12.02.2012 16:00

Aktieris. Ar ģitāru un lelli

Autors  Karina Bērziņa, «Rīgas Apriņķa Avīze»
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Anrijs Sirmais titullomā Latvijas Leļļu teātra izrādē «Mazais samurajs». Anrijs Sirmais titullomā Latvijas Leļļu teātra izrādē «Mazais samurajs». no Leļļu teātra arhīva

Leļļu teātra aktieris Anrijs Sirmais ir izaudzis ar «Čučumuižas» rūķiem, mammas pasakām un tēta dziesmām, tāpēc puisim likās pašsaprotami iet vecāku pēdās.

«Rīgas Apriņķa Avīze» aktieri apciemo viņa mājās Mārupē, kur viņš mitinās kopā sievu – muzeju speciālisti Guntu Megni-Sirmo, kā arī vecākiem un vecmāmiņu Brigitu Sirmo. Mamma Dina Kristīne Bitēna ir aktrise un dzejniece, tētis – komponists Atvars Sirmais. Kamīnā sprakšķ uguns, dobji sit veclaicīgs pulkstenis, un mēs pie kafijas tases omulīgi tērzējam par mākslu.

Jau piecu gadu vecumā filmējies galvenajā lomā četru filmu ciklā «Gadskārtas». Kopš sevi atceras, braucis vecākiem līdzi koncertbraucienos, bet no 15 gadu vecuma sācis piedalīties – «vēroju, mēģināju uztvert, kā tā tehnika strādā». Nopelniem bagātā skatuves māksliniece Dace Skadiņa iemācījusi ļoti daudz, viņa ir Anrija korifejs, «teātra mamma». «Tolaik ļoti gribējās paņemt rūķi un padarboties ar viņu, skatoties no malas tas likās vienkārši, bet patiesībā viss izrādās pavisam citādi,» atceras jaunais aktieris, kas Latvijas Leļļu teātrī strādā jau divus gadus. Dace Skadiņa Anrijam stāstīja par kļūdām, kuras bieži pieļauj nepieredzējuši aktieri, strādājot ar lellēm.


Kaķi, suņi un rūķi
«Pirmā reize, kad varēju izmēģināt spēkus aktiermākslā, bija astoņu gadu vecumā, kad tika filmēta «Čučumuiža», kurā piedalījās vokālais ansamblis «Palāsītes». Mūs saģērba par rūķiem un vajadzēja palīdzēt pasaulei atgūt nolaupīto krāsainību,» stāsta Anrijs, viņam līdzās ērti iekārtojusies kaķene Rozīte, tepat klīst arī Pūpolītis un ik pa laikam apsveicināties pienāk vēl kāds pūkainis. Kopumā kaķi ir seši, un tie tiek ļoti mīlēti, nesen ģimene tikusi arī pie skaista vācu aitu suņa, ko iesaukuši par Reksi.

«Visi ļoti mīlam dzīvniekus, atceros, bērniem skolā bija jāraksta sacerējums par tēmu «Ko es darītu, ja pēkšņi kļūtu miljonārs». Bērni gribēja mājas, mašīnas un datorus, bet Anrijs uzrakstīja, ka nopirktu lielu māju visiem bezpajumtes sunīšiem un kaķīšiem,» atklāj Anrija mamma.


Izdevība, kas jāizmanto
Anrijs, mācoties Latvijas Kultūras akadēmijas Dailes teātra studijā, paralēli apguvis prasmi darboties ar lellēm. «Patiesībā tolaik īsti nezināju, vai vēlos kāpt uz skatuves pats vai radīt brīnumu ar lellēm, pats paliekot neredzams,» bilst Anrijs. Pēc akadēmijas beigšanas gadu Anrijs brauca kopā ar vecākiem koncertbraucienos, «spodrināja» savu pieredzi darbā ar lellēm un tad uzzināja, ka vairāki Leļļu teātra aktieri nolēmuši aiziet no teātra, dodot vietu jaunajiem. Šo izdevību izmantoja.

«Šeit mēs visi darām vienu, nav plēšanās par galvenajām lomām, jo uz skatuves katrs esam galvenais. Izrādes top kopdarba rezultātā, režisors neko nelemj vienpersoniski, un tas kopumā ir ļoti radošs process. Tas, ko esmu mācījies kā dramatiskā teātra aktieris, un pieredze darbā ar lellēm mani ir darījis dubultbagātu, turklāt man ir ļoti paveicies ar vecākiem: es nevaru dzīvot bez aktiermākslas, bet arī mūzika man ir tikpat svarīga,» atzīstas aktieris.

Paradoksāli, bet gan ģitāru, gan klavierspēli Anrijs iemācījies pašmācības ceļā, jautāts, vai tad tētis nepalīdzēja, viņš nosmaida: «Tētim jau nebija laika, viņam bija jādomā par ģimenes labklājību.» Leļļu teātrī Anrijam ir iespēja izpausties gan kā aktierim, gan kā mūziķim un komponistam, viņš ir sarakstījis mūziku izrādei «Ērkšķrozīte», spēlē sikspārņu orķestrī izrādē «Pepija Garzeķe». «Leļļu teātrī man ir leļļu izrādes, bet reizēm arī pašam ir jākāpj uz skatuves, turklāt ir plašas improvizācijas iespējas,» priecājas Anrijs Sirmais.


Vot, idiots!
Leļļu teātrī pārsvarā ir bērnu publika, kas ir ģimeņu, pat visas sabiedrības spogulis. Izrādē «Mazais samurajs» Miķelim Žideļūnam bija jāvada zeltragu briedīša deja un pēkšņi no zāles atskan balss: «Vot, idiots!» Aktieris pieiet pie mazā runātāja un jautā: «Vai tu kaut ko teici?» «Nē!» Izrāde turpinās. «Tiešām idiots,» atkal skan zālē un nu jau arī starmeši izgaismo mazo skatītāju. «Man šķiet, ka tu tomēr kaut ko teici,» tincina aktieris. «Nē!» Starpbrīdī kāds no aktieriem dzirdēja mazā sarunu ar vecmāmiņu. Puisēns teicis, ka esot runājis pavisam klusu, vai tiešām to visi dzirdēja! «Jā, visi dzirdēja, un tas, ko es dzirdēju, man ļoti nepatika,» atteikusi vecmāmiņa, atceras Anrijs Sirmais.

«Ko mēs varam gribēt no bērniem, ja šī attieksme ir valstiska mēroga problēma!» sarūgtināts ir Anrijs. «Leļļu teātris audzina un izglīto nākamos teātru skatītājus, interese par teātri un kultūru vispār jāieaudzina no mazotnes, vēlāk to ir ļoti grūti izdarīt, bet mūsu valstī par bērniem tiek domāts ļoti maz. Šī attieksme «tas jau ir tikai bērniem» ir jāmaina pašos pamatos, un tad, kad nomainīsies pāris tikaibērnu paaudzes, mēs varam cerēt uz normālu sabiedrību.»


Sapņu loma un ticība sev
Jautāts par sapņu lomu, Anrijs teic, ka tāda konkrēta tēla viņam nav, bet dramatiskajā teātrī viņu vienmēr vilinājušas galvenā varoņa labākā drauga lomas. «Bet viņi taču vienmēr mirst,» iebilst Anrija sieva Gunta. «Lai viņi mirst, bet galvenajam varonim ir ļoti liela atbildība, un es neesmu pārliecināts, ka to varētu pacelt tādā līmenī, kādā vajadzētu.»

«Anrijs ir mans vīrs, bet arī es mācījos Latvijas Kultūras akadēmijā, tāpēc domāju, ka mana izglītība ļauj adekvāti novērtēt Anrija profesionalitāti. Uzskatu, ka Anrijs sev kā aktierim pārāk maz uzticas un tajos brīžos, kad viņš notic sev, viņš var izdarīt brīnišķīgas lietas, īpaši tas redzams izrādē «Mazais samurajs», kur Anrijam ir galvenā loma, un tur viņš ir labākais, kas viņš var būt, un es ļoti gribu novēlēt Anrijam nebaidīties uzticēties sev,» teic Gunta.