viņam pretīgiem dzīves apstākļiem, bet kas gribēja Dievam un sirdsapziņai paklausīt. Un tomēr lieliski, no visas pasaules apbrīnoti panākumi bija viņa pusē. Vai jūs par to brīnaties, ka šim nepraktiskam vīram, kas, visus ārīgus apstākļus neievērodams, nostājās uz sirdsapsziņas stāvokļa, tādi panākumi bija? Nebrīnaities vis, jo Dievs stāvēja viņa pusē, un, kā pusē Dievs nostājas, tam pieder uzvara.

Gribu jums vēl par kādu citu mūsu ticības varoni stāstīt. Tas bija zviedru ķēniņš Gustavs Ādolfs, vīrs, kurš pirms 300 gadiem mūsu tēviju atsvabināja no grūta poļu — katoļu jūga un mūsu tēviem atdeva ticības brīvību. Viņš ir teicis, ka viņa sirdī ticība ieņem pirmo vietu un tēvija otru. Tātad atkal tāds savāds vārds, ticību viņš nostāda pirmajā vietā, tēviju otrajā. Vai tad viņš arī bija īsts patriots, īsts tēvijas mīļotājs? Vai tad viņš bija gudris politiķis, kas ticību noliek pirmā vietā? Vai tad viņš, par ticību cīnīdamies un ticības dēļ uzupurēdamies, savu tēviju nav grūdis postā? Atbildi atradīsim vēsturē, un tā mums māca, ka viņa tēvija, Zviedrija, nekad nav tik liela un vareni un laimīga bijuse, kā taisni caur Gustavu Ādolfu. Kamdēļ tā? Dieva gudrība bija viņa pusē, un Dieva gudrība ir arvien gudrāka par visu cilvēku gudrību. Tas nav nekāds tēvijas mīļotājs, kas savai tēvijai ticību atņem. Tas norauj no viņas galvas skaistu, spīdošu kroni un noliek tā vietā neglītu, nodriskātu, netīru cepuri.

Un vai jūs gribat zināt, kā mūsu tēvi savu ticību cienījuši un savu kroni turējuši? Mūsu, Rūjienes baznīcas, altārī stāv divi veci lukturi. Viņi nav no sudraba vai zelta, no vienkārša metāla tie ir taisīti. Bet dārgi viņi mums ir, ļoti dārgi. Kas viņus tik dārgus padara, ir tas gada skaitlis, kas uz viņiem un tas, ko uzraksts mums stāsta. 1721. gadā, tātad pirms 200 gadiem, tie priekš Rūjienes Lutera baznīcas iegādāti. 1721. g. bija tas gads, kurā caur galīgu miera līgumu izbeidzās Lielais Ziemeļu karš, šis šausmīgais karš, kura laikā Vidzeme tik lielā mērā tika izpostīta, kā tas nekādā citā kara laikā nedz priekš, nedz pēc tam nav noticis. Šā kara laikā, to zinām, arī Rūjienes baznīca stāvēja izpostīta, bez jumta, bez logiem, bez durvīm, tikai mūri bij atlikušies. Šie vecie lukturi mums rāda, ka viens no pirmiem miera laika darbiem bijis baznīcu atjaunot. Ja vēl nebūtu altāris bijis, kur lukturus nolikt, tad tie bez šaubām arī nebūtu iegādāti.

Tāds bij tēvu stāvoklis pret baznīcu un ticību, pirmo vietu tās ieņēma viņu domās un viņu dzīvē. Tas ir Vidzemes goda kronis, ka viņa ir pratuse katrā laikmetā, kurā pēc postīšanas bij jāķeras pie jaunuzbūves, ticību un baznīcu nostādīt pirmā vietā. Tā tēvi prata Lutera ticības kroni sargāt un paturēt. Nav neviena miera līguma, nav neviena atjaunošanas darba, kur nebūtu pirmais prasījums bijis ticības uzturēšana. Un nevaram noliegt, tiem tēviem arvien ir izdevies uz priekšu tikt un uz augšu kāpt, tiem tēviem, kas dzīvoja ievērodami vecu noteikumu: tici, lūdz Dievu un strādā! Un kādu vietu ticība tagad ieņem, ja ir runa par mūsu tēvijas un mūsu dzīves pamatiem? Kā liekas, neieņem nekādu; klusu ciesdami, tai ejam garām, liekas, it kā viņa būtu palikuse nevajadzīga, it kā bez viņas varētu iztikt. Un mēs gribam laimigi palikt? Veltīgas cerības!

Bet jūs varbūt sakāt: šinīs lakos baznīca un ticība taču nevar būt apdraudēta, tas tik varēja notikt senos, tumšos laikos; un tātad arī tagad viņas nav sevišķi jāpiemin un sevišķi jāsargā. Tā, vai tu tam patiesi tici? Es saku, laikam gan vēl nekad nav neviens laikmets bijis, kurā ticību tik lielā mērā pazemināja, kā tas tagad notiek. Kristīgas domas, Dieva vārdu ievērošana, šķīstas sirdsapziņas cienīšana ir, kā liekas, izzudusi, it kā aizmirsta. Baznīca top nicināta, baznīcas par politisku aprēķinu priekšmetu padarītas, ticīgu ļaužu jūtas kājām mītas. Tās ir lietas, kam ar ticības brīvību nav vairs nekāda sakara, tā ir ticības apspiešana.

Bet, paldies Dievam, rādās jau arī it kā atmošanās zīmes, ir mums vēl cilvēki, kas savu kroni tur un kas atzīst, ka tā ir svēta lieta. Jo šis kronis mums dod skaidru un spēcīgu sirdsapziņu. Tas mūs dara stiprus un darba spējīgus.

Cilvēks ar salauztu sirdsapziņu ir nespēcīgs, cilvēks ar salauztu mugurkaulu guļ zemē un vairs nespēj celties. Putns ar lauztiem spārniem ir drīz noķerts un būrītī ielikts. Sargāsimies, lai nepaliekam par tādiem putniem. Ir diezgan tādu, kas kāro mūs tādā stāvoklī redzēt. Tātad turēsim to, kas mums ir, lai neviens mūsu kroni neatņem. Amen.

Iepriekš:
Hermaņa Bacha Ticības atjaunošanas svētku sprediķis
Tuvojas Ticības atjaunošanas svēki – ar ko sākas luteriskā reformācija man?
Tuvojas Ticības atjaunošanas svēki – Luteriskās ticības apliecības
Tuvojas Ticības atjaunošanas svēki – vienīgi ticība
Tuvojas Ticības atjaunošanas svēki – Vienīgi žēlastība, vienīgi Kristus
Tuvojas Ticības atjaunošanas jeb Reformācijas svētki