Zinātnieks
Zinātnieki lielākoties ir intraverti. P. Žibeiks tāds bija lielā mērā. Viņš bija savdabis, noslēgts, bet ne nekomunikabls. Auditorijā šķita, ka viņš bieži runā sev, pārsvarā nodurtu galvu, bet atlika tikai viņam aizrauties un acis iemirdzējās un skatiens pavērās uz augšu.
70-ie gadi viņam kā zinātniekam bija ļoti ražīgs laiks. Šis ir viņa akadēmiskais ziedu laiks. Situācija visādā ziņā ir stabila – Baznīca lēni, bet neatturami iet uz izsīkumu, bet PSRS iegājusi "attīstītā sociālisma" posmā – stagnācijā. Lai pietiek tik ar viņa darbu uzskaitījumu: "Ievads Vecajā Derībā" (1970), "Israēla tautas vēsture" (1970), "Vecās Derības teoloģija" (1973), "Jesajas eksegēze" I (1972), II (1974), "Psalmu ekseģēze" (1975) "Vecās Derības valoda" (1989) un tulkoti P. Feine, J. Behm, W. G. Kummel "Ievads Jaunajā Derībā" (1970), K. Heussi "Baznīcas vēsture" (1976), B. Lohse "Dogmatu vēsture" (1977), Atanāsija ticības apliecība, Konkordijas formula (abi 1992). Par tulkojumiem viņš teica: "Nav jau daiļliteratūra, ko viegli tulkot, jo vienam vārdam ir vairākas nozīmes, ir jādabū to īsto!"
Tas, ko viņš deva, acīmredzami bija tikai viņa zināšanu, erudīcijas aisberga redzamā virsotne, lielākā daļa palika mums netverama un nesatverta, bija tikai apjausma par tās esību. Kā atceras Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Dr. O. Spārītis: "Vienkāršā, pazemīgā un ļoti sirsnīgā cilvēciskā formā slēpās gigantisks saturs." Te gan līdzība ar aisbergu pārtrūkst, jo prāvests bija bezgala silts un jauks cilvēciskā saskarsmē.
Baznīcas zinātnes sukcesija
P. Žibeika dzīve uzskatāmi rāda, ka ne tikai pašas Baznīcas, bet arī tās zinātnes darbība ir nepārtraukta. Varētu šķist, ka situācijā, kad padomija katru gadu slēdza kādus dievnamus, svarīgi būtu visus spēkus veltīt vienīgi draudžu noturēšanai, mācītājus maksimāli noslogojot kalpošanā. Nē, arhibīskaps Turs rīkojās pēc magoņsēkliņas principa, – lai arī maza, tomēr Baznīcai bija sava izglītības iestāde. No mācītāju eksaminācijas komisijas izveidoja Akadēmiskos kursus, kas pārtapa par Teoloģijas semināru. Lai arī ierobežota un iedzīta "geto" situācijā, taču Baznīcas akadēmiskā dzīve pastāvēja.
Tas parāda, ka Baznīca savā pastāvēšanā ir plašāka kā dievnams, altāris, kancele un sadraudzība vien. Tā savā izpausmē arī ir līdzīga aisbergam, – virspusē redzamā daļa balstās uz daudzkārt lielāku ikdienā neredzamo daļu. Tās eksistenci lielā mērā nosaka tās mācība – teoloģija, kuras liela daļa ir izstrādāta atbilstoši akadēmiskiem standartiem. Tā spriež par lietām no dievišķās atklāsmes redzējuma. Bet vispirms tā ir pašas Dieva atklāsmes izziņa. Pasaulē viss iesākās ar Vārdu, un tāpēc profesors iesāka ar tā pētīšanu. P. Žibeiks tajā iedziļinājās konsekventi – no paša sākuma, t. i., Vecās Derības, kas apraksta cilvēciskās esības sākumu.
Vecās Derības valoda
Bet pirms runāt par atklāsmi, ir jāprot valoda, kurā Dievam mums nezināmu iemeslu dēļ labpatika Sevi izpaust (mans senebreju valodas skolotājs sacīja: "ja nezini bibliskās valodas, tad nākas pieņemt to, ka 90 % spriedumu par Bībeles tekstu kāds ir veicis tavā vietā"), un galvenais – šī valoda jāizprot tās īpatnajā skaistumā.
Lūk, ieskats no profesora: "Vecās Derības valodai, tās izteiksmei ir sava īpatnība. .. Ja parastā uztvere skar vairāk ārējos, rakstītos vārdus un to gramatikas formas, tad valodas dzīvo balsi var sadzirdēt un var arī nesadzirdēt. .. Vecās Derības teksts uzrunā ir dzīvā balss". Vecās Derības runa "atgādina mūzikas skaņas, kas nāk no lielajiem skaidrības augstumiem. .. Godība. Te vārdā un vārda laukā ienāk pārlaicīgais saturs. Vārdu saknēs – skaistums, saskaņa. Skaistums Vecajā Derībā nav īpašība, tā ir kustība. Vecās Derības valodā īpašības vārdu ir maz. Tā ir realitātes un kustības valoda. Tik dzīvi uzskatāmi ir izteikumi par Dieva cēlo varenumu, par svēto glītumu, par cildenumu un krāšņumu. Salīdzinājumi ar "rīta blāzmu", ar "vainagu", ar "svētību, kas līst no debesīm", "rasu, kas nāk no kalniem". Šī neaizstāvētā disertācija ir viņa kapitāldarbs, opus magnum, kas vēl gaida savu pētnieku.
Jautājums
Runājot par mācītāju kalpošanu padomju laikā, vienmēr paliek izteikts vai neizteikts jautājums par iespējamu sadarbību ar orgāniem. Arī viņš tika saukts naktīs uz pratināšanu, tirdīts, bet nekad neesmu dzirdējis, ka uz viņu būtu kritusi jelkāda amatbrāļu aizdomu ēna par kolaborāciju. Iespējams, ka jau ar savu ne pārāk sabiedrisko raksturu un intravertumu viņš nešķita derīgs "piekritīgajām iestādēm". Viņš palika, kas bija – Baznīcas kalps, mācītājs, profesors. Aisbergu viņā ieraudzīja un novērtēja.
Skaidrība
Kādreiz profesors atstāja iespaidu, it kā viņš būtu ne no šīs pasaules. Šo spriedumu nevajadzētu sacīt ar pārākuma apziņu. Jo kas tad ir tā "reālā, īstā pasaule" un ko tā patiesībā ir vērta? Kam būs vajadzīgas šodienas intrigas, ambīcijas, aprunāšanas, kompromitēšanas, tas viss, kas pašlaik pārlieku lielā mērā diemžēl cenšas noteikt mūsu esmi? Viena, svarīgākā lieta par Dr. P. Žibeiku ir skaidrs, proti – no kāda avota viņš smēlās spēkus un ierosmes savai mācītāja un zinātnieka kalpošanai: "paļaudamies Dieva svētajam prātam, uzticēdamies Viņa vadībai, lai droši ejam savās gaitās. .. Mūsu Ceļš ... lai ir un paliek svētā Patiesība un Dzīvība – Jēzus Kristus".
Iepriekš:
Aisbergs – mācītāja dzīvesstāsts