Pārdomas par Marijas vietu kristiešu pulkā man rosina reiz dzirdēts apgalvojums: "Marija ir visu kristiešu māte." Šķiet, šāda loģika tiek atvasināta no pieņēmuma, ka Kristus ir kristīgās baznīcas galva (sal. Ef 5:23, Kol 1:18), un Viņa māte tiek "piepacelta". Vai šādas analoģijas būtu vietā attiecībā uz Mariju?
Iepriekšējās pārdomās secināju, ka Marijas nozīmīgākā loma kristīgajā teoloģijā ir saistāma ar Jēzus Kristus cilvēcību. Proti, ignorējot Mariju, kļūst problemātiski runāt par Jēzu kā patiesu cilvēku. Tieši tāpēc dievklpojumos visbiežāk sacītajās ticības apliecībās – Apustuļu un Nīkajas – Marija ir saukta vārdā.
Šķiet, minēto robežu ietvaros atsauci uz Mariju savā ikdienas dzīvē katrs kristietis izmanto atbilstoši vajadzībām un bez liekiem uztraukumiem par to, vai ir kas pateikts par daudz vai par maz.
Manuprāt, dažādu iemeslu motivēti, daudzi kristieši vai nu piemirst pieminēt Mariju pat nepieciešamajos brīžos, vai arī to dara pārlieku daudz. Piemēram, pirmajā gadījumā teju ar pārsteigumu par Marijas eksistenci runā Ziemassvētkos. Kamēr otrajā gadījumā par Mariju runā visu laiku.
Gadījumos, kad par Mariju piemirst vai izvairās runāt, rodas sajūta, ka Jēzus ir "nokritis no debesīm". Tomēr tā nav. Jēzus ir nācis pasaulē kā absolūti lielākais daudzums cilvēku – piedzimstot. Tādējādi Dievs ir ne vien parādījis lielu žēlastību Savai radībai, bet arī nepārprotami pārapstiprinājis pasaules pamatā esošās radīšanas kārtības (tai skaitā – cilvēku dzimšanas) labumu, pareizumu un svētību. Turklāt, manuprāt, pats fakts par Dieva Dēla deviņu mēnešu uzturēšanos Marijas miesās ir neapšaubāms pierādījums tam godam, ko cilvēks pelna ne vien no piedzimšanas, bet no paša pirmā ieņemšanas brīža.
Savukārt gadījumos, kad Mariju min par daudz, viņa var aizsegt (visbiežāk – aizsedz) Jēzu Kristu. Marijai piedēvējot daudzas un dažādas nebibliskas īpašības, spējas un darbus, viņa apzināti vai neapzināti sāk konkurēt ar Jēzu Kristu. Piešķirt bibliskai Marijai svešu godu, tā sakot – greznot viņu ar "svešām spalvām", var gan ar pavisam vientiesīgu nolūku un metodi, gan arī ar sarežģītām filozofijas un teoloģijas "gudrībām". Tomēr problēma arvien paliek tā pati – Marija ne tikai nostājas Jēzum līdzās, bet pat ir Viņam priekšā, pāri, virs un beigās paliek viena. Tā, piemēram, sirsnīga vēlēšanās dot Marijai pienācīgo godu par bibliski liecināto Dieva žēlastību viņā nereti kļūst par viņas iecelšanu Kristus vietā. Tādos gadījumos, ar dedzīgu vēlmi pieminot Mariju, viņu sāk dēvēt par kristiešu māti. Šāds "gods" arvien attīstās, līdz Marija pārtop par Debesu valdnieci utt. Kur tādai Marijai vairs ir sasaiste ar biblisko vārda māsu?
Abas galējības var nopietni apdraudēt ne vien Marijas biblisku un godprātīgu atspoguļojumu, bet var arī radīt (turklāt visbiežāk – rada) pārpratumus un pat maldus citos kristīgās dzīves jautājumos. Turklāt šie jautājumi skar tik nozīmīgus mācību artikulus kā Kristus persona un darbs, Dieva majestātes atklātā būtība u. c. Tāpēc, manuprāt, bibliski nepamatoti Marijas noklusējumi vai viņas lomas paplašināšana nenes labus un kristīgus rezultātus.
Tajā pašā laikā Marijas pareizs pieminējums un apliecinājums nes lielu svētību. Bibliskā Marija, Jēzus Kristus māte, ir grēcīgs cilvēks, līdzīgs ikvienam citam cilvēkam. Viņa ir liecība tam, ka Dievs nevairās no visbrīnumainākajiem darbiem Savas radības atjaunošanai un pārradīšanai. Marija ir šīs žēlastības uzskatāms pierādījums. Vai kristietim bibliskā Marija ir maznozīmīgs vēstures personāžs? Manuprāt, nē. Viņai kristīgajā draudzē arī bez cilvēciskajiem klātpievienojumiem ir ļoti svētīga loma. Paldies Dievam par to!
Pēdējā pārdomu daļā pievērsīšos jautājumam par Marijas lomu nekristiešu vidū.