23.03.2016 13:00

Māra Zālīte: Neuzņemties pasaules uzspiesto stereotipu slogu

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Māra Zālīte: Patiesībā esmu daudz domājusi, kāpēc esam tik kritiski pret savu valsti, un neizprotu šo sevis šaustīšanas fenomenu. Iespējams, cilvēks reizēm nenovērtē to, kas viņam pieder. Lielāks dārgums viņam šķiet tas, ko nevar iegūt. Māra Zālīte: Patiesībā esmu daudz domājusi, kāpēc esam tik kritiski pret savu valsti, un neizprotu šo sevis šaustīšanas fenomenu. Iespējams, cilvēks reizēm nenovērtē to, kas viņam pieder. Lielāks dārgums viņam šķiet tas, ko nevar iegūt. Einārs Binders

"Rakstnieks ilgojas pēc patiesības un īstuma, lai viņa rakstītais vārds sakristu ar paša būtību," runājot par mūsu atceres dienām, naudas varu un daudz ko citu, "Rīgas un Apriņķa Avīzei" sacīja dzejniece Māra Zālīte.

– Nupat aizvadīts 16. marts – leģionāru piemiņas diena. Priekšā 25. marts ar melnām lentītēm pie karogiem, un turpat klāt arī Lieldienas. Kā latvietim globālajā pasaulē sadzīvot ar šiem datumiem?


– Kāpēc lai nesadzīvotu ar jebkuru no pieminētajiem datumiem? Lieldienas – pilnīgi globāls notikums – labi sader kopā gan ar latvieša kristīgo, gan pagānisko dvēseles daļu. Tā tas ir ne tikai pie mums, bet arī Austrijā, Vācijā un citās zemēs, kur tirgo zaķīšus un krāso olas, kam it kā nebūtu sakara ar Kristus augšāmcelšanos. Tomēr sakars ir. Citā tēlu sistēmā arī tā ir gaismas un saules atgriešanās. Deportāciju piemiņas diena – sāpju diena un arī Māras diena. Bet Māras dienā mostas visi kukainīši.

16. martā es biju Lestenē un tikai no medijiem zinu, kas šoreiz pie Brīvības pieminekļa notika. Liekas, tas bija cieņas pilns pasākums ar Latvijas, arī Lietuvas un Igaunijas karogiem un, protams, ar jau iepriekš paredzamām provokācijām. Šoreiz, izņemot vienu traku Maskavas angli, nekas vairāk šajā ziņā nenotika.

Mani tik daudz neuztrauc provokatori no Anglijas, Vācijas, Krievijas un sazin vēl no kurienes. Viņiem maksā, viņi kalpo, lai uzturētu lielvarām izdevīgus stereotipus. Svarīgāk ir saprast, ko mums pašiem nozīmē šī leģionāru piemiņas diena, kā pret to attiekties. Vai to iekļaut savā vērtību sistēmā kā būtisku tautas vēstures sastāvdaļu vai norobežoties.

Man personiski ir liela cieņa pret leģionāriem, kam līdzās ir arī traģēdijas sajūta. Tie, kuri ir bijuši Lestenes Brāļu kapos un lasījuši kritušo karavīru uzvārdus, redzēs, ka tie pārsvarā ir 20–23 gadus veci puiši, manā izpratnē vēl bērni, pirmā, otrā kursa studenti. Viņi necīnījās par Hitlera Vāciju, viņi cīnījās un krita par Latviju.

Pret provokatoriem un apmelojumiem mēs paši leģionārus neesam pratuši aizstāvēt. Visu laiku ir un būs jāstāsta, ka viņi nav kara noziedznieki. To apstiprinājušas autoritatīvas starptautiskas organizācijas. Nirnbergā, kur tiesāja īstos noziedzniekus, mūsu leģionāriem bija uzticēts tos apsargāt. Nav viegli to skaidrot, jo neviens nevēlas dzirdēt un iedziļināties, nevēlas mainīt sev izdevīgas nostādnes. Tomēr tas jādara. Vismaz pašiem ir jābūt skaidrībā.

Arī runas, ka viņi karoja "nepareizajā" pusē, neiztur kritiku, jo nekādas "pareizās" vai "nepareizās" puses vienkārši nebija. Latvija bija okupēta no divām pusēm, un zēniem bija jākrīt abās pusēs.

Pasaule pamazām pa īstam sāk apjaust, kas ir Krievija, kuras propagandu mēs jau sen pazīstam. Tagad arī pasaule iepazīst un, līdzīgi kā mēs, ir šokēta – kā var tik briesmīgi un ciniski melot?

Radīt situācijas, kurās tika nostādīts brālis pret brāli, tēvs pret dēlu, lūk, tas ir noziegums. Tas nav mūsu tautas noziegums. Tas ir Vācijas un Krievijas noziegums, kad divas lielvalstis vispirms savstarpēji vienojās, tad karoja viena pret otru. Un mums, krustcelēs dzīvojošai tautai, nebija kur dēties – pārsvarā pret savu gribu bija jāpievienojas vieniem vai otriem. Tāpēc plašsaziņas līdzekļiem būtu dziļāk jārunā par to, kas patiesībā tolaik notika, nevis par atsevišķu skandālistu izdarībām 16. martā. Sanāk, ka skandāli vien tiek gaidīti.

– Kas, jūsuprāt, ir patriotisms? Ir cilvēki, kas klusi dara savu darbu tautas labā, iet zemessargos un tamlīdzīgi un par patriotismu daudz nepļāpā. Ir tādi, kas daudz par to runā, bet ar darbiem šajā ziņā nevar lepoties. Un ir vēl trešie, kas vārdu "patriots" izrunā ar ironiju.

– Definīcija jau slēpjas pašā vārdā. Patria – tēvzeme. Patriotisms ir dabiskas jūtas. Pat putnam un zvēram ir ala... Tēvzemes mīlestība ir cieša tuvība ar savu zemi, ar dabu, tā ir dziļa saikne ar "tēviem" jeb dzimtu, ģimeni, saviem tuvākajiem. Tā ir vēlme to sargāt kā dzīves vērtību arī ikdienā, ne tikai kara laikā vai ekstrēmos apstākļos. Būtībā tā ir jūtu sfēra, kas labi saskaņojas ar pragmatismu.

Protams, es izjūtu lielāku cieņu pret klusajiem patriotiem, ja vien viņi nav pārāk klusi, kad jāteic arī kāds vārds. Savukārt tie, kuri plātās ar savu patriotismu, plātās arī ar visu pārējo. Kuram gan patīk plātīzeri, vienalga, vai viņi skaļi lielās ar saviem panākumiem, talantiem, veiksmēm un naudu, vai ar ko citu. Plātās arī ar patriotismu.

Jā, ir arī tādi proletāriskie intelektuāļi, nihilisti, anarhisti, plurālisti, globālisti utt. (bet labi, ka viņi ir!), kas vārdu "patriotisms" izrunā ar nicību. Nu un tad?

Manuprāt, patriotisms pieder pie cilvēka morālajām vērtībām pat laikā, kas necieš patētiku. Protams, priekšstati par vērtībām mainās, kaut vai par tikumību, un, kad tie mainās, rodas ironija pret veco tikumības izpratni.

Piemēram, kad Rainis rakstīja lugu "Pūt, vējiņi!", Baibiņa bija "sedzacīte", jo aprakstītajā laikā jaunavām nebija pieņemts atklāt savu dvēseli un skaistumu pirmajam pretimnācējam. Šodien, uzvedot "Pūt, vējiņi!", noraut lakatiņu daugavieša Ulda priekšā, "tevi, puisi, nicinot", ir par maz. Tagad režisori liek Baibiņai atklāt krūtis, jo tas ir aptuvens tikumības analogs šodien.

Tas, ko pērn, savu tikumību apliecinot, izdarīja Saeima, sekojot "Saskaņas" deputātes Jūlijas Stepaņenko priekšlikumam, ir smieklīgi un skumji. Tikumību sabiedrībā nevar panākt ar likuma spēku. Tikumības pamatā ir kultūras tradīcijas normatīvais spēks, kas piemīt katrai sociālai kopībai. Šāds likums ir vai nu naivums, vai citu nozīmīgāku lēmumu kavēšana, vai solis uz totalitārismu.

Skaidrs, ka visi grib redzēt morāli skaidru tautu. Es arī uzskatu, ka sabiedrība degradējas un tikumības jautājums ir aktuāls, bet nu jau Saeima to ir vienā rāvienā atrisinājusi, viss kārtībā, ak, cienījamā kundze!

– Kāpēc, runājot par vēsturi, mēs tik daudz izceļam okupācijas – brīvības zaudēšanas – faktoru, bet kļūstam kūtri, kad jārunā par to, ka līdz ar okupāciju radās cilvēku slānis, kas ar to centās ne tikai sadzīvot, bet arī izsist labumu no "jaunajiem laikiem"? Kā jūs skaidrotu šo senseno latviešu prasmi laikus pieslieties stiprākajam?

– Latvijai pāri gājuši kari – "pakavi un dzelžu pēdas", zviedri, poļi, krievi, vācieši, jo dzīvojam tik iekārojamā teritorijā. Tik cēlā vietiņā. Tāpēc tautas vairākums ir bijis spiests liekties kā zāle vējā un piemēroties, lai izdzīvotu tīri fiziskā ziņā. Taču tā nav visa patiesība.

Kad rakstīju lugu "Lācis" par rakstnieku Vili Lāci, daudz pētīju dokumentus. Kā padomju valstsvīram Lācim visu laiku tika piesūtīti ziņojumi par pretošanās kustības dalībnieku likvidēšanu, bet tās bija slepenas ziņas, jo Maskava bija uzdevusi īstenot melīgu lozungu: "Latvieši nepretojās!" Bet tikai retais šodien zina, ka pret pašu Lāci tika organizēti četri atentāti. Vai tā nebija pretošanās? Vēl šodien dzīvi ir cilvēki, kas var liecināt par "Lāču mednieku" grupējumu.

Tāda varonīga pretošanās kustība, kāda tā Latvijā bija no 1940. ga¬da līdz pat 50. gadu beigām, bijusi reti kur. Un tad padomāsim, vai mēs atkal nesaskaramies ar uzspiestu stereotipu smagumu, ka esam noticējuši uzvarētāja vēstures interpretācijai, ka mums ir iegalvots, ka "latvieši nepretojās". Redzam taču, kā tika sarīdīta viena tautas daļa pret otru, ka bija tikai divas izvēles – vai nu samierināties ar situāciju, vai pretoties. Nevaram nosodīt tos, kas samierinājās, jo tādējādi viņi garantēja fizisku nācijas izdzīvošanu, bet par maz izceļam varoņus, kas pretojās.

– Ironizējam par teicienu "veiksmes stāsts", ikdienā saskatot tikai tā virspusējo slāni, bet nenovērtējot, ka pašiem sava valsts tomēr ir liela veiksme. Varbūt pietrūkst prasmes šajā jēdzienā ielikt nopietnu saturu?

– Tas patiešām ir veiksmes stāsts, ka Austrumeiropa spēja atbrīvoties no okupācijas režīma un mēs atguvām savu valsti. Toreiz mēs gājām ielās, gavilējām un bijām laimīgi. Sapratām, ka nekas tāds mūsu paaudzes laikā vairs nenotiks, un mēs esam tie laimīgie, kas to ir piedzīvojuši un līdzdarbojušies, lai tā notiktu. Toreiz tas bija kolektīvs veiksmes stāsts, kura vietā tagad stājušies individuālie veiksmes stāsti.

Neesam apmierināti ar visu, kas pie mums notiek, nepavisam. Arī stājoties Eiropas Savienībā, mums bija pavisam citi priekšstati, kas ir Eiropa, nekā tā ir pašlaik. Eiropa pa šo laiku ir mainījusies. Bet tādēļ jau mēs nedrīkstam aizvainot savus centienus pēc brīvības un dzīves civilizētā sabiedrībā. Arī kritizējot valdību, jābeidz to identificēt ar Latviju. Latvijas valsts ir kas tūkstoškārt vairāk nekā valdības, kuras nāk un iet.

Tā sauktā bēgļu krīze, kas mums pagaidām ir gājusi secen, izmainījusi Eiropu uz visiem laikiem. No otras puses, Latvijai pašlaik ir iespēja būt tik eiropeiskai, cik paši gribam. Nav ļaunuma bez labuma, mēdz teikt, labi, ka esam nabadzīgi, lai gan patiesībā tas ir visai nosacīti. Oficiāli deklarētā vidējā alga Latvijā pārsniedz 800 eiro. Ņemot vērā to, ka trešdaļa ir aplokšņu algas, tad, ja neskaita valsts aprūpē esošos – skolotājus, ārstus, pensionārus –, pārējā tautas daļa legāli vai nelegāli ir turīga. Par to liecina izpirktie ārzemju ceļojumi, dārgās mašīnas, jaunuzceltās mājas un pilis.

Vai visi maksā nodokļus, nezinu gan. Kā lai valsts samaksā skolotājiem, ja cilvēki nemaksā nodokļus. Valsts vainīga? Ir vainīga slikta pārvalde, ne valsts. Tā, viens uz otru apvainojušies, dzīvojam. Līdz ar to veidojas paralēlas dzīves – politiskajai elitei sava, tautai – sava, un saskares punkti izgaismojas tikai skandalozās situācijās.

To saku ar divējādām izjūtām, jo priecājos, ka tauta dzīvo savu dzīvi. Tas nozīmē, ka tā ir pietiekami vitāla, neraugoties uz valsts neizdarībām. Un atkal, no otras puses, tā ir mūsu mentalitāte domāt, ka viss pienākas no valsts. Nē, cilvēkam ir jāpaļaujas arī uz saviem spēkiem.

– Nu jau tālajā 1988. gadā jūs lietojāt jēdzienu "bāreņu tauta". Vai tagad, kad mums ir sava valsts, jūs atkārtotu šos vārdus?

– To jau man visi atgādina! Patiesībā vārdus "bāreņu tauta" teicu runas sākumā, provokatīvi vaicājot, kā uzrunāt sanākušos, un atgādinot, ka mums nav mātes – savas valsts, kas tautai dotu drošību. Taču tālāk sacīju, ka ir pienācis laiks saprast, ka mūsu māte ir dzīva, un aicināju būt tik pieaugušiem, ka spējam to atprasīt un paturēt, lai vairs nebūtu bāreņi. Tāds ir šīs runas saturs un dramaturģija. Un te nu es nevienu nespēju pārkliegt, sakot, ka neesmu latviešos "iedēstījusi bārenības gēnu", un saucot sadzirdēt līdz galam visu toreiz sacīto.

– Ar ko atšķiras 80. gadu sākumā rakstītā dramatiskā poēma "Pilna Māras istabiņa" no nesen Jaunajā Rīgas teātrī iestudētās lugas?

– Šajās dienās Lestenē satiku vienu jaunu meiteni, kura man vaicāja, kāpēc skolas grāmatā lugas teksts atšķiras no izrādes, un ka skolotāja likusi izdomāt, kāpēc autore to ir mainījusi.

Kad rakstīju dramatisko poēmu "Pilna Māras istabiņa", man vēl nebija ne 30 gadu, tā bija pirmā luga, šodien ar labi redzamiem trūkumiem. Valdīja visdrūmākais padomju stagnācijas laiks. Toreiz manas izjūtas, dzīvojot noslēgtā sistēmā, diktēja sākt un beigt lugu ar zārkiem.

Redziet, visas pasakas beidzas laimīgi – visi ir dabūjuši, ko gribējuši: uzvarējuši pūķus, apmānījuši velnus, dabūjuši princeses un tā tālāk. Vai viņi visi, tie pasaku varoņi, tiešām kļuva laimīgi, dabūja, ko gribēja, un "dzīvoja ilgi un laimīgi, ja vien nav miruši"? Nolēmu modelēt tālāk. Tas, par ko runāju lugā, ir vispārcilvēciskas problēmas, kuras pastāv bez noilguma. Es tikai tās ieliku latviskā vidē.

Tagadne tik ļoti atšķiras. Man ir cita pasaules izjūta un redze. Lugas nobeigumā zārkus vairs nevēlos. Tāda ir mana tagadējā pasaules izjūta. Piedzimsim vēlreiz. Ticu, ka tas iespējams.

– Kāda loma laikā, kad sabiedrības uzskatus iespaido reklāmas aģentūras un sabiedrisko attiecību firmas, ir rakstniekiem, dzejniekiem, tai cilvēku grupai, ko saucam par intelektuāļiem?

– Parasti jau tāds rakstnieciņš, dzejnieciņš ir labi izglītots cilvēks, kurš "filtrē", kas ir īsts, kas ne, un nemaz netaisās konkurēt ar manipulāciju pasauli. Kad rakstu, man blakus ļoti klusi skan radio, es dzirdu, ka katru pusstundu tiek atkārtotas ziņas, bet es savā datorā rakstu pavisam ko citu, un man ar to realitāti nav nekāda sakara.

Protams, sabiedrisko attiecību kantori panāk uzvaras vēlēšanās un to, ka visi grib pirkt kādas noteiktas mantas, bet rakstnieks spēj no tā norobežoties, pārveidot realitāti atbilstoši saviem priekšstatiem un principiem.

Un man ir prieks par latviešu literatūru, jo iznāk viena grāmata labāka par otru, piemēram, Māra Bērziņa "Svina garša", Noras Ikstenas "Mātes piens", Gundegas Repšes "Bogene". Lasītāji, tā vismaz rāda statistika, pēdējos gados arvien vairāk izvēlas latviešu literatūru. Tā sen nav bijis, jo pieprasītāka visu laiku bijusi tulkotā literatūra. Iespējams, tas ir tāpēc, ka mēs, rakstnieki, negribam vairs tērēt savu enerģiju pasaules lāpīšanai un aktualitāšu apkalpošanai, bet cenšamies radīt kaut ko paliekošu, kas stiprinātu valsts un tautas kultūras pamatni. Tāda tā loma un sūtība.

– Kad brāļi Kaudzītes pirms pusotra gadsimta rakstīja romānu "Mērnieku laiki", viņi apsviedīgajam Prātniekam ielika mutē vārdus: "Jā, naudu, naudu. Tā ir pirmā un lielākā lieta, ja grib ko sasniegt un panākt..." Cik stipra naudas vara ir šodien, un vai tomēr tai nepierakstām pārāk lielu lomu? Kristīgās vērtībās auguši cilvēki tomēr atceras, ka "iesākumā bija vārds", tātad – ideja.

– Pasaulē arvien biežāk sāk runāt par postmateriālisma laikmetu, kas sekos materiālisma ērai, saprotot, ka patiesi vērtīgs ir tas, ko nevar nopirkt par naudu, – mīlestība, veselība, sirdsmiers. Dieva mierā dzīvot. Šie trīs vārdi ir svarīgākie gan kopā, gan katrs pats par sevi atsevišķi.

Jūs mani provocējat uz banalitātēm, bet pats svarīgākais ir mīlestība. Mūsu Gaismas pils idejā to esam traktējuši kā gara gaismu, izglītību un gudrību, bet īstenībā galvenā Gaismas pils ir mīlestība. Un tā, iespējams, vēl ir jāsauc, lai celtos augšā. Netiekam vaļā no īgnuma pret pasauli, naivi uzskatot, ka pasaule, apkārtne nedod to, ko man vajag, bet nesaprotot, ka vienīgais laipnības, maiguma, gaismas, rīcības, devuma avots esam mēs paši.