23.12.2014 07:54

Ziedonis Ločmelis: Ja darīt, tad kaut ko derīgu

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Ziedonis Ločmelis: Mana domāšana mainījās, kad pārnācu no Afganistānas. Es, protams, nesaku, ka man naudu nevajag, bet uzkārties tās dēļ neiešu. Galvenais, lai ir ko darīt un tas kādam būtu vajadzīgs Ziedonis Ločmelis: Mana domāšana mainījās, kad pārnācu no Afganistānas. Es, protams, nesaku, ka man naudu nevajag, bet uzkārties tās dēļ neiešu. Galvenais, lai ir ko darīt un tas kādam būtu vajadzīgs Einārs Binders

Decembra pirmajā pusē Upesciema un Garkalnes jaunsargu instruktors Ziedonis Ločmelis Latvijas nacionālajā filmu festivālā "Lielais Kristaps" tika godināts kā labākais otrā plāna aktieris par virsseržanta tēlojumu filmā "Džimlai rūdi rallallā".

– Patiesībā jūs, Ziedoni, kino neesat iesācējs. Esat bijis dublieris, kaskadieris, militārais konsultants un aktieris vairāk nekā 40 latviešu un ārzemju spēlfilmās. Un tagad – augsta atzinība par piedalīšanos vienā no pēdējā laikā skatītākajām pašmāju filmām.

– Virsseržanta loma, kas tika man un vēlāk tika ievērota, patiesībā bija domāta Vilim Daudziņam, bet viņš palasīja scenāriju un atteicās. Tad man piezvanīja producente Brigita Lībiete un vaicāja, vai es negribu atbraukt uz pārrunām ar Māri Putniņu un Jāni Cimmermani. Es aizbraucu, parunājos un sacīju: "Jūs, veči, riskējat, jo es neesmu aktieris, un dievs vien zina, kas no tā visa sanāks."

Protams, pirms tam biju piedalījies indiešu, dāņu, japāņu, poļu un vācu filmās, kopražojumos ar Krieviju un Armēniju, 2009. gadā arī BBC filmā "Arhangeļska", kur spēlēja Daniels Kreigs, kad viņš vēl nezināja, ka reiz būs aģents Džeimss Bonds.

Latviešu producenti mani pazīst un, kad esmu vajadzīgs kādai lomai vai konsultācijai, mani atrod, jo esmu bijis divās režisores Lailas Pakalniņas filmās, "Rīgas sargos" un arī pie Māra Putniņa.

Ārzemnieki manu foto un kino biogrāfiju droši vien uziet internetā, īpaši pēc tam, kad filmējos kopā ar Kreigu. Piemēram, poļi mani uzaicināja piedalīties filmā "Spāņu gripa" par Pirmo pasaules karu. Drīz jābūt pirmizrādei. Vēl man bija piedāvājums uz pusgadu braukt uz Pēterburgu, bet es atteicos, jo tad būtu jāpamet darbs skolā.

Kino liela nozīme ir manai ārienei – ja mans ģīmis filmai der, tad der. Bet jau vairākkārt esmu teicis, ka diezin vai man kādreiz būs kāda pozitīva loma, atskaitot, protams, virsseržantu filmā "Džimlai rūdi rallalā". Pārsvarā manā kino biogrāfijā ir bijuši čekisti, bandīti vai vācieši.

– To, ko nozīmē būt karavīram, jūs patiesībā esat izbaudījis uz savas ādas.

– Kā karavīrs esmu bijis ierindā apmēram 13 gadus. Vispirms dienēju Padomju armijā. Esmu bijis Afganistānā – Kabulā sargāju aerodromu, biju pie Pjandžas un Kandaharas, tad hospitālī Termezā. Elli arī drusku redzēju. Jaunam cilvēkam tā ap 18 slapjš ir ne tikai aiz ausīm, bet pirmajās reizēs arī biksēs, kad saproti, kur esi nonācis un kas visapkārt notiek. Tad iestājas tāds īpašs stāvoklis, kad visu dari kā robots, un tev nav ne laika, ne telpas izpratnes. Kad ar situāciju esi apradis un palicis dzīvs, tad jau tas viss sāk šķist interesanti, lai gan es neteiktu, ka man tas patiktu.

Reiz ar bruņutransportieri uzbraucām uz itāļu kumulatīvās mīnas. Mašīna uzpūtās apaļa kā karavīra ūdens blašķe. Tā kā es sēdēju augšā uz bruņām, gaisa strūkla mani vienkārši aizmeta pa gaisu. Labi, ka ķiveres siksna bija vaļā, citādi būtu palicis bez galvas. No tiem trim, kas bija mašīnā, pāri palika burtiski tikai zābaku naglas.

Kad 1982. gadā atnācu no armijas, es nevarēju sev atrast vietu civilajā dzīvē. Mētājos apkārt, līdz tiku darbā Rīgas pilsētas Maskavas rajona iekšlietu daļā. Biju milicis, cīnījos ar narkomāniem un bandītiem, redzēju ģimenes strīdus un kaušanos ar nažiem. Galvenais bija neuzsūkt sevī visu to negatīvo, lai gan man tas šķita kā turpinājums iepriekšējai dzīvei. Bet atkal jāsaka: paldies Dievam, nāca Atmodas un barikāžu laiks, un drīz arī ar Padomju Savienību bija cauri.

Kad tika nodibināta Zemessardze, biju 19. bataljonā pie Roberta Millera, tad speciālo uzdevumu vienībā "Vanags". Kad Zemessardzes bataljonos sāka veidot izlūku vadus, es biju izlūku vada komandieris. Tad tīri finansiālu apsvērumu dēļ no tā visa atgāju nost un kādus septiņus gadus biju miesassargs, bet vienā brīdī sapratu, ka pietiek.

Viens no pirmajiem pieteicos uz misiju Irākā. Taču, kamēr izgāju visas komisijas, lai tiktu atpakaļ armijā, pirmā komanda jau aizbrauca. Izgāju vēl dažādus kursus un kursiņus un uz Irāku aizbraucu tikai ceturtās misijas laikā. Bijām pēdējais kontingents Hillā.

Un tad atkal nāca Afganistāna. Cilvēki, protams, bija citi, bet ainava ar sadegušajiem kamaziem un krāsotajiem akmeņiem tā pati. Redzēju, kā vietējie tirgo krievu ķiveres, kam pieskrūvēti āža ragi. NATO karavīri tās pirka, lika galvā, fotografējās un priecājās. Man tas nešķita labi, jo tie, kuri tās pirms tam bija valkājuši, visticamāk, sen vairs nebija starp dzīvajiem.

– Tagad Upesciemā un Garkalnē apmācāt jaunsargus un ierādāt jauniem cilvēkiem kalēja prasmi.

– Tas, ko es mācu, ir militārās iemaņas, kas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas. Tā vienkārši ir jaunsargu apmācības programma, kas jāapgūst, lai piedalītos sacensībās. Neviens no maniem jaunsargiem pat īsti neiedomājas, kā būtu šaut pa pretinieku, un labāk, lai tas nekad nebūtu jādara. Bet viņi zina, kas bija latviešu strēlnieki un leģionāri, sarkanie strēlnieki, arī stāstus, kā tas ir, kad Kurzemē brālis karoja pret brāli. Kopjam Pirmā pasaules karā kritušo kapus.

Nav tā, ka bērnus bez datora un čipsiem nekas cits neinteresētu. Upesciema pamatskolā un Garkalnē uz jaunsargu nodarbībām regulāri nāk 28 bērni. Oficiāli drīkst nākt no 12 gadu vecuma, bet jaunākiem esmu izdomājis jaunsarga kandidāta statusu. Prom nevienu nedzenu, jo, ja neņemšu, interese zudīs un vairs nenāks.

Latviešos jau tas strēlnieka gars ir, jautājums tikai, cik daudz tas ieaudzināts. Turklāt tās atmiņas par "krievu armiju" un tad vēl tā stenēšana un kunkstēšana, pieminot leģionu. Katrai valstij ir sava armija, bet, ja nav savas valsts, kaut kur nākas iet karot. Vienā vai otrā pusē, pa vidu nesanāk.

Ar kalšanu ir tā, ka savulaik laukos nebija bērnudārzu, bet arī vēlāk, kad pārnācu no skolas un nebija nekā cita ko darīt, gāju padzīvoties pie vectēva uz darbu. Viņš, lai arī stipri gados, tomēr strādāja remontu darbnīcā Bēnē. Arī es tur vīlēju, kalu. Tie, kurus tas interesē, nāk pie manis uz interešu pulciņu. Braucām arī uz kalēju skolu Hījumā.

– Vai atceraties savu pirmo filmēšanos?

– Tas bija 1989. gadā, kad vēl strādāju milicijā. Nācu mājās caur staciju un tur mani burtiski saķēra un pierunāja filmēties epizodē franču–kanādiešu filmā "Sarkanā tveice". Man bija 60. gadu miliča forma, iedeva trīslīniju šauteni, un es uz perona tvarstīju bītlomānus. To visu vēroja toreizējais kultūras ministrs Rihards Pīks, kura profesija taču arī ir kinorežisors.

– Ko jums devis kino?

– Katra filma ir kaut kas jauns. Kino pasaule līdz tam man bija pilnīgi sveša, bet pamazām tā ievilka sevī. Ja tā ir vēsturiska filma, daudz ko var uzzināt jau no scenārija vien. Piemēram, kad tika filmēts seriāls "Sarkanā kapela", uzzināju, ka Eiropā kara laikā bijis padomju spiegu tīkls, par ko agrāk nebiju dzirdējis.

Ja ar kino "saindējas", tas ir tāpat kā ar makšķerēšanu vai medībām. Kad ziemā ir klusums, nevaru vien sagaidīt vasaru, bet, kad pienāk vasara, darba reizēm ir tik daudz, ka tie pārklājas. Pagājušajā vasarā bija pat trīs projekti, un nācās ceļot no Zilupes līdz Talsiem, no "Melānijas hronikas" līdz Pakalniņas filmai un vēl tālāk.

– Vai bērnībā sapņojāt par armiju un kino?

– Bērnībā gribēju būt jūrnieks, bet mans tēvs bija īsts zemnieks un manu izvēli, protams, neatbalstīja. Tāpēc pirms armijas mācījos Apguldē un Višķu sovhoztehnikumā. Tās bija lietas, kas saistītas ar traktoriem, nevis kuģiem. Tagad nezinu, kā dzīve būtu iegrozījusies, ja būtu gājis uz vidusskolu un pēc tam uz jūrskolu.

Taču visas pārmaiņas, kas notikušas manā dzīvē, nākušas dabīgi, arī atziņa, ka vienā vietā visu mūžu strādāt nevar. Tas, manuprāt, ir pilnīgi garām, ja neko vairāk par vienu vietu neredzi un nezini.

– Vai drīz jau arī "Lielā Kristapa" balva nebūs tikai vēsture?

– Man ir 53, un skaidrs, ka ar šo brīdi jau nekas nebeidzas. Nebūs šis, būs kaut kas cit.s Reiz uzrakstīju stāstu par ļoti atšķirīgiem cilvēkiem, kas dažādu iemeslu dēļ atrodas vienā tankā. Režisors Mihails Gruzdovs to izlasīja un lūdza dramaturģi Lel¬di Stumbri izveidot dialogus. Dramatizējums tiks iestudēts Dailes teātrī. Janvārī sāksies mēģinājumi.