Reliģiozitāte kā tāda jeb vajadzība ticēt kaut kam ir viena no neatņemamām individuāla cilvēka būtības sastāvdaļām. Ja tā ir raksturīga vienam cilvēkam, tad tā neizbēgami ietekmē arī lielākas ļaužu grupas un tautas; tās kaut kādā veidā ir reliģiozas.
Teologiem pats fakts par reliģiozitātes nesaraujamo saistību ar cilvēka būtību nav svešs, vismaz kopš Mārtiņa Lutera laikiem. Viņš savā "Lielajā katehismā" (sarakstīts 1529. gadā) norādīja, ka tā vietā, lai jautātu: "Vai tev ir dievs?" (proti, vai tu esi reliģiozs?), ir jājautā: "Kas ir tavs dievs?" (proti, uz ko ir vērsta tava reliģiozitāte jeb kas ir tavas reliģiozitātes objekts). Šeit ar terminu "dievs" vienmēr netiek runāts par dievu ar lielo sākuma burtu, proti, bibliskās atklāsmes Trīsvienīgo Dievu, bet dievu – katra cilvēka dzīves augstāko autoriāti, mierinājuma avotu un rīcības un vērtību atskaites punktu. Protams, ir labi, ja dievs ir Dievs, bet grēka pasaulē šis dievs var būt arī jebkas cits.
Tātad, kā ir ar latviešu reliģiozitāti? Man nereti ir nācies dzirdēt/lasīt apgalvojumu, ka kristietība ir latviešiem (ar uguni un zobenu) uzspiesta, sveša reliģija. Ja tas ir tā, kas tad ir latviešu tradicionālā reliģija? Citiem vārdiem, nevis vai latviešiem tradicionāli bija dievs, bet kāds dievs tiem tradicionāli bija? Atbilde uz šo jautājumu man kā kristietim un latvietim palīdzētu sarunā ar saviem tautiešiem. Protams, tik plašu jautājumu pilnībā aptvert šajās pārdomās nebūs iespējams, tomēr kādām pamatlīnijām vietas pietiks. Citu lietu starpā svarīgākais ir jautājums par avotiem, no kuriem uzzināt par latviešu reliģiju.
Lai būtu pēc iespējas objektīvāks apskats, nepieciešams meklēt pēc iespējas senākus un drošākus avotus. Vadoties no kristietības oponentu apgalvotā, šai tradicionālajai latviešu reliģijai būtu bijis jāpastāv laika posmā pirms kristietības ienākšanas. Šeit saskaramies ar grūtībām. Mūs interesējošajā laika posmā, proti, pirms 13. gs. uzsāktās latviešu un līvu kristianizācijas, nav pašu tradicionālo latviešu (un līvu) liecību par savu reliģisko pārliecību un pasaules uzskatu. Taisnības labad jāatzīst, ka viņi nav atstājuši arī citu lietu dokumentētas liecības, bet tas nepalīdz mūsu pētījumam.
Šeit būtu nepieciešama atkāpe, lai pieminētu kādu ļoti izplatītu, bet savā saknē kļūdainu uzskatu. Tradicionālie latvieši, kā jau nupat minēts, par sevi un savu reliģiozitāti nav atstājuši dokumentētas liecības. Latviešu sabiedrībā ir plaši pārstāvēts (no jaunlatviešiem pārmantots) uzskats, ka 18. gs. un vēlākā laikā latvieši spējuši apjaust 13. gs. latviešu reliģisko apziņu nepastarpināti. Proti, trūkstot faktiem, šie censoņi it kā spējuši rekonstruēt pagātni bez avotiem. Šis būtībā ir viedoklis, kuru aizstāv ne viens vien pirmkristīgās latviešu reliģijas piekritējs. Vai apgalvojums, ka labi gribošs latvietis spēj bez faktiem (nepastarpināti) apjaust senču reliģiju, iztur nopietnu kritiku? Šajās pārdomās noraidīsim tādu uzskatu kā nezinātnisku.
Ja tautiskais faktors šeit netiek ņemts vērā, tad jāmeklē citi latviešu reliģiskās domas avoti. Šķiet, visbiežāk kristīgās ticības oponenti, runājot par latviešiem tradicionālu ticību, min dainas. Šo argumentu, kā arī divus citus – citu tautu dokumentētās liecības un arheoloģiju – apskatīsim teksta turpinājumā.