Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Sāksim ar brīvību. Daudziem būs gadījies dzirdēt šādus un līdzīgus izbrīna pilnus jautājumus: "Vai tad jūs, kristieši, drīkstat dzert kafiju (vai varbūt alu vai vīnu), vai tad jūs drīkstat svētdienā strādāt, vai drīkstat līksmoties, spēlēt biljardu, darīt šo un to utt.?" Visi šie jautājumi atspoguļo sabiedrības neizpratni par to, kas ir kristietība vai ko nozīmē – būt kristietim. Zināms, ka piederība kādai reliģijai nozīmē no kaut kā atteikties, kaut ko nedarīt, tikt kaut kāda veidā ierobežotam. Citiem vārdiem sakot, reliģijas prasa mums upurēt tik dārgo brīvību – darīt, ko paši vēlamies. Un vai tad kristietība nedara to pašu?

Pēdējā laikā runas par brīvību ļoti bieži dzirdamas publiskajā telpā, jo īpaši attiecībā uz indivīda brīvību. Bet vienlaikus grūti būtu atrast kādu jēdzienu, kas būtu vēl vairāk pārprasts, nekā šī dedzīgi pieprasītā brīvība. Kas tad ir šī brīvība, kas tiek prasīta? Bieži šķiet, ka ar brīvību tiek saprasta absolūta pašnoteikšanās attiecībā uz savām vēlmēm un izvēlēm.

Tāda pašnoteikšanās, kas saka: "Esmu pilnīgi brīvs tikai tad, kad mana identitāte un mana dzīve ir pilnībā manis paša radītas. Savukārt jebkas, kas mani varētu ierobežot, uzlikt kādas saistības, vadīt virzienā, kuru neesmu pats izvēlējies un kurp nevēlos iet, tā visa ir manas brīvības apspiešana; vai to darītu likumi, tradīcijas, vispār pieņemtas normas vai pat mans paša ķermenis."

Izsakot to citādāk, – varam runāt par brīvības aktīvo aspektu, kas izpaužas mums pašiem izvēloties, kādas būs mūsu vērtības, mūsu dzīves jēga un rīcība, un pasīvo aspektu, kurā, izdarot un izdzīvojot savas izvēles, neviens un nekas mūs nedrīkst ierobežot, un neviena priekšā mēs nenesam nekādu atbildību.

Vai šāds apraksts pietiekoši precīzi raksturo to iedomāto "brīvību", par kuru pēdējā laikā bieži dzird runājam? Jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados slavenais uzvedības psiholoģijas pētnieks B. F. Skinners brīdināja: "Ja šī civilizācija vēlas izdzīvot, tā vairs nedrīkst ilgāk atļauties [šādu] brīvības retoriku."

Tomēr ir arī kāda citādāka brīvība. Pavisam citādāka. Tā netiek definēta kā pretstats, kā to tikko aplūkojām – pats gribu visu izvēlēties, nevis kāds cits ko izvēlēsies manā vietā, un – ko gribēšu, to darīšu, nevis kāds, vai kaut kas mani ierobežos. Šī cita brīvība, patiesā brīvība, nāk no Dieva Radītāja. Tā ir brīvība dzīvot tādu dzīvi, kādai esam radīti.

Kāda ir šī brīvība? Brīvība būt tādiem, kādi esam pēc Radītāja ieceres – pareizās attiecībās ar Radītāju un pareizās attiecībās ar pārējo radību. Brīvība visu saņemt no Radītāja kā dāvanu un vienlaikus brīvība mīlestībā kalpot tuvākajam. Brīvība būt Dieva bērniem, kuriem visu viņu dienišķo maizi, – viņu identitāti, drošību, dzīves jēgu un vērtību, visu cilvēkam pašu svarīgāko, – Dievs savā laipnībā ikdienu pasniedz kā dāvanu. Mums tikai jāiemācās ar prieku un pateicību to saņemt.

Šajā brīvībā mūsu griba un vēlmes, un Dieva Radītāja nodomi attiecībā uz mums ir pilnīgā harmonijā. Cilvēka sirds kāro un alkst tieši to pašu, ko Radītājs tai dāvina, un radīšanas kārtība jeb bauslība vienlaikus nosaka un atspoguļo cilvēka sirds dziļākās vēlmes. Tad visi trīs, Dieva Radītāja iecere attiecībā uz cilvēkiem, mūsu sirds-prāts un bauslība, – tie visi pastāv pilnīgā saskaņā un harmonijā. Tāda ir Dieva dāvātā patiesā brīvība, kurai cilvēks iesākumā tika radīts un kuru Dievs mums atkal vēlas dāvāt.

Turpinājums sekos, pirmo daļu lasīt šeit.