Par to – intervijā ar profesionālo audžuģimeņu apvienības "Terēze" vadītāju un desmit bērnu mammu Āriju Martukāni.
Kāda šobrīd ir situācija ar audžuģimeņu kustību Latvijā – vai audžuģimenes kļūst vairāk?
Ārpusģimenes aprūpē Latvijā ir aptuveni 8000 bērnu, 4000 bērniem ir aizbildņi un 1200 dzīvo audžuģimenēs – šis skaitlis ir uzskatāms par lielu, tas ar katru gadu tas pieaug, bet vajadzība pēc audžuģimenēm joprojām ir ļoti izteikta.
Diemžēl 1800 bērni joprojām mitinās bērnu namos, attiecīgi - ja būtu vēl 600 audžuģimenes, mēs varētu nodrošināt normālus dzīves apstākļus gandrīz visiem institūcijās esošiem bērniem.
Kā ģimene var kļūt par audžuvecākiem?
Lai kļūtu par audžuģimeni, sākotnēji tiek pārbaudīts psiholoģiskais un emocionālais stāvoklis un motivācija kļūt par audžuvecākiem, kā arī izvērtēta sadzīves apstākļu atbilstība šim mērķim. Tad organizē apmācības. Veiksmīgi nokārtojot apmācību kursu un nokārtojot eksāmenu, audžuvecāki var reģistrēt savu statusu bāriņtiesā un gaidīt ziņu par bērna ierašanos mājās. Šobrīd likumdošana nosaka, ka vienā audžuģimenē var pieņemt līdz sešiem bērniem.
Visbiežāk par audžuģimenēm kļūst ģimenes, kurām pašām ir pieredze vairāku bērnu audzināšanā, un viņi ir gatavi pieņemt ģimenē vēl tikpat daudz bērnu. Tas ir stāsts par sievietes – mātes sirdi, kura ir atvērta bērniem. Mans stāsts ir līdzīgs, četri savi bērni, kas tagad jau ir pieauguši, un seši audžubērni, no kuriem tikai viens vēl ir nepilngadīgs.
Kāda parasti ir ģimeņu motivācija kļūt par audžuvecākiem?
Ir trīs veidu motivācijas. Lielākai daļai audžuģimeņu, īpaši - audžumammu - misija ir palīdzēt, bet ar palīdzēšanu ir jābūt uzmanīgiem. Tiem cilvēkiem, kuri sajūt sevī vēlmi kādam palīdzēt, pirmkārt, vajadzētu padomāt, kādas ir viņu pašu problēmas un kur viņiem pašiem ir vajadzīga palīdzība. Vēlme palīdzēt un mīlēt bieži signalizē par apslēptiem iemesliem – neizsāpētiem stāstiem bērnībā, neizsāpētām attiecībām ar saviem bērniem, bailēm no vientulības, dažādi... Tikai tad, kad audžuģimene saskaras ar ikdienas problēmām vai pat krīzi, audžumammas atbalsta grupās sāk šķetināt savas pietiesās motivācijas, un tās, bieži vien ir bijušas apslēptas dziļi zemapziņā.
Otrā daļa ir ģimenes, kuras apzinās savas iespējas pieņemt un audzināt audžubērnus, un uzskata, ka par to godīgi ir jāsaņem nauda. Sabiedrībā valda stereotips, ka audžuģimenes pieņem bērnus tikai naudas dēļ, un, lai gan ir taisnība, ka audžuģimeņu finansējums ir lielāks nekā adoptētājiem vai aizbildņiem, nauda nekad nebūs vienīgais motivējošais faktors. Ja ģimenes kļūs par audžuvecākiem "biznesa dēļ", ir garantēts, ka agrāk vai vēlāk viņi izdegs, jo tas nav viegls darbs.
Un trešā grupa ir tie, kurus līdz šādai izvēlei ir aizveduši dažādi dzīves notikumi, kuri krasi mainījuši domas par turpmāko dzīvi. Es nekad neesmu apzināti vēlējusies kļūt par audžuģimeni, varbūt tāpēc, ka pašai ir institūciju pieredze. Bet - kad tavā priekšā stāv bērns un skatās uz tevi cerību pilnām acīm, tad tā jau ir tava atbildība – būt par viņa ģimeni, vai vienkārši novērsties. Pateicoties savai pieredzei, es bērnus ļoti labi saprotu, man ar viņiem ir viegls kontakts, nemaz nevajag, lai viņi runā, viņu acīs ir redzams viss - izmisums, sāpes un, protams, cerība, ka tu viņu pieņemsi.
Un kā ar audžuvecāku misijas apziņu?
Jāsaprot, ka šie bērni ir izgājuši cauri ļoti grūtiem apstākļiem – viņi ir piedzīvojuši vardarbību, pazemoti, dzīvojuši uz ielas, neēduši. Baltie, pūkainie eņģelīši dzīvo savās ģimenēs un viņus no ģimenēm neizņem. Bet tad, kad balto pūkaino eņģelīti pamet, tad viņš nonāk ellē. Ja manā priekšā stāv pusaudzis, kura uzvedība neatbilst nekādām normām, kāda tur misija? Vai mīlestība? Nē, mīļie, tas ir darbs, viss ir atkarīgs no tā, cik profesionāli es to padarīšu – kā es spēšu pieņemt bērna negatīvās īpašības, kā es savā ģimenē spēšu nodrošināt, ka citi ģimenes locekļi necieš no audžubērnu uzvedības.
Ja ir bijusi maldīga motivācija – es gribu palīdzēt, es gribu viņu mīlēt, es gribu no viņa izveidot labu cilvēku, tad vienā brīdī, saskaroties ar pretestību, audžuģimenē sākas problēmas – ak, viņš nepateicīgais, es viņā tik daudz ieguldīju, bet viņš nemainās, vai vēl trakāk – sāk novelt visu uz sliktiem gēniem. Bet patiesībā –audžubērns ir pieaugušo spogulis. To pieredzi, kādu viņš dzīvē ir guvis, viņš ienes arī ģimenē, un izceļ vecākos tādas īpašības, kam iepriekš nav bijusi iespēja izpausties.
Kad normālā, vidējā latviešu ģimenē ienāk tāds vardarbībā cietis bērns, viņš to ģimeni var pilnībā apgriezt otrādi. Nereti audžuvecāki atklāj, ka viņi ir labi tikai tik ilgi, kamēr audžubērns klausa un viņiem pašiem ir labi, bet, tiklīdz viņi tiek izstumti no savas komforta zonas, tā visa labestība un palīdzēšana izkūp un vainots tiek bērns. Būtībā – vecākiem tā ir ļoti liela pieredze. Tu sevi iepazīsti, pilnveido un iemācies pieņemt dzīvi pilnībā, kāda tā ir – gan ar pozitīvajām, gan negatīvajām pusēm. Tā ir augstākā pilotāža, kura garantē, ka audžubērni tavā ģimenē jutīsies labi un izaugs par labiem cilvēkiem.
Pastāstiet, kā notiek bērna adaptācijas process jaunajā ģimenē?
Par adaptācijas periodu tiek uzskatīts pirmais pusgads. Šie bērni ir iemācījušies ielēkt jebkuros apstākļos un tiem piemēroties, tādēļ pirmos trīs līdz sešus mēnešus viņi cenšas uzvesties ļoti labi, jo baidās, ka no viņiem atteiksies. Pēc pusgada bērns ir sajuties drošībā un sāk parādīties arī bērna mīnusi. Šis nereti ir brīdis, kad jaunās audžuģimenes grib atteikties no bērna, un tas ir liels pārbaudījums – vai audžuvecāki izturēs šo posmu, vai spēs nešausmināties un pieņemt arī bērna mīnusus. Svarīgi saprast, ka audžuvecāki jau sākotnēji nedrīkst būvēt cerību pilis vai izveidot kādu "rāmi", kurā bērnam jāiekļaujas. Piemēram, viņam labi jāmācās, jābūt pieklājīgam, jāklausa, jāpilda visi uzdotie darbiņi.
Es savā audžumammas praksē ļauju viņiem izpausties un vēroju, analizēju viņus. Ir jāizvairās no kontrolēšanas, jo, tiklīdz bērni to sajūt, viņi var pieņemt tādu attiecību formu, kādu es sagaidu. Bet man vajag, lai viņš pats saprot, kā viņš grib dzīvot un kas viņa dzīvē ir jāmaina. Kad bērns audžuģimenē jutīsies saprasts, atbalstīts un drošībā, viņš sāks runāt gan par vardarbību, gan par sāpēm un pazemojumiem –jā, būs pārdzīvojumi un asaras, bet viss tiks dabūts ārā un pieņemts. Un tad ir tie brīnišķīgie stāsti, ka bērns ir izmainījies, kļuvis labāks un laimīgāks.
Ja bērnībā ir piedzīvotas smagas traumas, vai bērna stāvoklis vispār ir atgriezenisks?
Protams, ja agrā bērnībā piedzīvota smaga vardarbība, tas parasti ir stāsts un psihoterapijas sesijas mūža garumā. Cita uztraucoša situācija ir saistībā ar zīdaiņiem, kas uzreiz pēc dzimšanas nonāk zīdaiņu namos un šobrīd mēs cīnāmies, lai bērni līdz trīs gadu vecumam netiktu ievietoti institūcijās. Bērnam pirmajos dzīves mēnešos ir ļoti svarīgi saņemt emocionālu kontaktu, pieskārienus, viņam ir jāizdzīvojas pa rokām, jābūt krūts periodam, podiņa periodam, bērnam jāpēta savs ķermenis, jājūt mīlestība un apskāvieni. Diemžēl šobrīd situācija ir tāda, ka zīdaiņu namos pie katra bērna drīkst pavadīt tikai ierobežotu laiku, viņus nedrīkst ņemt rokās, līdz ar to šie bērniņi nesaņem nekādu uzmanību, un tas rada neatgriezeniskas sekas. Viņi atpaliek attīstībā, aptuveni pēc pus gada emocionālais bads liek ķermenim reaģēt, lai piesaistītu uzmanību, un bērns sāks slimot.
Šiem bērniem nav attīstīta emocionalitāte, sociālās pamatprasmes, pašaprūpe. Viena daļa bērnu sajūt nepatiku no pieskārieniem, tas ir ilgs process, kamēr viņš saprot un pieņem, ka pieskarties - tas ir mīļi un labi. Piemēram, ja četru gadu vecumā šāds bērns tiek paņemts audžuģimenē, mammai jārēķinās, ka viņam var būt dabīga interese par krūti un daudzām citām zīdaiņu "lietām". Un tad ir svarīgi nenobīties, ka bērnam ir šī "nepareizā" interese, bet saprotamā veidā izskaidrot. Es ļauju saviem jauniešiem apsēsties man klēpī, apķerties un samīļoties. Jā, puišiem jau ir bārda, rupja balss, meitenēm - savi draugi, bet viņiem vajag tīri fiziski sajust mammu, kas viņiem bērnībā nav bijusi un tāpēc viņu emocionālā attīstība ir iestrēgusi agrīnā vecumā.
Pirmie bērna gadi ir svarīgākie?
Cilvēks, kas nav bijis bērnu namā, nekad nesapratīs, ko nozīmē būt vienam. Viena lieta, ka tu atrodies viens mežā vai mājās un to izbaudi. Bet cita sajūta ir dzīvot lielā barā un saprast, ka nevienam gar tevi nav nekādas daļas, nevienam tu nerūpi. Bērnam tas ir iznīcinoši. Īpaši mazam bērnam, kad viņš apjauš, ka apkārtējos neinteresē ne viņa pirmais smaids, ne pirmais zobs, ne viņa zīmējumi, un neviens viņa sasniegumus pat nav pamanījis un nepriecājas.
Piemēram, mana pirmā audžumeita nepazina puķes, un mani bērni par to ļoti brīnījās. Bet tādas lietas jau nemāca teorētiski – tās iemācās Jāņos, kopā ar ģimeni lasot puķes un pinot vainagus – tā ir ģimenes ikdiena un pieredzes pārņemšana. Šogad viņa Jāņos viesojās Latvijā, priecīga ar savu meitiņu lasīja puķes un, rādot uz magoni, man teica: "Mammīt, es zinu, kas tā par puķi! Tā ir tulpe!" Redziet, cik tas ir dziļi! Mums liekas – tulpe un magone ir divas pilnīgi atšķirīgas puķes, bet manai audžumeitiņai bērnunamā nebija iespēja piedalīties šādu tradīciju kopšanā un puķes viņai ir "Ķīnas ābece".
Potenciālos audžuvecākus nereti biedē, ka bērni nāk ar savu uzvedības "bagāžu" – viņi melo, zog, lamājas...
Citreiz audžumammas uz jautājumu – kā klājas? – atbild – cīnāmies, cīnāmies. Bet kādēļ cīnīties? Vajag visu uztvert ar interesi un prieku. Bērni zog, jo viņi ir bijuši spiesti zagt, lai izdzīvotu, un vienā dienā šo ieradumu pārtraukt nevar. Kad arī manā audžuģimenē bija šāda problēma, mana audžumeita man pateica: "Mammu, es nezogu! Tu saki, ka es zogu, es vienkārši ņemu lietas! Un vispār – ko tu iedomājies? Es deviņus gadus esmu ņēmusi lietas, jeb, kā tu saki – zagusi, un tagad tu gribi, lai es vienā gadā pārtraucu?"
Tā ir patiesība no bērna mutes. Bērni melo no bailēm, ka viņi ir kaut ko nepareizi izdarījuši, un viņi pārtrauks melot tiklīdz jutīsies droši, ka var stāstīt gan labās, gan sliktās lietas. Melošanai un fantazēšanai izskaidrojums var būt arī disasociatīva uzvedība – bērna dzīve ir bijusi tik smaga, ka viņš iegājis paralēlā pasaulē, kurā jūtas labi. Mani audžubērni ir stāstījuši visādus izdomātus stāstus par savu pagātni un tagadni.
Ko bērniem teikt par viņu bioloģiskajiem vecākiem?
Likumdošana paredz, ka audžuģimenei ir jāsadarbojas ar bioloģiskajiem vecākiem un jāorganizē bērna tikšanās ar viņa vecākiem. Jo tas, ka bērnam ir vecāki, ir labi. Bērni viņus mīl neskatoties ne uz ko.
Zelta likums audžuģimenei ir: nerunāt neko sliktu, jo bērns jau tā jūtas vainīgs. Nedrīkst dalīt– tur bija sliktā vide, šeit ir labā. Bērnam tur bija attiecības un mīlestība – kaut arī varbūt tā bija tīrākā vardarbība, bērna izpratnē tā ir mīlestība. Var runāt par dažādām lietām, bet ne jau man ir jāpaziņo bērnam to skarbo pateicību. Viņam pašam tas ceļš jānoiet – un, ja viss būs normāli, bērns pats sapratīs, kas ir pareizi un nepareizi..
Kā sadalīt mīlestību starp saviem un audžubērniem? Vai nav tā, ka mātes instinkts ir spēcīgāks pret saviem bērniem?
Viennozīmīgi. Tie cilvēki, kas saka, ka mīl audžubērnus tāpat kā savus, nerunā patiesību. Tu nevari mīlēt svešu bērnu tāpat kā to, ko tu nēsāji zem sirds. Jā, es mīlu audžubērnus ar cilvēcisku mīlestību, bet savs ir savs. Ir tāds skarbs audžumammu teiciens – kad tavi bērni grib piedzimt, viņi grib no dzemdes tikt ārā, bet audžubērns grib būt tur un sajust tevi kā īstu māti.
Bet stāsts ir par to – ka viņš nav tur bijis, līdz ar to attiecības ir pilnīgi savādākas. Un bērnam tas ir jāsaprot. Nedrīkst stāstīt, ka es tevi mīlu tāpat kā savus bērnus, jo bērns ikdienas skatienos, glāstos un darbos jūt atšķirību. Viņš redz, ka tu neesi patiesa un tas ir nežēlīgi. Runājot par mīlestības sadalīšanu, protams, no tā, ka ģimenē ir audžubērni, savi bērni jūt izmaiņas it visā. Audžubērniem ir tendence ieņemt bērnu vietu, un vecākiem ir ļoti jāuzmanās, ka saviem bērniem nenodara pāri, jo viņiem ir tiesības uz savu vecāku mīlestību.
Vai jebkurš var būt labs audžuvecāks?
Es iepriekš sacīju, ka katram būtu vērts pamēģināt audžuvecāku pieredzi, lai sevi iepazītu labāk. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka visi cilvēki nevar būt audžuvecāki. Ja cilvēkam ir savi mērķi, profesija, izaugsmes plāni, nav mākslīgi jārada ilūzijas par audžuģimeni un palīdzēšanu bērniem. Uzskatu, ka jauniem cilvēkiem to nevajadzētu darīt.
Foršākās audžuģimenes ir tās, kurām savi bērni jau ir izaudzināti. Svarīgi, lai šīs ģimenes ir uzskatos brīvas, jo ļoti "pareizām" mammām varētu būt grūti pieņemt visas lietas, kas saistās ar audžubērnu audzināšanu. Brīžiem būs sajūta, ka 99 lietas šķitīs nepareizas un tikai viena pareiza. Lēmums kļūt par audžuģimeni ir jāsagaida kā "klikšķis" un tai pašā laikā ļoti pārdomāti. Daudzas ģimenes ir nākušas un teikušas – viss, mēs ilgi domājām un sapratām, ka to vēlamies. Un tad tam arī jānotiek.
Demogrāfija: ģimene, laulība, dzīvības svētums