27.11.2016 15:01

Aiva Pundiņa. Lai mācīšanās process sagādā prieku

Autors  Dzintris Kolāts
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Aiva ar dēlu Adrianu un meitu Amēliju. Aiva ar dēlu Adrianu un meitu Amēliju. no privātā arhīva

Aiva Pundiņa, atstājot labi apmaksātu darbu Vācijā, atgriezusies uz dzīvi Latvijā. Viņa ar vīru un diviem bērniem dzīvo Saldū un strādā Saldus mūzikas skolā par mūzikas teorijas un klavierspēles skolotāju, vada mūzikas studiju "Fortepiano" un darbojas kā sieviešu kora "Varavīksne" kormeistare.

Vēl Aiva turpina studēt maģistrantūrā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (RPIVA) un ir mācību grāmatu autore.

Kad materiāls gandrīz sagatavots, atskrien Aivas elektroniskā vēstulīte. Viņa raksta: "Skolotājam ir jābūt tik ļoti sajūsminātam par to, ko viņš māca, ka audzēkņi arī sajūsminās. Prieks nedrīkst pazust, ne tikai mācot mūzikas teoriju, bet tieši savstarpējās attiecībās."

Ir simtiem atrunu – kādēļ šādu sajūsmināšanos par darbu nevarētu sasniegt. Iespējams, ka mūzikas pedagoģijas maģistrante, pedagoģe un pētniece Aiva Pundiņa ir citāda. Tajā izpratnē, ka galamērķis darbos un dzīvē nav nekas īpašs. Galvenais ir process. Un vēl tajā, ka pēc bakalaura studijām, aizbraucot tālāk studēt un strādāt Vācijā, Aiva atgriezusies mājās, pametot labi apmaksātu klavieru privātstundu darbu. Atgriezusies savā augstskolā, savā Latvijā. Viens dzīves loks ir saslēdzies. Par tālākajiem nav jēgas minēt. Galvenais nav mērķis. Galvenais ir process.

– Ar ko mums būtu jāsāk? Ar ģimnāzijas laikiem?

– Sākas stāsts ar to, ka es mācījos mūzikas vidusskolā Ventspilī klavierspēles nodaļā. Otrajā kursā (man vēl nebija 16) man piedāvāja strādāt par klavierspēles skolotāju toreizējā Ventspils 1. vidusskolā. Pēc tam nāca arī piedāvājums strādāt Piltenes mūzikas skolā. Atceros, ka vēl pases nebija, bet jau sāku strādāt par klavierspēles skolotāju.

– Piedod, diez cik turīgs tas jaunības laiks nebija?

– Lielākoties pati ar visu tiku galā. Neviens gatavu neko nav iedevis. Kad pabeidzu mūzikas vidusskolu, vienu gadu strādāju mūzikas skolā un vispārizglītojošā skolā. Tad iestājos RPIVA mūzikas pedagoģijas fakultātē. Studēju piecus gadus, paralēli dziedāju korī "Fortius", ar kuru piedalījos dažādos konkursos un koncertprojektos arī ārzemēs. Vienā no šādiem koncertprojektiem bijām kopā ar kora dziedātājiem no Vācijas, kuri arī ir iemesls manai būšanai ārzemēs.

Tas bija ceturtais kurss, daudzi studenti izmantoja iespējas, lai brauktu strādāt uz ārzemēm par auklītēm vai apkalpojošā sfērā. Arī es gribēju piepelnīties vasarā. Tad kāda ģimene piedāvāja mani uzņemt – man būtu jātīra māja, jāpalīdz privātpraksē kārtot dažādus dokumentus, jāravē dārzs, jāgatavo ēst u. tml. Aizbraucu un visu vasaru tur nodzīvoju. Kādā no koncertiem iepazinos ar latviešu meiteni, kura studēja Vācijā. Viņa teica, lai braucot un pamēģinot arī es. Teicu – man vēl viens gads Latvijā jāstudē. Tomēr aizbraucu uz augstskolu pie viņas profesora, kurš noklausījās un teica – labi, pabeidziet to vienu gadu, varat mēģināt stāties pie mums (Hochschule fuer Musik und darstellende Kunst Frankfurt am Main).

Atgriezos Latvijā, turpināju mācīties un ieguvu RPIVA mūzikas skolotāja un klavierspēles skolotāja diplomu un bakalaura grādu. Par braukšanu uz Vāciju jau biju piemirsusi. Pēkšņi divas dienas pēc izlaiduma man bija zvans no Vācijas. Zvana man pazīstamā ģimene un vaicā – vai es braukšu. Teicu – labi. Nopirku biļeti un ar tukšu somu aizbraucu. Es gribēju izmēģināt, kā tas ir – studēt Vācijā. Sākumā biju domājusi vienu gadu pamēģināt.

– Tas... tā kā studēt otrreiz?

– Jā, studēt otrreiz. Es tikko biju pabeigusi augstskolu, bet bija sajūta, ka gribas studēt vēl. Laikam arī tāpēc, ka visu laiku paralēli studijām arī strādāju, vienmēr teorijai bija tūlītējs pielietojums praksē. Mana īpatnība – ka es nekad neesmu mācījusies tāpēc, lai pretī iegūtu dokumentu. Bakalaurs, maģistrs... mani principā aizrauj process. Ja es kaut ko daru vai mācos, es to daru no visas sirds. Man laiks ir pārāk svarīgs, lai to izniekotu "atsēdēšanā" vai "darīt ķeksīša pēc".

Arī tagad es studēju nevis papīra dēļ, bet lai būtu process, kas mani tālāk pilnveido. Un man patiesi prieks par lieliskajiem lektoriem, kuri šī pusotra gada laikā mani tik ļoti mainījuši, ļāvuši augt, domāt un paskatīties uz lietām citādi. Bet, atgriežoties pie Vācijas, – mani ļoti interesēja viņu izglītības sistēma. Biju dzirdējusi, ka tā ir atšķirīga. Un varu atkal un atkal atkārtot – man ļoti patika, ka students pats sakārto savu dienu, pats veido savus stundu sarakstus.

– No formālā viedokļa otrreiz studēji bakalaura programmu?

– Varēju studēt arī tikai pēdējos četrus semestrus, bet iemesls, kādēļ sāku no sākuma, – tur piedāvāja klavierspēles pedagoģiju pieaugušajiem un bērniem, kas Latvijā tolaik vispār nebija. Tas, ko viņi piedāvāja, bija tik ļoti interesants, ka es sāku no pirmā kursa. Daudzi obligātie priekšmeti bija jau pabeigti Latvijā, līdz ar to varēju apmeklēt nodarbības, kuras mani patiesi interesēja. Piemēram, klavierspēles metodiku es apmeklēju visus piecus gadus un piedevām pie visiem lektoriem, kuri lasīja lekcijas šajā priekšmetā. Turklāt viņu sistēma ir citāda – es varēju apmeklēt jebkuru kursu, kurš interesēja. Apmeklēju baleta un stepa deju nodarbības vokālistiem un aktieriem. Piedalījos šansona un kombo stundās. Tur neviens ārā nedzen, visi atsaucīgi, ja pats izrādi interesi.

– Kā tu iztiki?

– Pirmo gadu dzīvoju iepriekš minētajā ģimenē. Tīriju māju, par to varēju pie viņiem dzīvot, un man bija kabatas nauda. Nepagāja ilgs laiks, kad bija konkurss Bucbahas mūzikas skolā – bija vajadzīgs klavierspēles skolotājs. Izturēju konkursu, un tā 1999. gada ziemā sāku strādāt.

– Kādēļ, tavuprāt, komisijai likies labākā?

– Grūti pateikt. Laikam tādēļ, ka man ļoti patīk tas, ko es daru. Viņi teica, ka jutuši, cik ļoti esmu ieinteresēta tajā, ko daru, un cik iejūtīgi strādāju ar audzēkņiem. Tad jau sāku pati īrēt dzīvoklīti Frankfurtē, lai nebūtu katru dienu jābrauc 50 km ar vilcienu. Saradās ļoti daudz privātskolēnu. Tā manis gribētā viena izmēģinājuma gada vietā sanāca pieci gadi ar visu diplomdarbu un eksāmeniem.

– ...un gribētāji – skolēni – stāv rindā. Labs priekšnoteikums palikt Vācijā

– Jau prombraucot nebija domas tur palikt. Visu laiku pakausī zvanīja, ka gribu atgriezties.

– Ļoti daudziem sākumā ir šāda doma...

– Es laikam esmu citāda. Kad pabeidzu studijas, man bija 29 gadi. Atbraucu uz Latviju atvaļinājumā. Un tad es sapratu, ka man ļoti gribas bērnus un ļoti gribas uz Latviju. Ka Vācija nav tā vieta, kur es tiešām gribētu nodzīvot visu savu mūžu, lai gan Vācija man ļoti patīk. Ļoti gribējās, lai man ir bērni Latvijā. Domas, iespējams, materializējas un atvaļinājuma laikā sastapu nākamo vīru. Viņš mani tā veiksmīgi atvilināja atpakaļ. Drīz vien pieteicās bērniņš, un pēc 3 gadiem – otrs. Esot mājās ar bērniem un paralēli strādājot arī par klavierspēles pedagogu, tapa grāmatas.

– Vari nosaukt tās grāmatas?

– Pirmā bija "Klavierspēles skola pašiem mazākajiem" – 4 līdz 6 gadus veciem bērniem. Otra – "Vingrināšanās rokasgrāmata" – padomi mūziķiem sava vingrināšanās laika organizēšanai. No bērnības atceros – tev ir stundu jāspēlē. Ko nozīmē "stundu jāspēlē"? Kā to darīt? Bieži bērni tiek atstāti vienatnē ar instrumentu, bet, kā produktīvi šo stundu pavadīt pie instrumenta, neviens nepastāsta. Vairāk praktiska nekā zinātniska grāmata.

– Pieteicās bērniņi, viņi auga, tu rakstīji grāmatas un tad...

– Un tad bija zvans no RPIVA – vai negribu nākt mācīties maģistrantūrā? Tajā laikā biju jau izveidojusi savu mūzikas studiju, kurā jebkurš var nākt mācīties spēlēt klavieres. Strādāju mūzikas skolā.

– Un tu piekriti?

– Jā, jo man kaut kā likās, ka tas nāk īstajā brīdī. Un es to ļoti novērtēju – ja būtu mācījusies maģistrantūrā tūlīt pēc bakalaura studijām, nespētu tā novērtēt. Man liekas, ka ikvienam vajadzīga neliela pauze starp mācību cēlieniem. Kad ir jau sakrāta pieredzes bagāža, tad uz lietām var skatīties pilnīgi citādi, visam, ko tev studiju procesā piedāvā, redzi pielietojumu, un ir daudz interesantāk.

– Kādēļ atkal izvēlējies šo augstskolu, nevis, piemēram, konservatoriju?

– Man labas atmiņas no laika, kad mācījos bakalauros. Man ļoti patika. Mūzikas fakultātē mums bija ļoti saliedēts kolektīvs. Patika arī attieksme, ka viss kaut kā ļoti ģimeniski... tāda summējoši pozitīva attieksme. Un, ja pats dari, tad ir vēl pozitīvāk. Par konservatoriju – redz, manī ir vairāk tas pedagoģiskais. Es labi apzinos, ka nebūšu skatuves māksliniece un tas nav mans ampluā. Es dzīvē jūtos piepildīta tieši pedagoģiskajā procesā.

– Un pēc tam? Varbūt paliec kā mācību spēks?

– No septembra esmu zinātniskais asistents. Saistībā ar manu maģistra darbu pētām to visu vēl dziļāk.

– Kas mūzikas pedagoģijā ir tas, ko pētāt dziļāk?

– Esmu izveidojusi interaktīvos mācību līdzekļus mūzikas teorijas nodarbībām un tagad pētu, kā ar tiem sekmēt mūzikas skolas audzēkņu mūzikas teorijas uztveri. Man pašai īpaši svarīgi – kā panākt, lai bērni apgūst mūzikas teoriju ar interesi un viņiem mācīšanās process sagādā prieku.

– Tas lielais jautājums, kas mazāk skar studijas, vairāk – tavu ceļojumu uz Vāciju un atpakaļ. Milzums cilvēku neatbrauc – kā viņiem pietrūkst?

– Varbūt novērtējuma... grūti pateikt. Kas man ir svarīgi un ko cenšos šeit panākt – lai process ir svarīgāks par rezultātu.

– Vācijā tā nebija?

– Bija! Tur jau tas āķis. Man ļoti gribētos, lai arī Latvijā tā būtu. Lai svarīgākais nebūtu rezultāts, bet process, kad tu cīnies ar sevi un audz. Ir jau forši, ja bērns tiek kādā konkursā novērtēts, saņemot balvas, bet cik ļoti daudziem no viņiem ir dažādas traumas...

– Bet materiālā ziņā tev bija labāk Vācijā?

– Protams! (Smejas.) Bet es nezinu, vai visu varam rēķināt naudā.