02.06.2017 10:27

Rakstniece Andra Manfelde: Arī antikrists būs ļoti stilīgs

Autors  Marta Dzintare
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Andras Manfeldes laulība šobrīd ir teju sabrukusi, taču “katrs pārdzīvojums dara mūs stiprākus”, uzskata rakstniece. Andras Manfeldes laulība šobrīd ir teju sabrukusi, taču “katrs pārdzīvojums dara mūs stiprākus”, uzskata rakstniece. Einārs Binders un LETA

Rakstniece Andra Manfelde savulaik iemantoja lielu popularitāti kā muzikālās drāmas "Adata" libreta autore, kuras pamatā ir tāda paša nosaukuma romāns. (Kurš gan nezina smeldzīgo dziesmu "Ja tu man esi", kuru, neņemot vērā oriģinālā stāsta kontekstu, reizēm izpilda arī kāzās?) Šogad iznācis rakstnieces jaunākais romāns "Virsnieku sievas" par Karostas ļaudīm pagājušā gadsimta 70. gados.

Nu jau kādu laiku Andra Manfelde ar meitām dzīvo Dubultu Rakstnieku namā, kur tiekamies uz sarunu.

– Kāds šobrīd ir jūsu ikdienas režīms?

– Katru rītu ceļos 6.50 un dodos uz jūru peldēt. Daru to jau no marta. Citus gadus esmu atklājusi sezonu jau agrāk, taču šeit, Dubultos, ir ļoti tālu jāiet iekšā jūrā, lai varētu peldēt. Ja daru to tuvu krastam, jūtos kā krokodils, man nešķiet, ka es peldu. Pēc rīta peldes vedu meitas – deviņus gadus veco Annu un tūlīt jau trīs gadus veco Augusti – uz skolu Vaivaros un uz bērnudārzu Kauguros. Pārējo dienas daļu aizņem dažādi darbi, arī tādi, kas saistīti ar manu jaunāko grāmatu "Virsnieku sievas".

– Kā dzīves ceļš jūs atveda līdz Rakstnieku namam?

– Diemžēl mana ģimenes dzīve ir vai nu pavisam, vai pa pusei sabrukusi. Pagājušā gada augustā no Liepājas pārcēlos uz Balviem, taču tur apstākļi nebija sevišķi piemēroti dzīvošanai, un tā nonācu šeit.

Vakar palasīju Viestura Rudzīša grāmatu "Bendes meitiņa un viņas tēvs". Man patika doma par to, ka cilvēks attīstās caur zaudējumiem. Izejot cauri dažādām zaudējuma stadijām, beigās cilvēks kļūst par stiprāku personību. Pirmais zaudējums mūsu dzīvē ir piedzimšana, kad viss iepriekšējais tiek atņemts un jāspēj pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Ja cilvēks ir nonācis zaudējuma situācijā, viņam jāizdzīvo sēras, jātiek pašam galā ar situāciju, jo ārpusē risinājuma nav. Ceru, ka esmu notikušo izdzīvojusi un no tā guvusi mācību.

Attiecības ar otru cilvēku vienmēr ir liela mācība. Kad esam vieni, mums šķiet – esmu patīkams, labs cilvēks. Taču saskarsmē ar otru mēs ieraugām savas vājības. Manuprāt, mīlestība ir spēja redzēt otru skaistu ar visām viņa nepilnībām. Nevis – tu esi skaists tikmēr, kamēr tevi lietoju. Taču sabiedrība izdara lielu spiedienu. Caur popkultūru, Holivudas filmām bieži tiek sludināts tas, ka galvenais kritērijs ir jūtas. Viss tiek pakārtots baudām, par pienākumiem netiek runāts. Centrā esmu es, es, es un manas vēlmes. Man šķiet, ka dzīvojam sava veida apokalipsē. Kur vien paskatos, redzu šķirtas ģimenes. Tagad jau varu arī sevi pieskaitīt šiem cilvēkiem, pat negribot to. Vienkārši tika pieļauta viena, otra, trešā kļūda, un tad jau atpakaļceļa vairs nebija.

– Kādas redzat vīriešu un sieviešu lomas mūsdienās?

– Bībelē ir teikts, ka sievietes nedrīkst pravietot, izņemot situācijas, kad vīrieši kļuvuši gļēvi. Šobrīd tieši tas arī notiek. Manuprāt, Latvijas sabiedrība ir ļoti sievišķīga. Viss notiek tā, kā patīk sievietēm – lai būtu skaisti, katra grib iekārtot savu ligzdu, māju, liela loma ir iepirkšanās kultam, notiek daudz pasākumu, ko apmeklē pārsvarā sievietes, izglītības sistēmā dominē sievietes.

Bet kur palikuši vīrieši? Viņu loma notiekošajos procesos ir salīdzinoši maza. Varbūt politikā ir vairāk vīriešu, bet tā ir tikai viena šaura joma. Taču tā nav visās valstīs. Piemēram, Gruzijā ļoti jūt vīriešu klātbūtni sabiedrībā. Manā skatījumā, vīrieši vairāk redz dzīves kop¬ainu, tā teikt, pārstāv vertikāli, attiecības ar Dievu. Man ļoti patīk tradicionālo kultūru kārtība, kad vīrieši regulāri izrāda godu Dievam, dodas uz dievkalpojumiem.

Mēs, eiropieši, esam cēlušies no kristīgas civilizācijas. Manuprāt, kādreiz, kad garīgās vērtības bija lielākā cieņā, cilvēki arī fiziski izskatījās labāk. Paskatoties latviešu karagūstekņu fotogrāfijās, redzams, ka tauta kopumā bija fiziski daudz vairāk attīstīta. Uzskatu, ka garīgais kodols mūs spēcina arī fiziski. Man bieži sanāk pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Lielākoties cilvēki izskatās sašļukuši, slimīgi, ar lieko svaru. Tā vien šķiet, ka visi rindām vien dodas uz poliklīnikām.

– Varbūt arī tāpēc, ka uzturs un vide vairs nav tik dabiski kā agrāk?

– Mani vispār kaitina gardēdība. Piekrītu teicienam, ka izsalkums ir labākā garšviela. Ikdienā dodu priekšroku vienkāršam latviešu ēdienam. Ja maize, tad maize, ja biete, tad biete. Man nav vajadzīgs nekas lieks. Vai tiešām cilvēkiem ir nepieciešams tik daudz strādāt, lai tik daudz ēstu?

Man ir grāmata "Zemnīcas bērni" par Sibīrijā izsūtītajiem latviešiem. Fotogrāfijās redzams, kādos apstākļos cilvēki ir dzīvojuši, un viņi prata novērtēt pat maizes riecienu. Mana meita arī dažreiz saka: šitādu jogurtu es neēdīšu! Tad cenšos iejusties mātes-pavēlnieces lomā un teikt, ka tā nedrīkst darīt. Vispār man nepadodas pamācīt bērnus, bet cenšos, jo zinu, ka robežas ir vajadzīgas, lai bērniem pašiem būtu vieglāk.

Andra Manfelde Starptautiskajai Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvai nominēto rakstnieku apbalvošanā 2010. gadā. Andra Manfelde Starptautiskajai Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvai nominēto rakstnieku apbalvošanā 2010. gadā.


– Grāmatā "Virsnieku sievas" attēlojat Latviju pagājušā gadsimta 70. gados no Karostā dzīvojošo cilvēku skatupunkta. Kāds bija grāmatas tapšanas process? Ko jums šķita vissvarīgāk pateikt lasītājiem?

– Grāmata ir daļa no vēsturisko romānu sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts". Grāmatu rakstīju pa posmiem. Pirmo daļu uzrakstīju aptuveni pirms trim gadiem, kad biju grūtniecības piektajā mēnesī. Pēc meitiņas piedzimšanas rakstīt kļuva daudz grūtāk, tādēļ process ievilkās. Toties, kad tiku pie rakstīšanas, nosēdēju pie datora desmit, divpadsmit stundas, biju sarkanām acīm un kupri mugurā. Tas notika Ventspils Rakstnieku namā. Par laimi, mani izglāba jūra. Kad jūra tevi izpurina pa viļņiem, jūties svaigs un vari turpināt strādāt.

Piecus gadus biju nodzīvojusi Karostā un saklausījusies vietējo iedzīvotāju stāstus, tie kļuva par pamatu romānam. Man svarīgākais šķita likt lasītājiem just empātiju un aiz nacionalitātes ieraudzīt cilvēku, nevis okupantu, neģēli. Cilvēku ar visiem viņa pārdzīvojumiem, uzskatiem, emocionālo pasauli. Manuprāt, spēja nenēsāt līdzi aizvainojumus un neieņemt upura lomu ir veselīgas personības pazīme. Tas liecina par cilvēka pašcieņu un dziļumu. Esmu šādu attieksmi redzējusi arī starp izsūtītajiem latviešiem – par spīti visam, ko viņiem nācies pārdzīvot. Stiprai nācijai jābūt ar pašcieņu. Upura loma ir tā, kas mūs sasmērē. Un es nedomāju, ka tā ir izdabāšana kādam, ja mēs otrā saredzam cilvēku, nevis okupanta pēcteci.

– Esat teikusi, ka jums riebjas nepareizais nacionālisms, kad visus krievus dēvē par okupantiem. Kas tad, jūsuprāt, ir pareizais nacionālisms?

– Nacionālisms mainās. Ja savulaik, piemēram, lāpu gājiens un valsts simbolu lietošana bija uzdrīkstēšanās, tagad tas ir teju obligāti, lai tev būtu pie apģērba piesprausts karodziņš. Kopumā uzskatu, ka nacionālisms ir ļoti būtisks. Cilvēks šajā dzīvē ir iesaukts kā armijā, un viņam ir jāizpilda vairāki būtiski uzdevumi. Lai šos uzdevumus varētu izpildīt, ir skaidri jāapzinās, kas es esmu – kāds ir mans dzimums, nacionālā identitāte. Tas ir ļoti svarīgi.

– Rakstnieki vienmēr tikuši uzskatīti par inteliģenci, par vērtību nesējiem, kuru viedoklī ieklausīties. Vai mūsdienu latviešu rakstnieki pilda šo lomu?

– Šobrīd beidzot varu teikt, ka latviešu literatūra ir atgriezusies lasāmo lietu sarakstā. Vienubrīd tā vairs nebija. Ir tapusi vēsturisko romānu sērija, no kuriem par vilcējspēku var uzskatīt Noras Ikstenas "Mātes piens" un Māra Bērziņa "Svina garša". Protams, katrs autors ir aprakstījis notikumus caur savu individuālo prizmu, tādēļ šie darbi nevar pretendēt uz objektīvu Latvijas vēstures atspoguļojumu, taču tie vienalga dod plašu ieskatu pagājušā gadsimta notikumos.

– Padomju laiki ir beigušies, dzīvojam neatkarīgā valstī, un daudzi tā laika mērķi ir kļuvuši par realitāti. Vai ir kas tāds, kas mums arī šodien traucē būt brīviem?

– Cilvēki nedodas uz baznīcām, bet uz iepirkšanās centriem, kur ir kondicionēts gaiss, popkorns un "Greja 50 nokrāsas". Mūs dažādos veidos cenšas ievilināt veikalos, lai nopirktu to, kas mums nemaz nav vajadzīgs. Galvenais ir mūsu bauda, pienākumu nekādu! Esam kā ar stikla krellītēm apžilbināti mežoņi. Nesen Eva Mārtuža internetā bija ierakstījusi: ja tu neko nepērc, tev ir 100 % atlaide. Labi teikts! Kad man bija emocionāli grūtākais posms saistībā ar ģimenes izjukšanu, sapratu, ka man nekas nav vajadzīgs. Man veikals pārstāja eksistēt. Vienīgi bērnu vajadzības reizēm lika aiziet iepirkties.

Domāju, ka ik pa laikam cilvēki apstājas un sāk domāt: vai tiešām es esmu tikai fiziska mašīna, zobrats lielā sistēmā un vairāk nekas? Taču esam tā ierauti šajā ritenī ar kredītu maksājumiem un nepārtraukto nepieciešamību kaut ko pirkt, ka ir grūti no tā izrauties. Turklāt šāds dzīvesveids ir norma, tā dzīvot ir stilīgi un mūsdienīgi. Stilīguma mērcē mums iesmērē dažādas neīstas vērtības. Noteikti arī antikrists būs ļoti stilīgs.

Vēl man šķiet, ka mūsdienās cilvēka personība tiek izārdīta, jo rādām sevi sociālajos tīklos, paši esam ieurbušies viedtālruņos un dzīvā komunikācija kļūst arvien retāka. Esam kā apmāti ar visu, ko piedāvā virtuālā vide. Taču domāju, ka kaut kādā brīdī tas norims. Viss notiek kā pa spirāli. Arī tauta gluži kā ģimene iziet dažādus attīstības ciklus.

Uzskatu, ka 20. gadsimts mūsu tautai ir bijis briesmīgs laiks, mums iztrūkst kaut kāda fundamenta, tas viss ir izārdīts. Gan garīgā, gan fiziskā nozīmē. Līdz ar to mums viss jārada no jauna.

– Kas ir šis fundaments, kur smelties spēku un gudrību?

– Ļoti svarīga ir ticība, bet arī ticībai būtu jānāk kā mantojumam no iepriekšējām paaudzēm. Taču visiem neder viena recepte. Kam nav Dieva, tam ir sirdsapziņa. Tā ir Dieva balss mūsos. Nedari otram to, kas tev pašam nepatīk – kaut vai tik vienkārši. Kāds varētu jautāt: bet ko darīt, ja man gribas? Gribas otra sievu, otra mantu... Ir ļoti grūti, kad sabiedrībā ir izplūdušas robežas, nav noteiktu vērtību un normu. Sanāk, ka katrs esam kā mazais ķēniņš, kurš izvēlas darīt visu, kas viņam labpatīk.

Taču uzskatu, ka šobrīd jau esam atjēgšanās posmā, kad pamazām sākam apzināties, kas ir īstas vērtības un kas nav.

– Vai Latvijas nākotni redzat gaišās krāsās?

– Ja domā par Latviju kā Eiropas sastāvdaļu, manuprāt, Eiropas Savienība sairs, ja nebūs kopīgu vērtību. Ja katra molekula darīs, ko gribēs, kopējais ķermenis pārstās darboties.

Visu savu bērnību pavadīju atomkara gaidās, un esmu priecīga, ka līdz pat šai dienai man nav nācies piedzīvot karu. Domājot par nākotni, ir sajūta, ka viegli nebūs. Taču man palīdz ticība. Ticu, ka labais vienmēr uzvar, to nevar iznīcināt. Pat ja viss iet zudībā, labais ir kā sēkla zemē, kas kaut kad atkal uzdīgs ar jaunu spēku. Pat vairāk – labais ir kā sēkla, kas sairdina asfaltu. Bērnībā es to bieži redzēju – caur asfaltu izspraukušās liepu atvases.

Pilnu interviju ar Andru Manfeldi lasiet 30. maija laikrakstā "Kodols".