Putins Ukrainas notikumos redz apdraudējumu sev - ja tas var notikt Ukrainā, tas var notikt arī Krievijā, tāpēc Putinam Ukrainas opozīcijas sekmes vajag novērst par katru cenu, uzskata Kažociņš.
Kažociņa vērtējumā, Rietumu pašreizējā reakcija uz notikumiem Ukrainā liecina, ka tie nav īsti sapratuši, cik Ukraina ir svarīga Krievijai. Pēc Kažociņa vārdiem, Krima esot dzimšanas vieta pašai Krievijai, un ne velti Putins par ukraiņiem ir sacījis, ka mēs esam viena tauta, bet divas valstis. Bijušais SAB vadītājs domā, ka Rietumos nav novērtēts arī tas, cik liels privāts aizvainojumus Putinam bija tas, ka Maidana cīņas un uzvarošais noslēgums notika tieši Putina "zvaigžņu brīdī" - laikā, kad notika olimpiskās spēles Sočos.
Kā uzskata Kažociņš, Putina lielais mērķis ir izveidot Eirāzijas savienību, kura neesot iespējama bez Ukrainas. Pat sadalīta Ukraina nav īsti Krievijas interesēs, jo arī tad Eirāzijas savienības plānu īsti nav iespējams īstenot, jo Rietumukraina tur noteikti neiestātos, turklāt tā būtu Krievijai naidīga un varētu kļūt pat par NATO dalībvalsti, kas nozīmētu šīs organizācijas pietuvināšanos vēl tuvāk Krievijas robežām.
Kažociņš lēsa, ka Putins cerējis, ka viņam pietiks ar Krimas ieņemšanu, lai Ukrainā sabiedrība pavērstos par labu Krievijai, taču tā ne tuvu nenotika. Pašlaik situācija Krievijas - Ukrainas konfliktā izveidojusies ļoti sarežģīta, jo Krievijai savu ambīciju dēļ īsti nav atkāpšanās ceļa. Kažociņš tomēr uzsvēra, ka Rietumiem noteikti nevajadzētu nekādi tuvoties militāram konflikta atrisinājumam, jo karu vienmēr ir vieglāk iesākt nekā pēc tam pabeigt.
Pēc bijušā SAB vadītāja vārdiem, Krievijas stratēģiskais mērķis ir atgūt lielvaras statusu un savā ziņā Putinam vismaz īslaicīgi pašlaik tas ir izdevies, proti, visas lielvaras ar viņu vēlas runāt, lai pārtrauktu konfliktu. Tomēr Kažociņš uzskata, ka Krievijai pašlaik taktiski iet ļoti labi, bet stratēģiski - ļoti slikti, jo stratēģiskos mērķus viņi nesasniedz un reālam lielvaras statusam netuvojas.
Vaicāts, cik droši cilvēki var justies Latvijā, Kažociņš uzsvēra, ka mūsu valsts dalība daudzās starptautiskajās organizācijās Latviju nostāda pilnīgi citā stāvoklī nekā Ukrainu un Gruziju. Runājot par Latvijas aizsardzības spējām, Kažociņš pievērsās vēsturei un atgādināja, ka 1938.gadā Latvija ceturto daļu savu budžeta tēriņu novirzījusi aizsardzībai, tomēr valsts nebija spējīga nekādi stāties pretī Krievijai, kas liecina, ka viens nav karotājs, bet tā vietā ir jāstiprina saites ar Rietumu partneriem. Tomēr minētais piemērs noteikti nenoņemot no Latvijas pienākumu aizsardzībai novirzīt 2% no iekšzemes kopprodukta, lai mēs pārējām NATO dalībvalstīm demonstrētu, ka pašu drošība mums nav vienaldzīga.