Esmu jau 30 gadus vecs un gribu kļūt par tēti. Bet neveicas attiecībās

(1)
2013. gada 7. augusts, 15:37

"Labdien. Esmu jauns, 30 gadu vecs vīrietis un bez bērniem. Sāku par to pārdzīvot jau no kādiem 25 gadiem. Bet ne jau tapēc, ka bērnu nav, bet tapēc, ka neredzu perspektīvas pie tāda tikt.

Man regulāri neveicās attiecībās, respektīvi, tās ir īsas. Ar sievietēm kopdzīve parasti nav ilga un tā rezultātā esmu jau 30 gadu vecs un bez bērniem.

Un es pat gribētu viens audzināt to savu pirmo meitu, man šķiet, ka es tiktu galā. Bet pārdzīvojums par vecumu, bez stabilas draudzenes un bērniem mani vienkārši dzen izmisumā.

Man ir nopietns pārdzīvojums un pat reizēm nāk virsū vistrakākās domas par tā iegūšanu. Nezinu, kā lai ar to samierinos. Es nevaru pieņemt arī to, ka sievietes bieži iet prom vai arī es aizeju prom. Atiecības ir attiecības, tur iedziļināties negribas, jo laikam man nav lemts, vai arī tā īstā vēl nav atnākusi.

Domāju arī varbūt sarunāt ar kādu sievieti, kura ieņem un man viņu atdod, bet, visticamāk, pēc tāda piedāvājuma es dabūtu ar pannu pa galvu.

Jau domāju, varbūt vērsties kādā bērnu namā, lai paņemtu kādu pavisam maziņu savā aprūpē, bet kurš man viņu dos – vientuļam vīrietim?! Ja nemaldos, tur process ir pietiekoši sarežģīts ar visām formulitātēm. Man ir panika, varbūt kāds gudrs komentārs, viedoklis atradīsies. Esmu strādājošs, dzīvoju viens pārsvarā, jo ar sievietēm ilgi nekas nesanāk. Bet vismaz vienu bērnu es jau vēlos paniski," savu sirds sāpi portālam mammamuntetiem.lv uztic lasītājs Renars.

Izmisušajam vīrietim komentāru sniedz ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra "Līna" ģimenes prihoterapeits Sandis Ratnieks:

"Jautājumu uzdod vīrietis, kuram ir 30 gadi. Viņam šobrīd nav stabilu attiecību. Ļoti gribas savu bērnu. Vīrietis arī apsvēris dažādus "trakus" variantus, kā pie bērna varētu tikt. Domājis, ka kāda sieviete varētu piedzemdēt viņam bērnu, ko viņš varētu audzināt viens pats, vai varētu kādu bērnu adoptēt, bet šaubās, vai viņam kā vientuļam vīrietim tas būtu iespējams.


Tā ir dabiska cilvēciska vēlēšanās, radīt un audzināt bērnu. Bērni ir cerību nesēji un iemiesotāji. Bērni mums dod iespēju, piepildīt savu vēlēšanos, kādu mīlēt un par kādu rūpēties.

Ar 30 gadiem nebeidzas vīrieša reproduktīvais vecums. Tomēr vēlēšanās pēc sava bērna ar katru gadu kļūst lielāka, pieaug izmisums un panika (trauksme).

Katrā no mums tikšķ "bioloģiskais pulkstenis". Cilvēkiem ir noteikts reproduktīvais vecums, kurā jārada bērni. Vīriešiem un sievietēm šis vecums ir atšķirīgs. Nav īsti skaidrs, vai vīrietim bērni nevar būt medicīnisku vai citu iemeslu dēļ. Šķiet, ka konkrētajā gadījumā liela nozīme ir tieši psiholoģiskajiem aspektiem. Nav bērna, nav stabilu attiecību, zūd ticība, ka tas viss kādreiz būs. Attiecības ar sievietēm bijušas īslaicīgas un nepastāvīgas. Valda zināma nolemtības sajūta ("laikam man nav lemts") vai blāva cerība ("tā īstā vēl nav atnākusi").

Bērnam ir jādzimst ģimenē. Bērnu rada vīrietis un sieviete kopā. Kopā viņiem bērns ir arī jāaudzina, jārada labvēlīga vide bērniņa attīstībai.

Man šķiet, ka šajā gadījumā ir jādara tas, ko negribas – jāiedziļinās attiecībās ar pretējo dzimumu. Jāsaprot, kādēļ tās nav izdevušās. Kā attiecību izdošanos vai neizdošanos ir ietekmējusi paša rīcība? Nenoliedzu, ka bērnu var izaudzināt arī viens vecāks. Tā tas bieži mūsu sabiedrībā notiek un katram vientuļajam vecākam būs savs stāsts, kā viņš/viņa būs palicis viens ar bērnu/bērniem. Reti kurš no viņiem apgalvos, ka jau sākotnēji ir gribējis būt viens.

Veids, kā vīrietis apraksta savu situāciju, rosina domāt par vēl vienu aspektu. Rodas iespaids, ka bērns šajā stāstā ir simbols kaut kam. Iespējams, bērna neesamība cilvēkam liek šaubīties par savu vīrišķību, rodas spēcīgas pašvērtējuma svārstības. Varbūt ir vēl dziļāki temati, tādi kā bailes no vecuma un nāves. Izmisums un panika (trauksme) nav labi padomdevēji. Tie rada iekšēju spiedienu, kura rezultātā sašaurinās cilvēka uztveres un izvēles spējas, aptumšojas prāts. Tādēļ vispirms ir jānoņem izmisums un panika, jāizprot to rašanās mehānismi. Tad var tālāk risināt personiski nozīmīgos jautājumus un sakārtot privāto dzīvi. Tas ir izdarāms individuālajā psihoterapijā."

Tēva loma mūsdienu sabiedrībā – cik saprasta un novērtēta?

Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Čiekurciema patiesības. Gāzes termināļa dzirksteles aprinkis.lv/index.php/vied… pic.twitter.com/lJz5jnUPpg
aprinkislv
Austrijas pērles: mūzika, vīns, pilis un našķi aprinkis.lv/index.php/atpu… pic.twitter.com/yftK6dOZgw
aprinkislv
Kas notiek Imanta Ziedoņa, Vijas Artmanes un Anšlava Eglīša mājās? aprinkis.lv/index.php/kult… pic.twitter.com/1fFpOQYP3X

Twitter Citi raksta

Marupes_novads
Vasara un aktīvā atpūta ir kopsaucējs lieliskai laika pavadīšanai kopā ar saviem mīļajiem. Aicinām piedalīties auto… twitter.com/i/web/status/1…
Sigulda_turisms
No 26. līdz 28. jūlijam gleznainajā Siguldas pilsdrupu estrādē norisināsies Starptautiskie Siguldas Opermūzikas svē… twitter.com/i/web/status/1…
Adazu_novads
Ādažu jaunā sākumskola pieņemta ekspluatācijā adazi.lv/adazu-sakumsko… pic.twitter.com/IL0UFTwZdl

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2019