Ludvigs Ernests Adamovičs (1884 – 1942), miris mocekļa nāvē 19. augustā, Edgars Ķiploks (1907 – 1999), aizsaukts mūžībā 2. augustā un Roberts Emīls Feldmanis (1910 – 2002), dzimis 4. augustā. Šie trīs vārdi saistīti ar pagājušā gadsimta visievērojamāko Latvijas baznīcas vēstures pētniecības un historiogrāfijas attīstības virkni.
Turklāt katrs no viņiem ir kalpojis arī kā sava laikmeta ārkārtīgi iezīmīgs cilvēks. L. Adamovičš simbolizēja Latvijas pirmās brīvvalsts cēlāju un nostiprinātāju paaudzi. Viņa asistents un vēlāk arī darba turpinātājs E. Ķiploks ārpus Latvijas apzināja un daudzās publikācijās popularizēja gan sava skolotāja devumu, gan arī tajā laikā okupētās Latvijas baznīcas vēstures dārgumus. Visbeidzot, R. Feldmanis Latvijas baznīcas vajāšanas laikā savācis ne tik vien ievērojamu domu un atziņu krājumu, bet arī ļoti retus, iznīcināšnai nolemtus, vēstures materiālus.
Katrs no šiem trim ir pelnījis mūsu cieņu un atmiņas mirkli.
Ludvigs Adamovičs dzimis Dundagā. Teoloģisko izglītību ieguvis Tērbatas Universitātē (1909), doktora grādu aizstāvējis LU (1929). Viņš ir teju 1000 dažādas nozīmes un apjoma darbu autors vai līdzautors, galvenokārt latviešu un vācu valodās. Viņa interešu un darbu tematikas analīzei būtu nepieciešams krietni lielāka telpa un laiks par šeit atvēlēto, tāpēc minēšu tikai divas galvenās – baznīcas vēsture un izglītība. Tomēr, manuprāt, Ludviga Adamoviča lielākais nopelns ir tas, ka pirmais formulējis un izveidojis baznīcas vēstures pētniecību, no latviešu tautas viedokļa raugoties.
Edgars Ķiploks ir uzsācis savu akadēmisko darbību kā L. Adamoviča asistents. Jau pirmajos darbošanās gados vēl brīvvalsts apstākļos E. Ķiploks sevi ir apliecinājis kā erudīts un prasmīgs baznīcas vēsturnieks. Viņš ir daudzu nozīmīgu publikāciju un grāmatu autors. Pie visiem E. Ķiploka lielajiem nopelniem, šķiet, ievērojamākais ir viņa nenogurstošā kalpošana Latviešu baznīcas vēstures pētniecībā, pat pie tik ierobežotiem apstākļiem, kādi bija trimdā.
Roberts Feldmanis ir vēl viens daudzu Dieva dāvanu apveltīts Viņa Vārda kalps. Pretēji pārējiem diviem šajā rakstā minētajiem baznīcas vēsturniekiem, viņa ievērojamākais dzīves un darba apliecnājums ir lekciju apkopojums "Latvijas baznīcas vēsture" (R.: LMF, 2010. g). Manuprāt, tieši R. Feldmanis ir tas, kurš ne vien turpina un izkopj L. Adamoviča darbu Latvijā, bet arī nebīstas iesaistīties diskusijā ar savu skolotāju un kritiski izvērtēt viņa darbību.