02.09.2012 16:27

Prezidenta bijušais skolotājs: "Balss vēl skan, kā dzirdat"

Autors  Inese Matisāne
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Prezidenta bijušais skolotājs: "Balss vēl skan, kā dzirdat" Alvis Roze

Apveltīts ar labu atmiņu un humora izjūtu, brīvs no slavas kāres un lētas popularitātes, skolotājs, televīzijas diktors, šaha komentētājs un vienkārši siguldietis Uldis Deisons sagaida savu 80. dzimšanas dienu.

Jubilāram veiksmīgi izdevies nosargāt savu reputāciju un tautas atmiņā palikt arī kā amatierteātra aktierim un vienam no pirmajiem "Panorāmas" diktoriem. "Esmu skolotājs gadījuma pēc. Gadījuma pēc kļuvu par diktoru. Absolūts gadījuma cilvēks," poētiski skarbi un godīgi teic U. Deisons.


– Kāda loma ir pagātnei jūsu dzīvē?

– Man nav ne brāļu, ne māsu, bet tēti un mammu nogalināja padomju iekārta. Sērmūkšu pagastā, aiz Nītaures, kur esmu dzimis, tēvs bija pagasta sekretārs, tolaik – skrīveris, un aizsargu organizācijas priekšnieka vietnieks. Skujenē, Sērmūkšos un Taurenē bija spēcīgas aizsargu organizācijas...

Tēvu nogalināja 1945. gadā, bet mūs ar mammu 1946. gadā izsūtīja kā tautas noziedzniekus. Izsūtījumā pavadīju deviņus mēnešus – tikpat, cik bērns mātes miesās. Tomskā mammai kļuva tik slikti, ka viņa mani vairs pat nepazina. Atrazdamās psihiatriskajā slimnīcā, mamma teica: "Dēls, vienam no mums ir jāredz Latvija!" Labi krievu tautības cilvēki man palīdzēja iekļūt bērnu vagonā, kas kursēja tikai reizi mēnesī, un ar pēdējo es atbraucu mājās. Kur atrodas mammas kaps, es nezinu un diezin vai uzzināšu.

– Kā veidojās jūsu dzīve tālāk?

– Pēc atgriešanās no Sibīrijas mani pieņēma mātes brālis, pēc profesijas sakarnieks. Viņa sieva bija skolotāja. Agri sapratu, ka man ātrāk jātiek patstāvīgā dzīvē, jāmācās tur, kur maksā stipendiju un kur var izdzīvot. Tā es kļuvu par skolotāju.

– Ar teātra maģisko elpu jums izdevies "saindēt" daudzus skolēnus: Juri Strengu, Juri Kalniņu, Rolandu Zagorski, Daci Eversu un citus.

– Sākumā mani "iemeta" Siguldas 1. vidusskolā (šobrīd – Siguldas Valsts ģimnāzija – aut.) par krievu valodas skolotāju. Direktors Antons Rudzis, lai viņam vieglas smiltis, sacīja: "Uldi, tu mīli teātri, iemāci te, Siguldā, spēlēt teātri!" Skolā nodibināju divus pulciņus – dramatisko un šaha – un 25 gadus pats tos arī vadīju.

Biju jauns, tāpēc pie bērniem nācu kā vienaudzis, nevis kā skolotājs. Bērziņi vien man kādi pieci, kas nāk pie manis ciemos... Biju viņiem vecākais draugs, un visu to sirsnību, kas savstarpēji virmoja ģimenē vienam pret otru, veltīju bērniem. Par latviešu un krievu valodas skolotāju esmu nostrādājis 42 gadus.

– Skolotāja darbs ir tikai daļa no jūsu dzīves. Vēl noteikti jārunā par aktiera gaitām...

– Cēsu Skolotāju institūta dramatiskajā pulciņā spēlēju kopā ar Robertu Zēbergu. Vēlāk Cēsīs abi dublējām vienas un tās pašas lomas. Emīls Krastiņš iestudēja A. Ostrovska lugu "Negaiss", kurā abi bijām Borisi. Tā kā naudas nebija, viens spēlēja Borisu uz skatuves, otrs kontrolēja biļetes, lai tiktu kaut pie dažiem rubļiem.

Raiņa lugā "Pūt, vējiņi!" mēs spēlējām Uldi. Pēteris Pētersons, redzēdams, ka Emīls Krastiņš ir viens vella vīrs, Cēsīm uzticēja savu lugu "Balto torņu ēnā". Es tajā spēlēju galveno lomu – jaunu komponistu Pāvilu. Ar šo izrādi apbraukājām visu Latviju. Mums bija tādas 16 dienu tūres: aktieri reizē ņēma atvaļinājumus un devās viesizrādēs. Pilnas zāles, jauki bija! Ar teātri patiesi biju "saindējies". To visu centos pārcelt uz Siguldu.

Vēlāk aktiera dotības man palīdzēja vadīt kāzu un bēru ceremonijas. Cilvēki bija pateicīgi, ka savējais izvada un savējais salaulā. Siguldas Zinātniski pētnieciskajā institūtā bija liela laulību zāle, skaista atmosfēra. Pie mana dzīvokļa durvīm klauvēja pilnīgi sveši cilvēki. Septiņas kāzas pa dienu varēju turēt, vairāk gan ne! Redzēju, ka cilvēkiem vilšanos nesagādāju, tāpēc sabiedriskais darbs mani gandarīja, lai arī par to neko nemaksāja. Nekad neesmu ar šo darbu pelnījies. Kādu kūku gan atnesa.

Bet dzīve ir pilna paradoksu. Tagad kāzas svin Jaunmoku pilī, un jauni aktieri pelnās par kāzu vadītājiem. Vedējtēvs, kādreiz tas bija arī kāzu vadītājs, latvietis būdams, prasot no tīriem latviešiem 500 latu par to, ka muti ver vaļā. (Ironizē.) Cilvēki ir traki uz naudu. Pat jūtas ir par naudu! Tagad bez lielas naudas arī par salatēti cilvēki neiet. Es gāju prieka pēc.

Beigās ir rūgtums dvēselē. Laikam no Sibīrijas esmu atbraucis ar ievainotu dvēseli... Ar mīnus zīmi zemapziņā. Dzīvē esmu spēlējis plātīzeri Uldi, kaut būtībā esmu kā Gatiņš un Baibiņa.

– No bērnu dienām atceros TV diktorus – Valdi Čukuru, Gerdu Sinkēviču, Laimdotu Roni un Uldi Deisonu. Kā nokļuvāt "zilajā ekrānā"?

– Par diktoru aizgāju, jo tur atkal bija Robis (aktieris Roberts Zēbergs – aut.). Pieteicos konkursam un otrā reizē uzvarēju.

Pirmais televīzijas centrs atradās Āgenskalnā. Pirmais vakara ziņu raidījums ēterā izgāja 1958. gada 19. martā, tā diktors bija Valdis Čukurs. Vēlāk ziņu izlaidums tika nosaukts "Latvijas Televīzijas studiju ziņas", bet kopš 1963. gada – "TV Panorāma".

No televīzijas mani pārcēla uz radiofonu. "Uldi, tu taču paliec vecs, cilvēki nez vai uz tevi gribēs skatīties, bet balss tev vēl skan, un radiofonā tādus vajag," man sacīja. "Tu tur strādāsi, kamēr tev balss skanēs." Man balss vēl tagad skan, kā jūs dzirdat! Radio nostrādāju piecus gadus, pēc tam mūs visus gados vecos, laikam pāri par desmit cilvēkiem, atlaida.

– Viena no jūsu radošās darbības izpausmēm ir grāmatu tekstu ierunāšana.

– Mani uzaicināja uz Juglas pansionātu lasīt neredzīgajiem grāmatas. Tur sabiju desmit gadus un ielasīju audioierakstos 160 dažādu autoru literāros darbus. Tagad mana balss skan pie nelaimīgiem cilvēkiem visā pasaulē. Lēnām lasot "Zaļo zemi", pirmo reizi izgaršoju valodas skaistumu, kas ir šajā darbā.

– Esat viens no šaha dzīves organizatoriem Siguldā. Kā sākās jūsu aizraušanās ar šahu?

– Šahs ir barība manam prātam. Esmu šaha senioru kluba "Sigulda" vadītājs, un Siguldas dienas centrā reizi mēnesī bez kādas atlīdzības, tīri aiz filantropiskiem principiem, organizēju šaha turnīrus.

Šahu spēlēt mani iemācīja tētis. Tētis no Rīgas atveda triju gadu gājuma žurnālīšus "Šaha māksla" – es tos šķirstīju un pats ar sevi spēlēju. Kad mūs izveda uz Sibīriju, ieliku tos maisā. Vēlāk caur loga restēm – mūs veda ar Stolipina vagonu, tajos veda sevišķi bīstamus noziedzniekus – redzēju, ka uzraugs no mana šaha žurnāla plēš laukā lapas, tin mahorku un pīpē nost.

Sibīrijā man nebija vaļas, bet, kad atbraucu mājās, biju kluss un bailīgs, kā jau iesists un ietrenkāts, un kaktā atkal viens pats iesāku spēlēt šahu. Nāca šaha bums, kad Tāls kļuva par pasaules čempionu.

– Mēdz teikt, ka mākslinieki redz tālāk un dziļāk. Kas, jūsuprāt, mūsu valstī ir nogājis aplam?

– Vēl nav aizgājusi tā paaudze, kurai pārāk dziļi asinīs iesēdusies pagājušā gadsimta demagoģija. Kaut arī zināmā mērā kultūras dēļ es nemaz nenogānu padomju laikus. Tagad birokrātijas vairāk. Darba tikums ir saraucies mazumā. Jaunā paaudze gan jau to atkal atdzīvinās. Tagad rads radam vai draugs draugam izpalīdz, bet sabiedrība ir kļuvusi savstarpēji neriktīgāka. Bet labi laiki būs, es tam ticu.

Valsts prezidents apciemo savu klases audzinātāju, pensionēto skolotāju Uldi Deisonu 2011. gada 1. septembrī./Foto: Valsts prezidenta kancelejaValsts prezidents apciemo savu klases audzinātāju, pensionēto skolotāju Uldi Deisonu 2011. gada 1. septembrī./Foto: Valsts prezidenta kanceleja

TV diktori Zaiga Vīnerte un Uldis Deisons raidījumā TV diktori Zaiga Vīnerte un Uldis Deisons raidījumā "Panorāmā" vēl televīzijas studijā Āgenskalnā./Foto: LTV arhīvs.