11.04.2016 18:18

"Zelta čiekura" laureāts Modris Kalvāns: Vērtība ir pat viens hektārs meža

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Modris Kalvāns pie “Kārļzemnieku” medību pils Inčukalnā. Viņš atzīst, ka “Zelta čiekura” nominācija nākusi kā zibens no skaidrām debesīm, un saka lielu paldies par to, taču arī turpmāk labākā atzinība būšot sakopti kooperatīva biedru meži. Modris Kalvāns pie “Kārļzemnieku” medību pils Inčukalnā. Viņš atzīst, ka “Zelta čiekura” nominācija nākusi kā zibens no skaidrām debesīm, un saka lielu paldies par to, taču arī turpmāk labākā atzinība būšot sakopti kooperatīva biedru meži. Einārs Binders

"Kāpēc Vācijā ir tik daudz nelielu privātu meža īpašumu, kas sadalās līdz pat hektāra desmitdaļām? Turklāt no paaudzes paaudzē katrs meža īpašnieks vēlas sev piederošo mežu apsaimniekot. Līdz ar to ir attīstīta kooperācijas kustība, kuru veido nelielu mežu zemes īpašumu saimnieki. Arī mums uz to vajadzētu tiekties."

Tā teic mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības "L.V.Mežs" valdes priekšsēdētājs inčukalnietis Modris Kalvāns – šā gada meža nozares balvas "Zelta čiekurs" laureāts nominācijā "Par ilgtspējīgu saimniekošanu".

No pasniedzēja par kooperatoru

Modris Kalvāns sevi sauc par praktiķi, lai gan ilgus gadus veidojis veiksmīgu akadēmisko karjeru Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē. Pirms trim gadiem kopā ar domubiedriem viņš nodibināja vienu no pirmajām mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvajām sabiedrībām Latvijā.

"Kādu laiku strādāju arī par direktora vietnieku mežsaimniecības jautājumos Valsts meža dienesta pārraudzībā esošajā Meža konsultāciju un pakalpojumu centrā, bet, kad centrs tika reorganizēts, arī es sāku skatīties pēc jauniem izaicinājumiem. Biju brīvs kā putns gaisā un nodibināju savu firmu SIA "M.K.Mežs", sniedzot pakalpojumus meža stādīšanā, kopšanā un izstrādē.

Kad mežsaimniecības nozarē sāka veidoties kooperatīvi, pie manis atnāca vairāki meža īpašnieki un apsaimniekotāji, sakot, ka vajadzētu padomāt par privāto mežu īpašnieku ciešākām sadarbības iespējām. Sacīju, ka "kolhozā" neiešu, jo man tāpat ir labi. Taču tad apdomāju un sapratu, ka tas, ko esmu līdz šim darījis savā firmā, būs labs topošā kooperatīva stūrakmens.

Sākām piecpadsmit, bet pašlaik kooperatīva biedru skaits iegājis devītajā desmitā un visā Latvijā apsaimniekojam gandrīz 3000 hektāru meža zemes. Kooperatīvā var iestāties ar jebkādu meža īpašuma platību. Mazākais kooperatīva biedram piederošais meža īpašums ir viens hektārs. Pretstatam lielākais īpašums – 160 hektāri," teic M. Kalvāns.

Tiekas pilī

Darījumu partnerus un viesus M. Kalvāns parasti sagaida kooperatīva "L.V.Mežs" birojā Inčukalna "Kārļzemniekos". Tā ir 1914. gadā pēc Baltijas naftas bāzes direktora barona fon Zonberharda pasūtījuma celta medību pils, ko viņš dāvinājis saviem bērniem. Pirmā pasaules kara laikā visi trīs barona dēli krita, bet meita pili pārdeva koku tirgotājam Šūmjānim, tas vēlāk – agronomam Bērziņam, bet 1927. gadā ēku nopirka Latvijas Skolotāju slimokase un ierīkoja tur sanatoriju.

Otrā pasaules kara laikā un pēc tam te bijušas dažādas veselības uzlabošanas iestādes un bērnu bāreņu aprūpes centrs, līdz 2013. gada nogalē pili no pašvaldības apsaimniekošanā iznomāja meža kooperatīvs.

"Pils ir uzņēmuma uzticamības garants," uzsver M. Kalvāns, piebilstot, ka cilvēkam, kurš nāk kārtot darījumus uz uzņēmuma biroju, kas atrodas šādā vietā, tas sniedz papildu drošību, ka te neviens ar visu īpašumu krūmos pazust netaisās.

Iesim divos virzienos

"Dibinot kooperatīvu, bijām domubiedru grupa – mežkopji ne tikai pēc pārliecības, bet arī profesijas. Tas ir liels pluss, jo agrāk vai vēlāk mūsu darbība aizies divos virzienos: daļa būs, sacīsim, sirds mežkopji, kā tas ir, piemēram, Skandināvijas valstīs, kur cilvēki, kam pieder neliels meža īpašums, paši grib darboties savā mežā, pa reizei nozāģējot kādu koku, savukārt otrs virziens, kas attīstīsies nākotnē, ir industriālā mežkopība," stāsta M. Kalvāns.

Viņš cer, ka attīstīties palīdzēs arī Eiropas Savienības atbalsts, kam "L.V. Mežs" pašlaik izstrādā projektu. Līdz šim kooperatīvs katru gadu ir piesaistījis apmēram 4000 eiro valsts atbalsta veidā administratīvo izmaksu segšanai.

"Turklāt šobrīd ir gandrīz neiespējami bankā nokārtot kredītu apgrozāmajiem līdzekļiem ar normāliem aizdevuma procentiem, jo bankas īsti nevēlas izprast kooperatīva naudas plūsmu un prasa lielas garantijas. Tas gan nav īsti pareizi, jo kooperatīvs apvieno meža īpašniekus un caur to iet naudas plūsma, un bankai vajadzētu būt interesanti ar mums sadarboties, bet nekā. Pagaidām banka sola aizdot tikai desmit tūkstošu eiro kredītu ar šausmīgiem procentiem, bet ar desmit tūkstošiem mežu nozarē īsti nav, ko iesākt," saka meža īpašnieku kooperatīva vadītājs.

Vērtība ir zeme, nevis baļķis

"Kad man jautā, ko darīt cilvēkam ar vienu hektāru meža, atbildu, ka gatavas receptes man nav. Sekojot līdzi norisēm tirgū, varu pateikt, ka hektāru meža var pārdot par summu no 700 līdz 1400 eiro. Taču kooperatīva pastāvēšanas jēga ir apvienot cilvēkus, kuri vēlas savu mežu apsaimniekot ilgtermiņā, gūstot gan ienākumus no meža īpašuma, gan atstājot sakoptu, peļņu nesošu meža īpašumu nākamajām paaudzēm.

Tāpēc arī uz kooperatīvu nāk daudz pilsētnieku, kam ir lauku īpašums, bet kuru negribas pārdot. Starp tiem ir daudz jaunu cilvēku ap trīsdesmit, kuri meža apsaimniekošanu saprot kā ilgtermiņa investīcijas. Arī es katram, kurš par to šaubās, saku, ka vērtība ir zeme, nevis baļķis vai finiera klucis. Ja mežs nonāk mežkopja rokās, nav problēmu, tas kalpos tā īpašniekam, bet, ja starpnieka rokās, kurš nopērk cirsmu, nocērt vēl atlikušo un pārdod, piemēram, skandināviem, tad nevar runāt par tālredzīgu saimniekošanu," atzīst M. Kalvāns.

Kopā saimniekot izdevīgāk

M. Kalvāns skaidro, ka kooperācija mežkopībā atšķiras no kooperācijas lauksaimniecībā.

"Lauksaimnieki pamatā apvienojas produkcijas realizēšanai, meža īpašnieks, jo īpaši tas, kuram pieder tikai hektārs meža, nekad savām vajadzībām vien nepirks nedz forvarderu, nedz hārvesteru. Līdz ar to salīdzinoši nelielajiem mežu īpašniekiem ir vajadzīgs pakalpojumu sniedzējs, kas kvalitatīvi izstrādā cirsmas.

Nākamais – kokmateriālu cenas. Ir tās, ko publicē presē, bet kooperatīvs spēj koku uzpircējiem nodrošināt lielākus apjomus nekā viens īpašnieks, līdz ar to cenas ir labākas.

Protams, meža ciršana ir īpašs jautājums. Prakse liecina, ka plēsonīgas ir mežistrādes firmas, nevis meža īpašnieks, jo tieši firmu pārstāvji viņam iestāsta, ko un cik daudz vajadzētu cirst. Savukārt daudz ko nosaka tirgus: ja šobrīd zāģētavas pieprasa baļķus līdz 30 centimetriem tievgalī, man kā mežkopim nevar pārmest, ka es negribu audzēt priedi, līdz tā sasniedz 60 centimetrus.

Un tur nav ko pārmest mežkopim, ja viņš nocērt koku, kas ir tievāks, nekā tas spētu savā mūžā izaugt. Ja lauksaimniekam par agrajiem kartupeļiem maksā vairāk nekā par vēlajiem, skaidrs, ka viņš tirgos agros. Tas pats ir mežkopjiem, tikai aprites cikls ir nevis viena sezona, bet vismaz 50 gadi," stāsta M. Kalvāns.

Taču pats galvenais meža īpašnieka uzdevums, viņaprāt, ir nocirsto atjaunot. "Tas, cik resns koks būs tad, kad to cirtīs, vairs jau nav mūsu darīšana. Galvenais, lai nocirstā vietā zaļotu jauns mežs."