Šīs dienas atcerei piedāvājam lasītājam Kārļa Irbes sprediķi. Svētruna sacīta 1923. gada 11. decembrī Doma baznīcā, 3. sinodes atklāšanas dievkalpojumā.
Mt 5:14–15 (1965. g. rediģ. teksts): "Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā."
Nolasītie divi pantiņi rāda Latvijas sinodei vispirms viņas uzdevumu. To varam izteikt šādiem vārdiem: Latvijas sinode ir Latvijas gaišums.
Tālāk dzirdam, kas mums, Latvijas sinodes dalībniekiem, jāliek vērā, lai savu uzdevumu izpildītu un mums sprausto mērķi sasniegtu. Trīs lietas mūsu Kungs mums ikvienam liek pie sirds:
1) jūsu svece lai būtu aizdedzināta,
2) neturat to apakš pūra, bet
3) liekat to uz lukturi.
Īsa lūgšana
I. Kur tas gaismas avots, kur tā uguns, kur varam savu sveci iededzināt?
Vai gudrības, kuras mācījāmies, iedami skolā, vai mūsu draudzes un baznīcas amati? Jūdu zemē bij' Jēzus laikā daudz cilvēku, kuri bij' mācīti jūdu un grieķu gudrībās. Tur bij' rakstu mācītāji un Dievnama virsnieki, priesteri un augstie priesteri, bet ne uz viņiem Pestītājs sacījis: "Jūs esat pasaules gaišums!" Tā Viņš runājis vienīgi uz saviem mācekļiem, nemācītiem vīriem, zemniekiem un zvējniekiem. Kādēļ? Tādēļ, ka viņi savu gara sveci bij' iededzinājuši nevis pie cilvēkiem darinātas maldu uguns, bet pie dievišķas patiesības uguns.
Par šo uguni Jānis Kristītājs sludinājis, sacīdams: "Es jūs gan kristīju ar ūdeni, bet viens nāks, spēcīgāks nekā es, tam es neesmu cienīgs atraisīt viņa kurpju siksnas; tas jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni." Bet pats Jāzus sacījis: "Es esmu nācis uguni mest virs zemes, un kā es gribētu, ka tā jau degtu." Baznīcas dziesmās dziedam: "Kaut tavas liesmas pār mums nāktu", "Svētais Gars, tu Dieva spožums, Gaisma, kas no mūžības", "Svēts Gars tu, svēta gaisma, nāc, Lai apskaidrots top mūsu prāts", "Ak, gaisma svēta dievišķa, pret grēku tumsu spēcīga". Pie šīs uguns Jēzus mācekļi bij' savas sveces iededzinājuši un, lai gan viņas uzliesmoja pilnā spožumā tikai Vasaras svētku dienā, tad tomēr Jēzus jau uz viņiem iepriekš saka: "Jūs esat pasaules gaišums." Cik niecīga arī nebūtu mūsu sirdīs Svēta Gara uguns, bet ja viņa ir iedegusies, tad mēs esam Latvijas gaišums. Bet citādi gan ne. Citādi esam Latvijai nevajadzīgi ļaudis un tam Kungam nederīgi kalpi. Jūsu svece lai būtu iededzināta!
II. Sveci iededzinājis, neviens to neliek apakš pūra. Garīgo sveci tomēr tur dažkārt apakš pūra. Pat Jēzus mācekļi to darīja Lielajā Piektdienā, kad izbailēs bēdza no Golgātas kalna. Vēl Lieldienas vakarā viņus redzam aiz durvīm. Kristīgās ticības vajāšanas laikos daudzi aizliedza savu Kungu un Pestītāju. Bij' reiz laiki Latvijā, kad neviens ne domāt nedomāja savu sveci turēt apakš pūra. Tas bij' toreiz, kad latvju tauta runāja vēl kopīgu valodu un kopīgi dziedāja: "Ar Dieviņu apguļos, Ar Dieviņu uzceļos, Ar Dieviņu darbu daru, Ar Dieviņu maizi ēdu, Dievs ar mani sētiņā, Būs ar' kapu kalniņā."
Kopīgo dziesmu esam izdziedājuši, kopīgu valodu aizmirsuši. Mēs vairs nemākam tautas valodu, bet ikkatrs runājam savas partijas valodu. Pie mums iet kā pie Bābeles torņa. Cits citu vairs nesaprotam. Viens saka: "gods", otrs saprot "negods". Visikdienišķīgākie vārdi, kā "labs un ļauns, meli un patiesība, gaisma un tumsība", dabūjuši citas partijas valodā pretēju nozīmi. Vienas zemes ļaudis, vienas tautas bērni un tomēr svešinieki. Cita partija, citi dzīves mērķi, citi dzīves ideāli, citas dzīves tieksmes. Te nu drīz viens, drīz otrs paliek savu sveci apakš pūra, lai partijas biedriem nepatīkamā gaisma nespīdētu acīs. Pat dažs baznīcas priekšnieks, jā, pat mācītājs savas partijas vai arī tikai mīļā miera dēļ Svētā Gara spožo gaismu noslēpj savā sirdī.