Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Īrijā izveidotajā luterāņu draudzē trīs gadus kalpoja mācītājs Uģis Brūklene. Viņš uz Īriju devās kopā ar ģimeni. Par to, kā viņam un mūsu tautiešiem klājās svešumā, saruna ar Rīgas evaņģēliski luteriskās Augšāmcelšanās draudzes mācītāju Uģi Brūkleni.

Kā Jūs nokļuvāt Īrijā?
- 2007. gadā es aizbraucu uz Īriju, lai novadītu dievkalpojumu. Tur satiku savas paziņas no studiju laikiem, sarunājos ar citiem cilvēkiem un pie sevis nodomāju: "Latvijā ir grūti, un cilvēkiem ir daudz vajadzību, bet Īrijā tas viss ir dubultā. Grūti ir tāpat, un nāk klāt vēl tas grūtums, ka tur mūsu tautieši ir svešinieki starp svešiniekiem. Tas ir liels pārbaudījums cilvēkam visās dzīves jomās."

Pēc diviem mēnešiem aizbraucu uz Īriju novadīt otru dievkalpojumu. Toreiz sapratu, ka, ja mūsu tautieši nepulcēsies kopā, nesniegs viens otram atbalstu un neatvērsies Dievam, kurš vienīgais viņus saprot pēc būtības un spēj izvest cauri visām tām grūtībām, kas ir radušās, tad nekas labs tur nebūs. Drīz pēc tam latvieši Īrijā nodibināja luterāņu draudzi, un es ar ģimeni aizbraucu uz turieni, lai līdz 2011. gadam kalpotu šajā draudzē par mācītāju.

No savas personīgās pieredzes varu teikt, ka Latvijā mēs dzīvojām turīgāk nekā Īrijā. Lai gan alga, ko saņēmu no Latvijas, bija laba, bet dzīvošana īru zemē ir daudz dārgāka. Tur apjautu, ka Latvijā unikāls ir tas, ka šeit ir ar ko sadarboties – ir vecāki un draugi, kuri var pieskatīt bērnus, ja vajag. Ir dārziņš, kurā pašiem daudz kas izaug. Visapkārt ir pazīstami cilvēki, kuri palīdzēs, aizdos naudu, ja tā būs steidzami vajadzīga. Tikai dzīvojot svešumā izjutu, cik tā ir liela vērtība, ja ap tevi ir dabīgā atbalsta komanda. Dzīvojot Latvijā, tas šķiet pats par sevi saprotams, tāpēc mēs to tik bieži nenovērtējam kā Dieva dāvanu.

Īrijā skaudrā realitāte ir tāda, ka tur cilvēks kļūst par tādu kā darba mašīnu vai valsts piešķirto pabalstu ilgstošu patērētāju. Savstarpējās attiecības arī pārsvarā valda materiālisms, lai gan ir izņēmumi. Man bija tā laime būt kopā ar kristiešiem, un, lai cik katrs bijām egoistiski, mēs tomēr vairāk viens par otru iestājāmies, parūpējāmies, atbalstījām. Un draudze bija tā, kuras cilvēki atbalstīja un sniedza palīdzību arī pārējai latviešu sabiedrībai. Piemēram, palīdzēja ar tulkošanu tiem, kuri bija iekļuvuši nepatikšanās vai fiktīvās laulībās, jo bez angļu valodas zināšanām cilvēks Īrijā nevar ne pastāvēt par sevi, ne aizstāvēt savas intereses. Sūtījām palīdzību arī uz Latviju, piemēram, sadarbībā ar Sarkano Krustu.

Kāda iemeslu dēļ citi cilvēki devās uz šo valsti?
- Apmēram 70 % mūsu valsts iedzīvotājiem, kurus Īrijā satiku laikā no 2007. līdz 2011. gadam, bija devušies turp, lai risinātu finansiālas problēmas, kādas viņiem bija radušās Latvijā. Lielākoties tā bija nespēja norēķināties par bankās paņemtajiem kredītiem.

Garīgā līmenī es šo problēmu redzu kā ideoloģisku tajā ziņā, ka visi cilvēki, kuri toreiz ņēma kredītus, reāli ir uzauguši laikā, kad pie mums vienīgā vērtība bija tikai tas, ko var redzēt, aptaustīt, paņemt saujā, ielikt plauktā vai kabatā. Mācoties zinātnisko komunismu un ateismu, mēs gribot negribot esam iezīduši tādu garīgo mācību, ka vienīgā dzīve ir tā, ko dzīvojam patlaban, un mēs laimīgi būsim tad, kad mums būs māja, īpašumi, mašīna un nauda, ko var uzlikt uz konta. Jo tā visa vairāk, jo labāk.

Es redzu, ka patlaban mēs pļaujam marksisma – ļeņinisma mācības sekas, un tām ir tieksme pavairoties. No rīta līdz vakaram mēs dzirdam: "Tu esi īsts vecis tikai tad, ja tev māja ir īpašā vietā, ja tu brauc ar atzītas firmas mašīnu, ja tev ir jaunākais aipods vai aifons." Mazs bērns aiziet uz skolu, un viņu vērtē pēc tā, kādu mobilo telefonu viņš izvelk no kabatas. Tas ir rādītājs, kādi ir viņa vecāki, no cik situētas ģimenes viņš nāk. Uz mūsdienu jauniešiem materiālisma ideoloģija iedarbojas vēl traģiskāk kā uz manu paaudzi, kura ņēma kredītus. Un tas notiek pieaugošā progresijā.

Tas nebeigsies tikmēr, kamēr cilvēks negribēs atbrīvoties no verdzības materiālām lietām. Šī verdzība ir domāšanā – uzskatā, ka mana vērtība ir atkarīga no tā, kas man pieder – māja, mašīna, laptops.

Tikai tad, kad cilvēks atraisīs savu vērtību no materiālām lietām, sāks sarukt to ļaužu skaits, kuri cietīs mantas vai kredītu dēļ. Tas notiks tikai tad, kad cilvēks varēs teikt par sevi: "Es esmu cilvēks ar to, kas es esmu, nevis ar to, kas man pieder." Pretējā gadījumā kļūs arvien ļaunāk un ļaunāk.

Kristietis runā ar Dievu. Ateists meklē risinājumu citās garīgajās mācībās, kuru pie mums patlaban netrūkst, un daudzi atkal iebrien "purvā."
- Tā ir taisnība. Pārmaiņu laikā mēs redzējām, cik ļoti uzplauka zīlēšanas saloni, astroloģija un citas senās pagāniskās lietas. Tās burtiski atdzimst tad, kad cilvēki kļūst atkarīgi no vērtībām, kas mainās. Ja cilvēks savu vērtību piekabina naudai, tad tikko ir inflācija, krītas arī viņa kā personības vērtība. Līdzko ir bankas krīze, tā kļūst arī par cilvēka krīzi, jo viņš sevi ir sasaistījis ar naudu, kas vienā brīdī ir, bet otrā var nebūt. Mēs taču redzējām, kas notika, kad rubļus samainīja pret latiem, vai kad bankrotēja banka "Baltija." Cik daudz ciešanu tas sagāgāja cilvēkiem, kuri bija uzkrājuši vai noguldījuši lielu naudu.

Pēc vairākām banku krīzēm, ko esam piedzīvojuši Latvijā, daudzi cilvēki atzīst, ka viņi bankās ir vīlušies. Bet es nezinu, vai viņi ir sapratuši, ka, iespējams, arī banku biznesa cilvēki ir materiālisma ideoloģijas radītas sistēmas upuri, jo varbūt arī viņi savu un sava biznesa vērtību ir piekabinājuši tikai pie tā, ka viņiem ir banka un būs daudz naudas. Tie, kuri aizņēmās no šādas banku sistēmas, atdūrās pret sasistu sili. To bija sāpīgi redzēt. Garīgā ziņā tā bija ņirgāšanās par cilvēkiem, kuri bija spiesti doties uz Īriju.

Ilustrācijai minēšu piemēru. Lai cilvēks, strādājot Īrijā, varētu sataupīt naudu, ko aizsūtīt mājiniekiem vai nosegt procentus bankā, viņš ir spiests dzīvot vienā istabiņā un dalīt virtuvi, vannas istabu, tualeti ar citiem, gluži tāpat, kā mēs to jau piedzīvojām padomju laika komunālajos dzīvokļos. Tajā pašā laikā cilvēkam ir skaista māja brīvā Latvijā, kas uzcelta labā vietā, bet viņš tajā nevar dzīvot. Viņam ir jābūt īrniekam Īrijā tikai tāpēc, ka viņš ir paņēmis aizņēmumu, ko nespēj atdot. Un viņa māju, kas ir Latvijā, arī ir jāizīrē, lai tā nestāvētu tukša, un neietu bojā. Un visi šajā situācijā iesaistītie patiesībā ir kaut kādā garīgā verdzībā, jo garīgā pasaule iespaido cilvēka emocionālo pasauli, gribu un rīcību.

Ko cilvēki nezināja vai nesaprata, ņemot lielus kredītus?
- Hipotekārā kredīta piedāvājums – dzīvo uzreiz, bet maksā pamazām, pats par sevi šķiet loģisks. Tas ir normāli, ka cilvēkam gribās savu māju, dārziņu, un veco mašīnu, kas jāremontē, nomainīt pret jaunu.

Nelaime ir tā, ka mēs nedzīvojam paradīzē. Uz zemes nebūs tā, ka mēs šīs dzīves laikā varēsim iegūt visu, kas ir pati pilnība. Ja cilvēkam viss dzīves piepildījums saistās tikai ar šo dzīvi, viņš dara visu iespējamo, lai dzīvotu maksimālā komfortā. Viņš nepalūkojās no garīgās perspektīvas, ka mēs uz zemes esam tikai ceļinieki. Ir labi, ja mums pieder māja un īpašums. Pateiksimies par to Dievam, jo tas, ka mums ir manta, jau nav grēks. Tikai nepiesaistīsim savu vērtību tam, kas mums pieder.

Šo domu palīdz saprast trāpīgs teiciens: "Nav svarīgi, kas tev ir rokās, bet ir svarīgi, kā rokās esi tu pats." Svarīgāk ir tas, ka tu esi Dieva rokās un piedzīvo to, ka vari rēķināties ar Viņu, ka Viņš tev ir uzticams visā. Esot un darbojoties kopā ar Dievu tev būs gan dienišķā maize, gan tas, kas darīs tevi laimīgu. Tev būs! Tu vari ar to rēķināties!

Tikko cilvēkam kļūst svarīgāks tas, kas ir viņa rokās, viņš aizmirst, kā rokās ir pats. Šajā brīdi arī sākas cilvēku grūtības un traģēdijas. Man ir nācies uzklausīt ļoti daudzus dzīves stāstus, kuri to apliecina. Ar asarām acīs vecāki ir teikuši: "Kādi mēs bijām muļķi. Mēs 15 gadus cēlām māju. Mēs melnām mutēm rāvāmies darbā un viss brīvais laiks mums pagāja pie mājas, ko lipinājām kopā līdzīgi kā bezdelīga savu ligzdiņu. Mēs nepamanījām, kā izauga mūsu bērni, jo mums nekad nepietika laika, ko veltīt viņiem. Kad māja bija gatava, ko mēs cēlām saviem bērniem, viņi pateica: "Mēs ienīstam šo māju un šo vietu, jo tā mums atņēma mammu un tēti." Cik daudzi gadi pagāja, līdz vecāki saprata, ka viņi ir sava uzskata piemānīti.

Kāpēc ar mums tā notiek, ka bieži jūtamies piemānīti?
- Tāpēc, ka mēs dzīvojam vidē, kurā pat nepamanām, kā materiālisms un sekulārais humānisms – cilvēka tiekšanās iegūt Dieva pilnvaras, iesūcas mūsos pa visām maliņām. Atliek ieslēgt televizoru, iziet uz ielas un tas notiek automātiski, jo mēs vairs nepamanām viltojumus, kas ir kā indes pilieni. Mēs esam pieraduši pie tiem, un mūs mudina sadzīvot ar tiem.

Atmodas laikā mūs vienoja brīvības ideja. Kad to ieguvām, mēs garīgi nebijām gatavi risināt praktiskas lietas. Padomju laikā mums nekas nedrīkstēja piederēt, viss bija kopējs, tāpēc mums trūka prasmes pārvaldīt mantu. Ja cilvēks garīgi nav gatavs pārvaldīt mantu, tad manta viņu paņem savā varā. To var redzēt gandrīz pie katra trūcīga cilvēka, kurš pēkšņi tiek pie mantas vai kļūst par kungu. No savas vēstures zinām, ka viņš kļūst par vienu riebīgu vagaru, kurš rīkojas rupji un prasti. Aristokrāta ģimenē uzaugušā vācu barona uzvedība un attieksme ir cēlāka.

To pašu redzam arī šodien Īrijā, kur liela īru sabiedrības daļa ļoti strauji kļuva turīga, pateicoties Eiropas Savienības iepludinātajām investīcijām, kuru mērķis bija no pagrimušas valsts uztaisīt īstu laimes zemi. Kad atvēra darba tirgu, arī mēs turp braucām un palīdzējām to uzcelt. Īri strauji kļuva bagāti, un varēja redzēt, kas notiek, ja cilvēks bez lielas prāta gudrības kļūst par priekšnieku vai pat miljonāru. Pirmkārt, viņš izšķērdēja pats savu mantu. Daudzi latvieši var pastāstīt, ka vietējie iedzīvotāji konteineriem meta ārā labas mēbeles, sadzīves tehniku, tikai tāpēc, ka, piemēram, veļas mašīnai krāsa nepatika. Viņi nemācēja patiekties Dievam, ka viņiem ir tā turība, ne personiskā, ne valsts līmenī. Nu viņi ir atpakaļ pie sasitas siles, jo jau 2011. gadā, kad devos atpakaļ uz Latviju, oficiāli tika pateikts, ka lielo aizņēmumu dēļ no Eiropas Savienības, šī zeme kā valsts ir bankrotējusi.

Iedot cilvēkam naudu, kurš nemāk ar to apieties, nozīmē iegrūst viņu nelaimē. Gudri rīkojas tie bagātie, kuri saviem bērniem saka: "Jūs iesiet strādāt, cauri grūtībām paši iemācīsieties pelnīt, un tad es jūs varēšu atbalstīt." Tie bērni, kuriem vecāki dod naudu tik, cik viņi grib, kļūst par patērētājiem, viņi nezina naudas vērtību un nav nobrieduši tam, lai varētu pārvaldīt naudu. Nauda pārvalda viņus, un viņi kļūs par naudas vergiem.

Banku zināmā mērā var salīdzināt ar bagātu onkuli, kas aizdod. Taču ir būtiska starpība, jo vecāki bērnam naudu dāvina, bet banka aizdod ar domu, ka viņš to atdos ar procentiem. Ja jaunietis nebūs nobriedis pārvaldīt naudu, vecāki viņam to piedos, bet banka pieprasīs turēt doto solījumu.

Ko nozīmē prast pārvaldīt naudu?
- Kristīgā mācība un kristīgais pasaules uzskats saka: "10 % no tā visa, kas tev ir, lai paliek tev kā uzkrājums. 10 % no tā, kas tev ir, dod Dieva darbam – labdarībai, palikušie 80% ir taviem un tavas ģimenes tēriņiem." Ja mēs konsekventi katru mēnesi noliksim 10 % no algas uzkrājumā, tad parēķinot redzēsim, ka piecos gados varam sakrāt pietiekami lielu summu. Atkarībā no algas līmeņa, varēsim domāt par jaunu mašīnu, bet vēl pēc gadiem – par dzīvokļa vai mājas iegādi. Ik mēnesi noliekot desmit procentus ienākumu uzkrājumā, mēs vajadzīgo mantu varēsim nopirkt par savu naudu. Dievs svētīs šādu attieksmi, un mēs būsim finansiāli brīvi.

Ja mums liekās, ka vajag uzkrāt vairāk par 10 %, var rasties jautājums, vai tikai mēs nebaidāmies no nākotnes. Tas ir līdzīgi kā veci ļaudis, kuri piedzīvojuši kara laikus, krāj miltus, sērkociņus, sāli, jo viņiem ir bail, ka tik atkal kaut kas tāds nenotiek. Ir cilvēki, kuri dzīvo ļoti pieticīgi, un lielu naudu liek bankā, lai justos droši par rītdienu. Bet mēs jau zinām, ka bankas mēdz bankrotēt, nauda tiek mainīta, un cilvēki, kuriem ir bijuši lieli uzkrājumi, tos pazaudē. Ja viņi būtu sabalansējuši uzkrājumus ar tēriņiem, viņiem būtu mazāki zaudējumi un ciešanas.

Tas, ka mēs 10 % no ienākumiem atdodam labdarībai – Dieva darbam, lai Dieva svētība iet plašumā, palīdz mums pārāk neiemīlēt naudu. Atdodot naudu, mēs mācāmies nepieķerties tai un uzticēties Dievam. Arī tad, ja šķiet, ka nevaram atļauties dot labdarībai tik daudz, darīsim to patiesā paļāvībā uz Dievu, ka viņš gādās par mums un dos tik, cik mums ir vajadzīgs.

Mārtiņš Luters savā laikā teica, ka nav jēgas prasīt cilvēkam: "Vai tu tici Dievam?" Ir jājautā: "Kas ir tavs Dievs?" Dievs ir katram, jo katrs uz kaut ko paļaujas. Tas, uz ko cilvēks paļaujas, arī ir viņa Dievs/elks. Ir cilvēki, kuri saka: "Es varu paļauties tikai uz sevi." Tāds cilvēks sevi ir padarījis par Dievu, kas patiesībā ir elks.

Daudzi no tautiešiem, kurus satiku Īrijā, ir teikuši: "Man pietika naudas ēdienam, ikmēneša rēķinu un tēriņu apmaksāšanai, bet pietrūka kredīta atdošanai." Tas nozīmē, ka cilvēks, tā vietā, lai pateiktos Dievam par to, ka viņam ir viss vajadzīgais, sagribēja paskriet Dievam pa priekšu. Iespējams, ka būtu pagājis laiks, un Dievs viņam būtu devis iespēju iegādāties arī jaunu māju, bet cilvēks pasteidzās Dievam pa priekšu, paņēma kredītu un kļuva par vergu.

Kāpēc daudzi cilvēki, kuri devās uz Īriju, joprojām dzīvo ar milzīgu aizvainojuma sajūtu sirdī?
- Tā tiešām ir, un man ar to bija daudz jāstrādā. Cilvēkos, ko mēdzam saukt par ekonomiskajiem bēgļiem, gruzd aizvainojuma sajūta par netaisnību, kuras dēļ viņi bija spiesti pamest valsti. Katrā cilvēkā ir iekšējā taisnīguma izjūta jeb sirdsapziņa, kas nekļūdīgi novērtē gan savu, gan citu cilvēku rīcību.

Problēma sākas tad, ja mēs rīkojamies pēc sirdsapziņas, bet citi cilvēki nē. Un netaisnības visapkārt ir vairāk nekā gribētos – pret veciem ļaudīm, maziem bērniem, cilvēkiem, kuri bez iemesla pazaudēja darbu, cilvēkiem, kuri godprātīgi strādā, bet saņem tikai daļu no atalgojuma utt.

Kad cilvēki sastopas ar netaisnību, viņos rodas protests pret to. Ja netaisnība ilgstoši netiek novērsta, vieni ar laiku apslāpē savu sirdsapziņu un paši sāk rīkoties netaisnīgi, bet otri jūtas aizvainoti, ieraujas sevī un norobežojas no sabiedrības.

Kā novērst netaisnību?
- Mums ir jābūt taisnīgiem un jārīkojas taisnīgi, jo tikai tad mēs jutīsimies labi. Kurnēšana par netaisnību situāciju neuzlabo. Tāpēc, pirmkārt ir svarīgi nosaukt vārdā, ka rīcība ir netaisnīga. Nedrīkst mēģināt attaisnot netaisnību, jo tad tā pārņems pašu. Otrkārt, netaisnīga rīcība ir jāapstādina. Piemēram, ja kaimiņš sit savu sievu, par to ir jāziņo policijai, jo Dievs policijai ir devis autoritāti ierobežot ļaunumu. Es nedrīkstu iet kaimiņa dzīvoklī un piekaut to vīru, jo tad es pats kļūšu par noziedznieku. Taču arī policijas un likumdevēja rīcība mēdz būt netaisnīga, tāpēc vienmēr vajag rēķināties arī ar Visaugstāko – atklāti runāt par netaisnību ar Dievu lūgšanā.

Tātad, sastopoties ar netaisnību, pirmais solis ir atzīt, ka tā ir netaisnība, otrais – runāt ar tiem, kuriem ir vara un autoritāte pār šo netaisnību, un trešais – vienmēr par to runāt ar Dievu lūgšanā. Dievs ir ne tikai tas, kurš uzklausa, bet arī tas, kurš pārvalda visu šo pasauli. Viņš var rīkoties, un Viņam nav problēmu apstādināt pat vislielāko nelieti. No vēstures zinām, ka visi ir apstādināti.
Ja cilvēks taisnības vārdā pats uzmetīsies par tiesnesi vai soģi, tad ļaunums viņu paņems savā varā.

Cilvēkiem, kuri sastopas ar netaisnībām, ņemot kredītus, vispirms ir jārunā ar juristiem. Ja spēkā esošo likumu dēļ jurists nevar palīdzēt, ir jāvēršas pie likumdevēja. Un visos gadījumos ir svarīgi atklāti un godīgi par finansiālajām lietām runāt ar Dievu lūgšanā. Pirmkārt, Dievs ir vienīgais, kurš cilvēku saprot pēc būtības, saprot viņa motivāciju un patieso iemeslu, kāpēc kredīts tika paņemts. Dievs ir reāla Persona, un vienīgais, kurš spēj nelaimē ienest risinājumu. Dievam nekad nav strupceļš.

Kā Dievs palīdz cilvēkiem?
- Valsts svētkos – 18. novembra dievkalpojumā Īrijā es cilvēkiem teicu: "Pirms dziedam mūsu tautas lūgsnu "Dievs, svētī Latviju!" gribu Jums jautāt, kā tad Dievs svētī Latviju. Kā tas notiek? Vai tas ir līdzīgi kā lietus nolīst?" Un pēc brīža turpināju: "Dievs svētī mūs, dodot mums talantus, gudrību, spēku un iespējas, ko varam likt lietā. Tā svētība nāk par tautu caur cilvēkiem un viņu rīcību. Tas tā ir iekārtots, ka Dievs darbojas pastarpināti caur cilvēkiem. Ja Dievs grib pabarot mazu bērnu, viņš taču nemet no debesīm zemē maizi. Viņš iedod kādam cilvēkam gribu un iespēju pabarot šo mazuli."

To stāstu tāpēc, ka daudziem cilvēkiem šķiet, ka Dieva svētība, viņa palīdzība nāks kaut kā mistiski, kaut kur no augšas, un viss sakārtosies pats no sevis. Dievs vēlas darboties caur cilvēkiem. Lai tas varētu notikt, mums ir jāsajūt, jāsaprot un jārīkojas tā, kā Dievs vēlas lietot mani, lai mēs visi kopā būtu Dieva svētīta tauta. Jo atbildīgāku amatu ieņemam, jo vairāk mums ir jārunā ar Dievu, jo no mūsu lēmumiem ir atkarīga citu cilvēku dzīve. Katra deputāta balss ietekmē visu valsts iedzīvotāju likteņus. Ja pieredzes trūkuma, kādu pagātnes notikumu, solījumu vai rīcības dēļ cilvēkam ir problēmas paust taisnīgu viedokli, viņam ir dota ļoti cienījama izvēle, atteikties no pienākumiem, kurus viņš godprātīgi nevar pildīt.

Turpinot sarunu par tautiešiem, kuri finansiālu apsvērumu dēļ ir bijuši spiesti atstāt Latviju, vēlos teikt, ka Dievs iedibināja likumdošanu un tās varu, lai uzlabotu tautas dzīvi, nevis pazudinātu ģimenes.

Bībelē ir rakstīts – ja no tevis ir aizņēmies tavs tuvākais, un notiek tā, ka viņš nevar tev atdot, kļūst par tavu parādnieku, un kalpo tev, tad tu nedrīksti viņu turēt atkarīgu ilgāk par 7 gadiem. Tik, cik viņš tev septiņus gadus kalpodams ir varējis atdot, tik arī tu ņem, un esi mierā ar to. Bet septītais ir brīvlaišanas gads, un tev viņš ir jālaiž vaļā. Tu nedrīksti paturēt viņu par savu vergu uz mūžiem, un izsūkt tā, ka viņā vairs nav dzīvības. Tas ir biblisks princips, ko Dievs ieviesa, lai būtu taisnīgi.

Taisnīguma princips ir jāatjauno arī kredīta devēju un ņēmēju attiecībās. Jau tas, ka tūkstošiem valsts pilsoņu ir bijuši spiesti kļūt par ekonomiskajiem bēgļiem, liecina, ka šīs attiecības nav sakārtotas taisnīgi. Un valstij, kas ir Dieva iedibināta kārtības uzturētāja, ir jāiestājas par saviem pilsoņiem.

2011. gadā, kad devos prom no Īrijas, kāda jauna, spēcīga, gudra, inteliģenta ģimene nopūtās un teica: "Kad mēs vēl tiksim uz Latviju? Mēs aizņēmāmies naudu mājai uz mainīgo procentu likmi. Un tagad ir tā, ka 70 eiro maksājam no pamatsummas, bet 500 eiro – par procentiem. Mēs cīnāmies tikai ar procentiem, bet pamatsumma nerūk, un mēs nezinām, kad varēsim to nodzēst un atgriezties Latvijā."

Par šo un līdzīgām situācijām, kurās tiek ignorēts taisnīguma princips, es runāju ar vēstnieku, kurš atbild par diasporām un imigrāciju. Viņš bija vienisprātis, ka, sākot ar juristiem un beidzot ar valdību un Saeimu, šī problēma ir jārisina valstiski, panākot, ka bankas ļauj cilvēkiem atmaksāt pamatsummu, un atbrīvo no milzīgās procentu parādu nastas.

Šo jautājumu risināšanai visaugstākajā līmenī mūsu valstī ir labvēlīga situācija. Valsts prezidents Andris Bērziņš, ministru prezidents Valdis Dombrovskis un finanšu ministrs Andris Vilks ir augsta līmeņa finansisti un pieredzējuši banku speciālisti, kuri ļoti augstā profesionālā līmenī spēj risināt sarunas ar skandināvu un citu kaimiņzemju valstu valdībām un banku vadītājiem. Aizstāvēt savu pilsoņu intereses ir Latvijas kā valsts pienākums. No sarunām nevajag baidīties, jo Zviedrija, Dānija, Norvēģija ir garīgi augsti attīstītas, aristokrātiskas valstis, kuras rūpējas par saviem pilsoņiem un starpvalstu attiecības veido ar pašcieņas pilnu cieņu, tāpēc mums ir pamats sagaidīt izpratni un atbalstu, iestājoties par saviem pilsoņiem.

Kā būt laimīgiem un brīviem?
- Rezumējot šo sarunu, vēlos teikt, ka Dievs grib, lai mēs visi esam laimīgi un brīvi. Ja cilvēki uzrunātu Dievu: "Dievs, es pateicos Tev par to, ko Tu man esi devis! Es esmu gatavs saņemt to, ko tu man gribi dot!", tad būtu daudz vairāk laimīgu cilvēku, bez atkarības meklēt laimi tur, kur tās nav – mēģinot savu labsajūtu piesaistīt pie vērtībām, kas šodien ir, bet rīt var nebūt.

Cilvēkam ir jābūt brīvam – viņam ir jābūt kungam pār savam finansēm un savām materiālajām lietām, un jādod gods Dievam, kurš ir Kungs pāri visām lietām un visiem. Mēs nedrīkstam kļūt atkarīgi tikai tāpēc, ka mums kaut kas pieder. Mums ir jābūt brīviem ar to, ka mēs piederam Dievam caur Jēzu Kristu.

Hipotekāro kredītu upuri: atņemti mājokļi, izpostītas ģimenes, parādu jūgs