22.05.2017 13:46

Inčukalnietis Vadims Geža: Nav interesanti sēdēt ar klēpī saliktām rokām

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Vadims Geža: Pirms gadiem pieciem es teiktu, lai vecāki paši izlemj, ko viņu bērniem darīt. Tagad es saku: nāciet, spēlēsim frisbiju! Tā nav īstā dzīve – sēdēt pie gadžeta un spaidīt pogas. Protams, dažādu tehnoloģiju mums apkārt būs vēl vairāk, un neviens mums tās neatņems, bet nav labi, ka pogu spaidīšana aizņem arvien vairāk un vairāk laika. Vadims Geža: Pirms gadiem pieciem es teiktu, lai vecāki paši izlemj, ko viņu bērniem darīt. Tagad es saku: nāciet, spēlēsim frisbiju! Tā nav īstā dzīve – sēdēt pie gadžeta un spaidīt pogas. Protams, dažādu tehnoloģiju mums apkārt būs vēl vairāk, un neviens mums tās neatņems, bet nav labi, ka pogu spaidīšana aizņem arvien vairāk un vairāk laika. no privātā arhīva

Šopavasar fizikas doktoru Vadimu Gežu kolēģi ieteica kā pretendentu Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" balvai nominācijā "Zemi es mācos". Pirms astoņiem gadiem Vadims ar sievu Liliju par savām mājām izvēlējās Inčukalnu.

– Pieteikumā fonda "Viegli" balvai teikts, ka jūsu ikdienas darbs ir saistīts ar unikālas inženiermodelēšanas platformas izstrādi, kas ērti un ātri ļauj veikt datormodelēšanas uzdevumus. Vienlaikus tas ir rīks jaunu tehnoloģiju izstrādei un produkts ar augstu eksporta potenciālu. Kā to pateikt tā, lai saprastu arī no eksaktajām zinātnēm tālāk stāvošs cilvēks?

– Viss sākās jau tad, kas iestājos Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Studējot piestrādāju dažādus darbus, piemēram, mobilo telefonu veikalā. Taču man gribējās darīt kaut ko nopietnāku, kas tiešām būtu saistīts ar fiziku. Pasniedzējs Andris Jakovičs man piedāvāja nodarboties ar matemātisko modelēšanu.

Šajā laikā tika izmēģināts daudz un dažādu programmatūru, ar kuru palīdzību matemātiskā modelēšana tiek veikta. Vienas ir par lielu maksu, bet citas, ko izstrādā entuziasti – cilvēki, kuriem patīk programmēt un kodēt, – ir tā sauktās atvērto kodu programmatūras. Viņi, tās radot, iegulda daudz laika un enerģijas, bet šīm programmām ir viens trūkums – tās ir neērti lietot, jo trūkst praktiskā interfeisa jeb skaidra veida, kā tās pielietot. Mēs ar kolēģiem atradām vienkāršotu metodi to lietošanai un pērn par šo darbu saņēmām Latvijas Atvērto tehnoloģiju asociācijas balvu.

Tomēr tas nav mans pamatdarbs. Kā pētnieks es vadu projektu, kurā nodarbojamies ar silīcija attīrīšanu. Līdz patērētājam mūsu darba augļi nonāk pa ļoti garu ceļu, piemēram, kā elementi saules baterijās.

– Un tas bija pa spēkam puisim no Inčukalna?

– Te gan jāsaka, ka esmu dzimis un audzis Rīgā – Āgenskalnā, dažu minūšu gājiena attālumā no manas tagadējās darbavietas Latvijas Universitātē, ko esmu arī absolvējis.

Pirmo reizi kopā ar sievu Liliju aizbraucām uz Inčukalnu, kad man bija 23 vai 24 gadi. Zinājām, ka negribam dzīvot Rīgā, jo pilsētas ritms šķita par skaļu. Nodzīvojām Inčukalnā divus gadus un tad devāmies uz Vāciju – Hannoveri. Latvijā atgriezāmies 2015. gada beigās.

– Vai rīdziniekam, kurš ikdienā strādā pilsētā, bija viegli iedzīvoties Inčukalnā?

– Cilvēkus sev apkārt var iepazīt tad, ja pats esi aktīvs un iesaisties dažādos vietējos pasākumos. Tāda "čomošanās" ar kaimiņiem tāpat vien faktiski nenotiek. Taču, piemēram, pērn decembrī Rīgā bija kristīgo jauniešu Tezē kopienas tikšanās. Inčukalnieši savās ģimenēs uzņēma vairāk nekā 80 jauniešus, un mēs ar sievu palīdzējām viņu uzņemšanu koordinēt. Tad arī iepazināmies ar daudzām vietējo iedzīvotāju ģimenēm.

Tā kā spēlējam frisbiju – spēli ar lidojošo šķīvīti –, esam pazīstami ne tikai ar savas komandas spēlētājiem, bet arī ar viņu ģimenes locekļiem. Ar frisbiju piedalāmies dažādos novada pasākumos, rīkojam frisbija atrakcijas bērniem.

Man daudz ko iemācīja dzīve Vācijā, piemēram, ka paši varam daudz ko izdarīt, pat sākot no nulles svešā vietā, jo sēdēt ar klēpī saliktām rokām ir garlaicīgi.

Inčukalnā dzīvojam daudzdzīvokļu mājā blakus skolai un stadionam. Vide, lai kaut ko darītu, ir ļoti piemērota. Atradās arī domubiedri. Daudzi ir tādi paši kā es – pa dienu strādā Rīgā, bet vakarā atgriežas Inčukalnā, nāk uz treniņiem un dara visu ko citu.

– Vai var sacīt, ka pasaule maina jūsu domāšanu?

– Kad devos uz Vāciju, skaidri zināju, ka atgriezīšos Latvijā. Nezināju, vai tas būs pēc pieciem, astoņiem vai desmit gadiem, bet biju pārliecināts, ka būšu atpakaļ.

Pirms simt un vairāk gadu, industriālās revolūcijas laikā, cilvēki no laukiem plūda uz pilsētām, lai piepildītu fabrikas. Man šķiet, arī mūsu laikā mobilitāte ir nepieciešamība, nevis tikai mūsu privātā izvēle.

Kad braucu prom no Latvijas, bija skaidrs, ka dodos pēc jaunas pieredzes un ar mērķi iegūt fizikas doktora diplomu. Tagad, kad esmu atgriezies Latvijā, redzu, ka tas, ko es zinu un protu, bagātina šo vidi.

– Daudzi jauni cilvēki arī šopavasar būs izvēles priekša – ko pēc skolas beigšanas darīt tālāk. Kāpēc jūs izvēlējāties fiziku?

– Tur lielu lomu nospēlēja daži cilvēki, kas mani novirzīja uz pareizajām sliedēm. Pēc 9. klases mācījos Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, turklāt humanitārajā klasē. Matemātika man pārāk nepatika, taču patika piedalīties mācību olimpiādēs. Reiz, kad izcīnīju trešo vietu valstī, ģimnāzijas mācību pārzine man prasīja, ko es daru humanitārajā klasē. Pēc tam es pārgāju uz eksakto zinātņu klasi. Savukārt mans fizikas skolotājs Jānis Krūmiņš parādīja, cik daudz visa kā vērtīga pasaulē atklājas, iedziļinoties šajā mācību priekšmetā.

– Ne katram pietiek pacietības iedziļināties formulu pasaulē...

– Bet jāsaprot, ka formulas ir vajadzīgas. Pat visvienkāršākajā kalkulatorā ir tik daudz un dažādu shēmu, un par katru var sastādīt matemātisku vienādojumu un to atrisināt.

Kad mācījos ģimnāzijā, pie mums uz skolu atnāca zinātnieks Andris Muižnieks, par kura kolēģi es vēlāk kļuvu, un stāstīja, ko viņš dara. Klausījos un sapratu – lūk, tas ir tieši tas, ar ko es gribētu nodarboties, jo tur bija gan fizika, gan matemātika un programmēšana. Varbūt man palaimējās, jo bija cilvēki, kuri man uzskatāmi parādīja fizikas un matemātikas pievilcīgo pusi.

– Lai kļūtu par zinātnieku, ir vajadzīga ziņkārība, bet ar to vien laikam būs par maz...

– Ziņkārība jau mums katram ir, vismaz bērnībā, bet tas atkarīgs no vecākiem, vai viņi to bērnam nenoslāpē.

Man ir patiesi žēl, ka mūsdienās, kad bērnam rokā nonāk kāds tehnoloģisks objekts, piemēram, mobilais telefons ar interneta pieslēgumu, viņam zūd interese par apkārtējo pasauli. Es nezinu, kā būs nākotnē, jo mēs esam eksperimentālā paaudze, bet vienu gan saprotu – ir jāpalīdz bērniem attīstīt darbspējas. Citi saka, ka nevajag viņiem spiest kaut ko darīt, bet es domāju, ka tomēr vajag. Un, ja ne piespiest, tad noteikti ieinteresēt izdarīt darbu līdz galam. Arī matemātiku bez darba nevar iemācīties.

Reiz runāju ar kādu spējīgu puisi un jautāju viņam, ko viņš darīs pēc pamatskolas. Viņš atbildēja, ka iešot uz skolu, kur māca pavārus. Tas, protams, ir labi, bet man tomēr šķiet, ka, ja kādam ir laba galva, jācenšas iegūt arī labu izglītību un sasniegt dzīvē kaut ko vairāk, nekā izvēlēties ļoti pieticīgus, lai arī praktiskus mērķus.