Kultūra ir nācijas pase, bet šai garīgajai pasei allaž pietrūkst līdzekļu, kaut gan tā veic arī nacionālo aizsardzības funkciju. Tagad kultūrai panaceju meklē tirgū, sak, pieprasījums visu noliek savās vietās, bet ne jau visu drīkst un vajag pārdot, kaut arī pēc tā ir pieprasījums.
Zinām daudz kultūras nozaru, kur naudu taisa ar... bezkultūru. Pēc bezkultūras ir milzīgs pieprasījums. Tirgus! Kultūru tieši pielīdzina ekonomikai: ja ekonomikā visu var pārdot, tad visu var pārdot arī kultūrā, vārdu sakot, izdzīvos tas, kas vajadzīgs.
Var pārdot mātes māju, bet ne jau māti; var pārdot bērna drēbītes vai rotaļlietas, bet ne jau bērnu! Ja tiek pārdoti tautas svētumi, tad tā ir gara nabadzība, sairums, pašiznīcināšana. Garīgums nav prece, kurai ir naudas ekvivalents.
Cik maksā R. Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos" vai komponista Jāzepa Vītola "Gaismas pils", vai aktiera daiļrade?! Garīgums, kultūra nav tik vienkārša nozare, un nepamatots ir gleznotāja salīdzinājums ar celtnieku vai frēzētāju. Viņiem patiesi vienāda cieņa, bet darba "produkts" ir dažāds.
Ja drāmas aktieris saņem trīs vai četras reizes mazāku algu nekā labs strādnieks, tas daiļrunīgi liecina par kultūras problēmas izpratnes līmeni valsts spicē.