Līgo parku daiļo tēlnieka U. Sterģa latvju zīmju kalumi akmeņos. Septiņos akmeņos atveidotas ugunszīmju, auseklīšu, saules, austras koka zīmes, kā arī galvenais akmens ar uzrakstu "Līgo".
Uldi, tevi nevarēja pazīt
U. Streģis dalās atmiņās par notikumiem pirms vairāk nekā 20 gadiem: "Gribējās jau tādā plašākā pulkā, bet tolaik katrs svinēja pa sevi. Katra organizācija, kas nu padomju laikos bija, svinēja atsevišķi – sovhozs pa savam, institūti pa savam. Tāds grūdiens, kas pamudināja mani uz laukuma veidošanu, bija vieni no pēdējiem Jāņiem, kas vēl tika svinēti sovhoza gados. Mans onkulis strādāja kopā ar lopkopjiem, tāpēc arī es pievienojos tai kompānijai. Tā bija pirmā reize mūžā, kad tā stingri iedzēru. Tā dziedājis un dejojis, kā tajā reizē, es vēl nebiju.
Viena mana kaimiņiene teica: "Uldi, tevi vairs nevarēja pazīt." Vienmēr tāds atturīgs, domā, ko runā un dara, bet tad nāca ārā viss, kas līdz šim apslēpts. (Smejas.) Nākamajā dienā pēc svinībām sēžu mājas galā, saulītē un neko negribas darīt. Sāku domāt, vai tad nevarētu kaut kur pie mājām, kādu foršu vietiņu sameklēt, kur katru gadu varētu svinēt. Tad man radās ideja – vajag Līgo laukumu."
Ekonomistei durvis pusvirus!
Toreiz bija Stopiņu ciems, tātad jāiet uz Stopiņu ciema padomi un jārunā. Biju jau sagatavojis plānu – ja gadījumā man atteiks, kas šķita visai reāli, mēģināšu runāt ar pagastvečiem Ķekavā, Mārupē, Babītē, Ādažos, Ropažos – vienu tādu riņķi. Ja tā neizdotos, ņemtu nākamo riņķi. Tāda bija mana stratēģija. Domāju, vai tad tiešām nevienā pagastā manu lūgšanu neuzklausīs? Tolaik Līgo nedrīkstēja svinēt, bet cilvēki tāpat to darīja. Aizgāju uz Stopiņu ciempadomi, pie priekšsēdētāja Ērika Grosa. Viņš man prasa: "Kādas jums ir vajadzības?" Es domāju – pag, es taču neesmu tev neko parādā. Bet prasa ar tādu izteiksmi. Nu stāstu, ka ir doma par Līgo laukumu. Viņš man saka: "Nē, tas nav reāli." Noraida manu ideju. Nu neko.
Pēc kāda laika vajadzēja pirkt gāzes balonu, bija jābrauc uz sovhoza kantori. Aizbraucu, daru, kas man darāms, bet pamanu, ka ekonomistei Birutai Zvaigznītei kabineta durvis pusvirus. Jūs iedomājieties, ko sovhoza laikos nozīmē kārtīga ekonomiste, braša sieva! Viņas vārdam ir liels spēks. Biju dzirdējis, ka viņa ir liela koriste. Ieeju kabinetā un izstāstu viņai savu ieceri. Viņa saka: "Mēs, koristi, jau sen meklējam tādu vietu, kur svinēt. Labi, Uldi, būs Līgo laukums!" Viņa bija pirmais cilvēks, kas to pateica. Tad Zvaigznīte aizgāja pie direktora un teica, ka laukumam jābūt. Vienbalsīgi nolēmām, ka Līgo laukumam jābūt šeit, kur tas ir tagad."
Pusotrs metrs ziedu
"Atceros, kad atveda un uzstādīja pirmo akmeni ar "Līgo" uzrakstu, pārņēma stipras emocijas. Es vispār neticu visām tām aurām un gaismām, ko cilvēki stāsta, ka redz, bet tajā reizē bija sajūta – ap akmeni izveidojies pamatīgs psiholoģiskais lauks. Tagad ieraudzīt akmenī izkaltu uzrakstu "Līgo" liekas, kas tad tur ir? Paskatās un iet tālāk. Bet atmodas laikā tas bija kaut kas ļoti īpašs, kaut kas grandiozs. Un tajā pašā [1988.] gadā Jāņus atzina par svinamiem svētkiem.
Toreiz Līgo vakarā sanācām kopā kupls pulciņš. Cilvēki kā traki lika ap akmeni savus vainagus un ziedus. Skatos – akmens priekša kādu pusotru metru bija ziedos. Pamazām apaug arī sāni un aizmugure. Izveidojas milzīgs vainagu un ziedu gredzens. Bija tāds saviļņojums un asaras acīs... Atceros, viena sieviete, kaimiņiene, kas piecus bērnus bija izaudzinājusi, mazbērnu armiju, nobučoja man rokas kā pateicību par to, ko esmu izdarījis. Tas bija brīdis, ko visu mūžu atcerēšos. Visa noskaņa tajā vakarā bija fantastiska un dabīga. Ir taču vērts dzīvot un strādāt, kad beigās tavs darbs ir tādos lauku ziedos. Gredzens ap akmeni. Laikam pirms tam tādu ziedu gredzenu biju redzējis ap Brīvības pieminekli. Kad to redzēju vienos ziedos, domāju – varenu darbu Kārlis Zāle ir padarījis. Ilgu laiku arī pēc tam vietējie ar autobusu brauca no Ropažiem, Salaspils. Jo bija tapis kaut kas īpašs."
