Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Jana: Tātad vīrietis un sieviete abi kopā ir radīti kā cilvēks un pēc Dieva nodoma paredzēti dzīvei vienībā, ko mēs esam paraduši dēvēt par laulību. Uzticība, kā to aplūkojām, ir laulību iedibinošais un uzturošais elements, intīmā tuvība – laulības piepildījums, kas kulminē ar cilvēka līdzdarbošanos radīšanas procesā. Pirmajā sarunā par vīrieti un sievieti mēs runājām, ka sieva tika radīta kā pilnībā atbilstošs palīgs pirmajam cilvēkam.

Ja vīrs un sieva laulībā ir kā veselums, tad man ir jautājums – ko katrs no viņiem šajā veselumā ienes? Kā lasījām, tad tikai abus kopā, vīru un sievu, Dievs atzina par labiem esam. Kas ir tas unikālais, kas piemīt katram no viņiem? Ar ko viņi viens otru papildina?

Guntars: Tiešā veidā atbildes uz šiem jautājumiem mums nav atklātas. Taču daudz varam uzzināt, aplūkojot pirmās trīs nodaļas 1. Mozus grāmatā. Vispirms jau 1. Moz. 2:15 lasām, ka Dievs "ielika viņu [pirmo cilvēku] Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu". Te redzam, ka Dievs dod pirmajam cilvēkam konkrētus uzdevumus. Otrā nodaļa, ja atminies, ir tā, kurā cilvēku radīšana un ar to saistītās lietas aprakstītas visai detalizēti. Savukārt 1. Moz. 1:28 lasām par lielajiem uzdevumiem, kādus Dievs uzticēja cilvēkam, vīrišķajam un sievišķajam. Tie ir: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet.." (1. Moz. 1:28).

Vēl mazliet tālāk 1. Mozus grāmatas 3. nodaļā aprakstīts grēkā krišanas notikums. Lai gan stāsta centrālā tēma nav par vīru, sievu un laulību, šo Rakstu vietu uzmanīgi lasot, daudz kas var kļūt skaidrāks. "Sievai Viņš sacīja: "Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas – sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi." Un cilvēkam Viņš sacīja: "Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, – lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz, kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties" (1. Moz. 3:16–19).

Šajos pantos aprakstītas sekas, kādas cilvēku dzīvē ienesa grēks. Jau iepriekšējās sarunās esam aizskāruši domu, ka atteikšanās un nepaklausība Dieva iedibinātajai kārtībai ved sarūgtinājumā un grūtībās. Tas ļoti uzskatāmi attēlots arī šajā Rakstu vietā. Kā jau visā 1. Mozus grāmatas iesākumā, tā arī šeit notikumi ir aprakstīti ļoti īsi un kodolīgi. Ko parasti cenšas pateikt, ja jāizsakās īsi? Pašu būtiskāko. Tā mēs droši varam pieņemt, ka augstāk citētajos pantos minēts tieši būtiskākais vīra un sievas dzīvē, kas pēc novēršanās no Dieva tika skarts.

Ko tad no šīm Rakstu vietām varam izlobīt? Sāksim ar vīru. Apkopojot šos īsos aprakstus, varam mēģināt izprast, kāds tad bija un ir vīra uzdevums laulībā pēc Dieva nodoma. Kopt un sargāt, augļoties, vairoties, piepildīt zemi, pakļaut to un valdīt pār to, un strādāt, lai iegūtu maizi. Tās visas ir lietas, kas minētas pirmajās trīs 1. Mozus grāmatas nodaļās. Varētu arī droši sacīt, ka visas šīs lietas ir vīra uzdevums pēc Dieva radīšanas kārtības. Tomēr rūpīgi jāpadomā, kuri uzdevumi vispirms attiecas uz dzīvi laulībā un kuri uzdoti cilvēkam, vīrišķajam un sievišķajam kā visas cilvēces pārstāvjiem. Saprotams, ka visiem šiem uzdevumiem ir kāda loģiska secība, kura laulības dzīvē izpaužas praktiski. Ja arī pasaules pakļaušana un valdīšana pār to pieder pie Dieva dotajiem uzdevumiem, tad šie nav gluži tie uzdevumi, ar kuriem vīram būtu jāuzsāk laulības dzīve.

Kā redzam to aprakstītu gan pie pirmo uzdevumu došanas 1. Moz. 2:15, gan pie izmaiņām, kas skar vīru pēc grēkā krišanas 1. Moz. 3:17–19, tad vispirms minēti uzdevumi, kas saistīti ar iztikas nodrošināšanu sev un sievai. Un, kad šie uzdevumi tiek veikti, tad dabiski, tiem pievienojas cilvēkam, vīrišķajam un sievišķajam jeb visai cilvēcei dotie uzdevumi – augļoties, vairoties un piepildīt pasauli. Tā rezumējot, varam sacīt, ka vīra pirmais un galvenais uzdevums pēc Dieva radīšanas kārtības ir rūpes par savas ģimenes – sevis paša, sievas un pēc tam arī bērnu – apgādību ar visu šai dzīvei nepieciešamo. Tas viņam ir Dieva uzdots.

Jana: Ja visi šeit augstāk minētie uzdevumi tiek doti vīram, kas tad tādā gadījumā atliek sievai? Kas ir viņas atbildība, ko viņa ienes laulībā?

Guntars: Tas viss ļoti skaidri izriet no jau iepriekš runātā. Pēc pirmā cilvēka radīšanas Dievs secināja, ka nav labi cilvēkam būt vienam. Vai, kā jau noskaidrojām, tad precīzāk šo izteikumu būtu tulkot kā "nav labi cilvēkam būt atšķirtam". Tad Dievs nolēma radīt palīgu, kurš būtu cilvēkam pilnībā atbilstošs. Atšķirībā no citas dzīvās radības, cilvēka palīgs tika veidots nevis no zemes, bet gan būvēts kā "miesa no miesas un kauls no kaula". Sieva tika ņemta un "būvēta" no sava vīra; ne vairs no zemes, bet no vīra. Tas tika darīts ar mērķi, lai palīgs būtu pilnībā atbilstošs cilvēkam. Viens materiāls un viena būtība. Tikai viena daļa pārstāv vīrišķo, un otra – sievišķo pusi laulības vienībā. Bet kur un kā parādās tas, ko sieva ienes laulībā?

Atslēgas vārds sievas pienesumam ir "palīgs". Palīgs, kurš ir pilnībā atbilstošs. Dievs cilvēkam bija devis lielus uzdevumus, un pirmais cilvēks viens pats tos nemaz nespētu izpildīt. Viņš gan varētu mēģināt viens pats kopt un sargāt zemi, to pakļaut un pārvaldīt, taču ar uzdevumiem "augļojieties un vairojieties, un piepildiet pasauli" viņam vienatnē laikam tomēr būtu gājis visai pagrūti. Tādēļ arī grēkā krišanas seku aprakstā 3. nodaļā tiek akcentēts sievas unikālais uzdevums: "Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas – sāpēs tev būs bērnus dzemdēt." Tā kā šajos pantos koncentrētas pašas būtiskākās lietas, tad varam saprast, ka tieši jaunas dzīvības nešana savā miesā un tās ievešana šajā pasaulē ir sievas lielais pienesums laulībā.

Protams, ka palīgs tiek radīts ne jau tikai šī viena uzdevuma – augļoties un vairoties – pildīšanai. Kad palīgs tika radīts, šis uzdevums vēl nemaz nebija dots. Vārds "palīgs" izpauž pašu Dieva nolūku, "būvējot" sievieti. Būt par palīgu savam vīram – visos uzdevumos, kuri vīram ir Dieva doti. Jo vārdam "palīgs" ir divējāda nozīme. No vienas puses, tas ir kāds, kurš secīgi tiek pieaicināts kāda uzdevuma veikšanai. Uzdevums ir dots citam, un palīgs tiek pieaicināts vai "būvēts" pēc tam.

Tātad palīga loma tiek nosacīta attiecībās ar uzdevuma ņēmēju, šeit – ar vīru, nevis ar uzdevuma devēju – Dievu. No otras puses, palīgam piemīt spēja darīt ko tādu, ko uzdevuma ņēmējs pats nemaz nespēj. Jo, ja spētu, tad palīgs nebūtu vajadzīgs. Tā uzdevuma ņēmējs un palīgs, abi kopā, veido veselumu, kurš ir spējīgs dotos uzdevumus veikt. Šajā gadījumā – vīrs un sieva, katrs ienesot laulībā savu daļu, nodrošina šo veselumu, lai Dieva uzdevums tiktu paveikts.

Kā mēs to redzam ikdienā, tad dažkārt vīrs spēj izpildīt lielāku daļu no Dieva uzdevumiem, dažkārt lielāku daļu spēj un uzņemas viņa palīgs, sieva. Jo īpaši mūsdienās, kad pasaules izkārtojumi un cilvēku dzīvesveids ļoti atšķiras no tā, kāds bija pirms diviem simtiem vai diviem tūkstošiem gadu; nereti sastopamies ar to, ka uzdevumus, kuri kādreiz tika uzskatīti par vīra pienākumiem, labāk var veikt sieva, savukārt vīri spēj prasmīgi palīdzēt darbos, kuri tradicionāli tika uzskatīti par sievas pienākumiem. Taču sievas absolūti unikālais pienesums nenoliedzami ir un paliek tieši spēja iznēsāt un laist pasaulē jaunu dzīvību.

Jana: Tātad sieva tika veidota par palīgu vīram, lai viņi abi kopā laulības vienībā varētu veikt Dieva dotos uzdevumus "augļojieties un vairojieties, piepildiet pasauli un pakļaujiet to"?

Guntars: Jā, un te mēs varam ieraudzīt arī kādu brīnišķīgu paralēli. Paralēli starp cilvēka radīšanas secību un starp vīra un sievas pienesumu laulībā. Dievs radīja pirmo cilvēku no zemes, "iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu" un tad būvēja tam palīgu no cilvēka paša kaula un miesas. Ar nodomu, lai vīrs un sieva atstātu tēvu un māti un būtu viena miesa. Un vienoti kopībā, kuru mēs lepni dēvējam par laulību, piepildītu Dieva uzdevumu.

Un, skat, kur ir paralēle. Vīram, kas no zemes veidots, tiek uzdots rūpēties par zemi, par iztiku sev un ģimenei. Vīra uzdevums pēc Dieva nodoma ir nodrošināt ģimenei nepieciešamo pamatu, lai sieva varētu veikt savu uzdevumu. Savukārt sieva, no vīra ņemta, par palīgu veidota un vīram pievesta, kļūst par izšķirošo elementu laulībā, lai cilvēks Dieva pavēli varētu izpildīt. Tikai vīram un sievai kļūstot par vienu miesu, viņi abi kopā var līdzdarboties Dievam radīšanas procesā. Sieva kļūst par to laulības elementu, kurš šo Dieva pavēli spēj īstenot. Tikai pateicoties sievai, var rasties jauna dzīvība, jauns cilvēks.

Jana: Jā, redzams, ka palīga pienesums ir ievērības cienīgs! Vīrs veido un nodrošina apstākļus, lai sieva varētu veikt savu uzdevumu. Visaugstāko uzdevumu, jo par tādu to padara Dieva pavēle cilvēkiem. Dievs radīja pasauli cilvēkam un cilvēku radīja kā augstāko no visas radības – "pēc Sava tēla un līdzības Viņš to radīja".

Ieklausies šajos vārdos: "Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām" (Ps. 8:6–7). Tas teikts par cilvēku, par Tevi! Sievai ir izšķirošā loma, lai tiktu radīts jauns cilvēks. Vai gan varētu būt kāds vēl augstāks pienesums laulībā? Lai gan ar skumjām jāatzīst, ka šodien šāda izpratne par laulību ir visai reti sastopama.

Guntars: Ir tāds labi zināms teiciens – likuma neievērošana neatceļ likumu. Ja arī augstāk aprakstītā izpratne par laulības kārtību šodien ir visai reti sastopama, tas nekādā ziņā, pat ne vismazākajā mērā nemaina Dieva iedibināto kārtību. Ne jau cilvēki nosaka, ko un kā Dievam būs darīt. Dievs pats kā visu lietu Radītājs iedibina Savu kārtību un likumus, kuri ir spēkā un darbojas vienmēr. Un darbosies līdz pasaules galam.

Pēdējā laikā sabiedrība gan ir paradusi pieņemt vairākuma viedokli par patiesību. Taču, pat ja visi pasaules cilvēki nobalsotu, ka Dieva iedibinātā laulības kārtība vairs nešķiet pievilcīga, tas Dieva nodomā neko, itin neko nemainītu. Dieva likumi nevar tikt atcelti, jo tieši tie uztur kārtību pasaulē – gan dabā, gan sabiedrībā. To varam viegli pārbaudīt. Iekāp ūdeni – samirksi, ielec ugunī – sadegsi, palecies gaisā – nokritīsi uz zemes. Nekas nav mainījies kopš radīšanas, un paliks nemainīgs līdz laika beigām.

Tieši tāpat ir ar Dieva iedibināto kārtību sabiedrībā. Jā kāds neievēro Dieva iedibināto laulības kārtību, tas nekad nesaņem to svētību, kas laulībai apsolīta. Gribētos jautāt, vai kāds no tiem, kas kaut ko iebilst pret Dieva iedibināto laulības kārtību, pats ir baudījis tās svētību? Es varu atbildēt – nē, nav gan! Jo katrs, kas Dieva kārtības sniegto iepriecinājumu un mieru ir baudījis, pie tās arī turas! Tie, kuri iebilst pret šo kārtību, visdrīzāk paši savā dzīvē ir piedzīvojuši tikai postu un nelaimi, kādu nes izkropļotas laulības attiecības, un vienkārši nesaprot, pret ko viņi iestājas un no kā viņi labprātīgi atsakās.

Tēva loma mūsdienu sabiedrībā – cik saprasta un novērtēta?