02.09.2017 12:00

Mums jāmācās godināt gan dzīvos, gan kritušos karavīrus

Autors  Tēvijassargs.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Mums jāmācās godināt gan dzīvos, gan kritušos karavīrus vsrž. Gatis Indrēvics un no I. Anševicas personiskā arhīva

Malkas pagales pistoļu vietā, paša rakts bunkurs un vairāku dienu pārgājieni Ziemeļvidzemes mežos — tāda bija Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljona karavīra seržanta Voldemāra Anševica bērnība. Audzis dzimtā, kur paaudzēs godāti karavīri, Voldemārs jau puikas gados zināja savu ceļu.

Tikko pēc Latvijas neatkarības atgūšanas izveidojās Jaunsardzes kustība, viņš tajā iestājās, bet vēlāk brīvprātīgi pieteicās dienestam Latvijas armijā.

Dienests atbilda viņa pasaules izjūtai, kur vadošās ir goda un pienākuma jūtas, arī nesavtīga pašaizliedzība. Virzīšanās pa karjeras kāpnēm godkāres apmierināšanai Voldemāram bija sveša. Prasīgs, bet taisnīgs — tā Voldemāru raksturo dienesta biedri.

NBS karavīrs. Izlūks. Instruktors. Piedalījies trijās starptautiskajās operācijās — divās Irākā un vienā — Afganistānā. Voldemārs Anševics ir viens no četriem Latvijas karavīriem, kuri krituši kaujās Afganistānā. Šoruden Voldemāram paliktu 40 gadi.

Šā gada augusta sākumā (09.08.2017.), godinot viņa piemiņu, ASV Mičiganas štatā, Alpenas Kaujas gatavības apmācības centra bāzē atklāja V. Anševica ielu.

Latvijas pirmais JTAC

Voldemārs Anševics 2008. gadā kļuva par vienu no pirmajiem (otrs — kapteinis Edmunds Svenčs) Latvijas gaisa atbalsta kontrolieriem (Joint terminal attack controller (JTAC)), apgūstot specialitāti Greilingas aviācijas poligonā, kur tolaik apmācību programmu vadīja Greilingas aviācijas poligona komandieris pulkvežleitnants Džeimss Endrū Robertss. Poligons atrodas Alpenas Kaujas gatavības apmācības centra pakļautībā (Combat Reaginess Training Centre).

Apmācību laikā starp kursantiem, no kuriem lielākā daļa bija Mičiganas Nacionālās gvardes karavīri, un kursa vadītājiem izveidojās cieša profesionāla un personīga draudzība. Neskatoties uz valodas barjeru, mācības Voldemārs absolvēja kā viens no labākajiem kursantiem.

Dažus mēnešus vēlāk starptautiskajā operācijā Afganistānā Voldemārs Anševics un citi Latvijas kontingenta karavīri dienēja kopā ar Mičiganas Nacionālās gvardes karavīriem NATO Operacionālajā sadarbības padomnieku grupā (Operational mentoring and Liasion team (OMLT)).

Uzbrukums Bari Alai postenim

Vienlaikus ar Afganistānas Nacionālās armijas pārstāvju apmācību, NATO karavīri nemitīgi bija iesaistīti nemiernieku veikto uzbrukumu novēršanā. NATO vienība, kuras sastāvā Afganistānā dienēja Latvijas karavīri, kopā ar šķietami lojāliem afgāņu karavīriem sargāja galveno šī apgabala apgādes ceļu Kunāras provincē, Paki­stānas robežas tuvumā, kas bija svarīgi ne tikai koalīcijas spēkiem un mierīgajiem iedzīvotājiem, bet arī tālibu spēkiem.

2009. gada 1. maija agrā rītā tālibu uzbrukums postenim kļuva par vērienīgāko un līdz tam laikam labāk koordinēto. Aptuveni 100 tālibu kaujinieku grupa, mērķtiecīgi apšaudot priekšposteni, straujā uzbrukumā ieņemēma Bari Alai novērošanas posteni. Cīņas karstumā Voldemārs Anševics tika sašauts rokā. Saņēmis mediķa palīdzību, viņš devās atpakaļ kaujā, taču spēki bija nevienlīdzīgi. Mūsu karavīru spēja pretoties bija ierobežota, jo, lai arī viņi izmantoja visu pieejamo ekipējumu, tas bija nepietiekams pret tik ievērojamu pārspēku. Nevienlīdzīgā cīņā krita divi Latvijas karavīri — seržants Voldemārs Anševics un dižkareivis Andrejs Merkuševs; trīs amerikāņu karavīri — seržants Viljams Vailds, seržants Džeimss Pirtls un speciālists Raians Kings; kā arī trīs afgāņu karavīri.

Dažas dienas vēlāk koalīcijas spēki gatavoja nopietnu operāciju uzbrukumā sagrābto 12 afgāņu ķīlnieku atbrīvošanai, bet tie dzīvi un neskarti īsi pirms tam bija atlaisti brīvībā. Gan ķīlnieku neraksturīgi vieglā atbrīvošana, gan notikumu analīze, ko veica kaujā izdzīvojušo koalīcijas spēku karavīri, lika secināt, ka tālibu uzbrukumu bija palīdzējuši organizēt afgāņu Nacionālās armijas karavīri, kuri šķietami darbojās kopā ar koalīcijas spēkiem.

Voldemārs Anševics ar sievu Ievu un meitiņu 2007. gada jūlijā NBS 1. kājnieku bataljona gadadienas svinībās.

Karavīru sievas sapratīs

Sapņos Voldemārs joprojām apciemo savu sievu. Pēc tādām satikšanās naktīm viņa mostas ar apziņu, ka vienmēr būs jāsadzīvo ne tikai ar zaudējuma izjūtu, bet arī neatbildētiem jautājumiem par to — kā, kāpēc un vai tas bija novēršams.

"Tagad es apzinos, ka dienās pirms Voldemāra nāves sazvanoties dzirdēju viņa balsī drūmu nolemtību. Iespējams, viņš juta gan līdzās esošos, gan tuvojošos draudus," saka Voldemāra sieva Ieva Anševica. "Taču ikviena karavīra sieva mani sapratīs — lai arī tavas bailes ir pastāvīgs fons, tādā brīdī tu vienkārši centies savu mīļo cilvēku atbalstīt un aizgaiņāt drūmas priekšnojautas."

Izvēles priekšā

Afganistānas starptautiskajā operācijā Voldemārs Anševics devās, iekšēju pretrunu mākts, tomēr ar domu, ka izdarījis godīgu izvēli. Īsi pirms liktenīgās misijas smagi saslima viņa divus gadus vecā meitiņa. Slimnīcas reanimācijas nodaļā sarunā ar sievu Voldemārs atzina, ka nevar palikt mājās, jo nespēs dzīvot, ja ar kādu no viņa puišiem Afganistānā notiks nelaime. Voldemārs bija pieredzējis jau četru dienesta biedru bojāeju starptautiskajās operācijās.

"Voldemārs ļoti smagi to pārdzīvoja, un, lai arī mājās par to praktiski nerunāja, daudzās stundas, ko viņš pavadīja, dziļi sevī iegrimis, arī izjūtas, viņam līdzās esot, nepārprotami par to liecināja," atceras Ieva Anševica. "Es sapratu vīra izvēli. Viņš bija karavīrs pēc aicinājuma un savas būtības."

Anševicu meitiņai par mata tiesu izdevās izķepuroties, kamēr viņas tētis ziedoja sevi citu cilvēku sargāšanai.

Kā godināt kritušos?

Anševicu ģimene ar lepnumu runā par Voldemāru, jo viņš bija varonīgs cilvēks. Tāpēc Ieva Anševica ziņu par vīra piemiņai atklāto ielu Amerikā uztvēra ar pateicību.

"Manuprāt, Latvijā mēs esam ļoti kūtri atzīt par varonīgiem cilvēkus, kuri nenoliedzami to pelnījuši, vairāmies lepoties ar cilvēkiem. Tomēr, ja mēs paši nenovērtējam nesavtīgu, pašaizliedzīgu rīcību, tad kā mūsu bērni iemācīsies redzēt tās vērtību? Vai viņi spēs šādi rīkoties, ja ģimenē būs ierasts domāt tikai sava labuma gūšanas robežās?" vaicā Ieva Anševica, būdama pārliecināta, ka Latvijā jāveicina cilvēku izpratne par to, ko dara kara- vīrs un kāda tam ir nozīme mūsu katra drošībai.

ASV Mičiganas štata Alpenas Kaujas gatavības apmācības centrā karavīri, kuri Voldemāru Anševicu bija pazinuši, sarīkoja kritušā karavīra piemiņas dienu — Voldemāra dzīves svinēšanu. Savukārt ielas atklāšana astoņus gadus pēc viņa bojāejas bija loģisks turpinājums, godinot karavīru, kurš šai mācību centrā kā viens no pirmajiem Latvijas karavīriem ieguva gaisa atbalsta kontroliera izglītību un NATO starptautiskajā operācijā Afganistānā cīnījās un krita plecu pie plecu ar amerikāņu karavīriem.

Pelnījuši cieņu!

"Pastāv dažādi viedokļi par Latvijas dalību starptautiskajās operācijās un to, kādēļ mūsu karavīriem jāiet bojā, aizstāvot citu valstu iedzīvotājus. Karavīrs savu dienesta vietu neizvēlas. Būtiskais, ko katram Latvijā vajadzētu apzināties, — mūsu karavīri ir gatavi mirt, lai sargātu citu dzīvības. Un, ja mūsu karavīri ir gatavi ziedot sevi misijās ārpus Latvijas, tad nav ne mazāko šaubu, ka viņi ir gatavi līdz pēdējam aizsargāt savu dzimteni. To mums katram vajadzētu atcerēties, domājot par karavīriem — gan dzīvajiem, gan kritušajiem. Viņi ir pelnījuši ļoti lielu cieņu," pauž Ieva Anševica.

Seržants Voldemārs Anševics
(1977. gada 8. novembris — 2009. gada 1. maijs)

1996. gadā Voldemārs Anševics dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos uzsāka kā kadetkandidāts Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Vēlāk pieņēma lēmumu militāro karjeru turpināt kā ­instruktors.

2001. gada janvārī profesionālo dienestu viņš uzsāka Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljona izlūkvadā.

V. Anševics 2003. un 2004. gadā piedalījās starptautiskajās operācijās Irākā, par ko tika apbalvots ar Nacionālo bruņoto spēku piemiņas medaļām "Par piedalīšanos starptautiskajās operācijās".

2008. gada jūnijā viņš tika iecelts Latvijas kontingenta starptautiskajā operācijā Afganistānā pasniedzēja instruktora amatā.

Seržantu V. Anševicu dienesta biedri un tiešie komandieri raksturo kā karavīru, kurš vienmēr ar atdevi pildījis savus pienākumus. Viņš bija izteikti izcils līderis saviem karavīriem, viņam vienmēr visi varēja uzticēties.

Dienesta laikā V. Anševics vairākkārt apbalvots ar SZS 1. kājnieku bataljona komandiera apbalvojumiem, kā arī ar NBS komandiera goda ­zīmi "Par centību militārajā dienestā".

Ar Viestura ordeņa I šķiru V. Anševics pēc nāves apbalvots 2010. gada 13. oktobrī.

Iepriekš:

Alpenas bāzē ASV atklāta seržanta Voldemāra Anševica piemiņai veltīta iela