Jauno mācību gadu medmāsa gaidījusi ar nepacietību, viņa atzīst, noslēdzot Pierīgas mediķu darbam veltīto rubriku "Rīgas Apriņķa Avīzē".
1. Kādas sajūtas pārņem, sākoties mācību gadam?
– Ar katru gadu bērni kļūst aizvien gudrāki. Daudzus skolēnus pa vasaru satieku arī tepat Ķekavā. Uz skolu gribējās arī man.
2. Viedokļi par skolas medmāsas pienākumiem atšķiras. Precizējiet – kādi ir galvenie skolas mediķa uzdevumi?
– Skolā esmu no zvana līdz zvanam – no pulksten 8 līdz 16. Pēc jaunajiem noteikumiem skolas medmāsām strādāt ir vieglāk nekā agrāk. Piemēram, potēšanas skolā vairs nenotiek. Visa pamatā ir pirmā palīdzība. Varu iedot tableti pret galvas vai vēdera sāpēm.
Vienmēr ar savu mediķa somu esmu klāt basketbola turnīros, sporta sacensībās. Katru nedēļu pārbaudu skolas ēdnīcas ēdienkarti – vai pareizi sabalansētas kalorijas. Jāskatās, vai nepārdod kolu un čipsus, taču mūsu skolā problēmas ar to nav bijušas.
3. Nosauciet trīs izplatītākās kaites, par ko sūdzas skolēni!
– Galvas un vēdera sāpes, kā arī paaugstināts asinsspiediens vai slikta dūša no nepareizas elpošanas, skrienot krosu. Traumas skolēni visbiežāk gūst sporta zālē, skeitparkā.
4. Vai izvairīšanās no sporta skolēnu vidū ir populāra?
– Jā, ir daudzi, kas sportu negrib apmeklēt. Īpaši meitenes un īpaši tās, kuras jau ir tuklas. Bet ir bērni, kas vingro gan skolā, gan sporta pulciņos.
5. Vai arī skolotāji mēdz klauvēt pie medmāsas kabineta durvīm?
– Jā, dažkārt vajag pamērīt asinsspiedienu vai skolotāju moka galvassāpes. Kā varu, tā cenšos palīdzēt. Taču ir brīži, kad jāpalīdz skolotājam nomierināt asaras...
6. Cik bieži ir gadījumi, kad palīgā jāsauc arī ātrā neatliekamā palīdzība?
– Šo gadu laikā, par laimi, bijuši tikai trīs. Piemēram, skolēns pēkšņi noģībst. Ir aizdomas, ka ir problēmas ar cukura līmeni asinīs. Taču to nevar zināt, jo medicīnas kartītēs vairs nekas daudz netiek rakstīts – visam jābūt inkognito. Vecāki var stāstīt, ar ko slimo viņu bērns, bet var arī nestāstīt. Lielās meitenes grib būt slaidas un badojas. Kad nāk pulksten divi, nokrīt uz kāpnēm. Ir bijis, ka skolēns no neēšanas paģībst jau astoņos no rīta.
7. Kādas ir bijušas neparastākās skolēnu izfantazētās sūdzības par veselību?
– Jā, bērni kaites mēdz izdomāt. Ir gadījumi, kad pieklauvē pie durvīm. Durvis paveras un redzu, skolēns saliecies vaid: "Vai, māsiņ! Man tā-ā-ā sāp!" Bet es jau redzu, ka acis smaida. Gribas viņiem paķēmoties. (Smejas.)
8. Nepietiekamā finansējuma dēļ daudzu skolu medmāsu kabineti ir gaužām nabadzīgi aprīkoti. Vai ar savu kabinetu esat apmierināta?
– Mūsu skolā šī lieta ir sakārtota. Pakāpeniski esam nomainījuši novecojušos svarus, auguma mērītāju. Līdz šim nav bijis, ka skola nevar atrast līdzekļus nepieciešamākajām lietām. Tabletes, pilieni man ir. Tāpēc sūdzēties nevaru. Bet ir skolas, kur medmāsas nemaz nav, jo ir grūti atrast speciālistu. Šis nav amats, kuru var apvienot ar vēl kādu nodarbošanos.
9. Skolēni esot kļuvuši mazkustīgāki. Vai sarucis arī traumatisms skolā?
– Kad mazie nonāk lielajā skolā, kur ir plašums, viņi skrien, pat neredz kur. Viskustīgākie ir starpbrīži. Pēdējā laikā raksturīgi, ka bērni strīdus izšķir ar kaušanos. Daudz traumu ir laikā, kad ir sniegs un visi pikojas. Tāpat sīkas traumas ir darbmācībā, no vīles vai zāģa. Bērniem vajadzētu būt uzmanīgākiem sporta stundās. Dažkārt pat nevingrotāji, kas kā zvirbuļi sēž zāles malā, dabū ar bumbu.
10. Pastāstiet kādu smieklīgu atgadījumu, ko pastrādājuši skolēni.
– Man aiz durvīm ir ziņojuma dēlis, uz kura izvietoju informāciju par veselības nozares jaunumiem. Vienu rītu nāku un skatos – dēlim pielikts mans kabineta kājslauķītis. Skolēnam par to, protams, prieks, bet man nekāda. Ātri atkodu vainīgos. Bet vispareizāk ir – pa labam. Tad var sarunāt.
Iepriekš:
Dakteri nedrīkst kaitināt