Uz Saulkrastiem gleznot piejūras dzīvi

(Komentēt)
Līdz ar gleznotāju plenēru Saulkrastos ienākusi brīvdabas gleznu izstāžu – mākslinieku ielas – tradīcija. Bieži tā ir pilsētas svētku sastāvdaļa. Beidzoties plenēram, katrs tā dalībnieks vienu gleznu uzdāvina pašvaldībai. Līdz ar gleznotāju plenēru Saulkrastos ienākusi brīvdabas gleznu izstāžu – mākslinieku ielas – tradīcija. Bieži tā ir pilsētas svētku sastāvdaļa. Beidzoties plenēram, katrs tā dalībnieks vienu gleznu uzdāvina pašvaldībai. Foto: Saulkrastu novada pašvaldība un Ģirts Kondrāts

Kā ik gadu, uz Saulkrastu plenēru pulcējās Latvijā pazīstami un saulkrastiešiem tuvi gleznotāji un akvarelisti, un pa kādam ārzemniekam, lai ļautos saules, jūras un piekrastes dzīves vilinājumam. Te nedēļas laikā, plenēra kuratores Maijas Jakovičas vārdiem runājot, viņiem bija iespēja apliecināt savu interesi par īpašo un izaicinošo marīnisma žanru.

Daudziem māksliniekiem ikgadējais brauciens uz Saulkrastiem un iešana dabā jau kļuvusi par sava veida rituālu.

Gadu skaitļi sajukuši, palikušas labas atmiņas
Lai arī Saulkrastu gleznotāju plenēra vēsture jau iegājusi otrajā gadu desmitā, neviens no tā regulārajiem dalībniekiem vairs īsti neatceras, kad plenērs noticis pirmo reizi. Datumi straujajā laika ritumā kaut kur pagaisuši un palikušas tikai pozitīvas sajūtas. Gleznošanas vecmeistars Juris Ģērmanis teic, ka viņš tovasar noteikti esot bijis klāt, jo no toreizējās gleznošanas brīvā dabā palikušas tikai pašas labākās atmiņas.

Ilggadējā plenēra kuratore gleznotāja Maija Jakoviča tomēr uzņemas atbildību pateikt, ka tas varēja būt 2005. gads. Pilnīgi noteikti kaut kur tuvumā tam visam stāvējis šurp uz Saulkrastiem no Amerikas atceļojušais Jānis (Džons) Delgalvis un viņa lielā interese par gleznošanu. Citi atkal teic, ka mākslinieku plenēra rīkošana esot bijis tagadējās Saulkrastu novada pašvaldības aģentūras "Saulkrastu kultūras un sporta centrs" direktores Judītes Krūmiņas nopelns.

Savukārt Zvejniekciema atpūtas kompleksa "Aizvēji" saimniece Līga Vaidere priecājas, ka jau kopš 2007. gada atkal un atkal var tikties ar interesantiem cilvēkiem, kuri te, nedomājot par ikdienas rūpēm, nedēļu var nodoties gleznošanai un sarunām par mākslu. Lai nu kā, bet Saulkrastu mākslinieku plenērs ir kļuvis par vēl vienu Saulkrastu pilsētas un patiesībā arī visas Vidzemes jūrmalas magnētiņu. Tāpat kā vairākus citus kultūras un sporta pasākumus, kuri nes pasaulē Saulkrastu vārdu, arī mākslinieku plenēru atbalsta novada dome.

No dabas ņemtie impulsi pārvērtušies gleznās un uz brīdi atgriezušies Baltajā kāpā.No dabas ņemtie impulsi pārvērtušies gleznās un uz brīdi atgriezušies Baltajā kāpā.


Izmantojam iespēju apturēt mirkli
Saulkrastu plenēra kuratore M. Jakoviča, aicināta atcerēties vairāk nekā desmit gadus senus notikumus, saka: "Tas, visticamāk, notika 2005. gadā, kad Madonas pusē Vestienas gleznotāju plenēra laikā satikāmies ar mākslu pārņemto saulkrastieti Jāni Delgalvi un žurnālisti Ilzi Pētersoni. Runājām, ka savs gleznotāju plenērs ir vajadzīgs arī Saulkrastiem. Kopš tā laika tāds ik gadu (izņemot vienu) arī ir noticis.

Dažādos gados iespēju pavadīt Saulkrastos citreiz nedēļu, citreiz desmit dienas vai pat divas nedēļas ir izmantojuši: Roberts Muzis, Olita Gulbe, Vita Merka, Laila Balode, Andrejs, Juris un Agnija Ģērmaņi, Aija Zariņa, Madara Neikena, Māris Upzars, Valerijs Baida, arī saulkrastietes Māra Allena un Juta Policja, un citi mākslinieki. Plenēra noslēguma izstādēs ir piedalījies Pauls Postažs. Te bijuši arī lietuvieši Arvids Kašausks, Marius Degis, Sauļus Kropis un vēl citi. No Vācijas pilsētas Brēmenes jau vairākkārt uz Saulkrastiem ir braukusi Brigite Tutelmane. Allaž plenērā kopā ar profesionāļiem klāt bijuši arī vietējie amatiergleznotāji. Katrā ziņā tie nav visi mākslinieki, ko te pieminēju."

Kuratore uzsver, ka lielākā izdevība, ko piedāvā plenērs, ir iespēja gleznot jūru un dzīvi pie jūras. "Tieši te – Zvejniekciemā – ir osta, kas nemitīgi mainās. Mazliet skumji ir vērot, kā arvien mazāk paliek zvejnieku laivas, kā tika sagriezti vecie zvejas kuģīši, bet pati jūra paliek, un dzīve tās krastā rit savu gaitu. Savukārt mums ir brīnišķīga iespēja uz audekla vai papīra apturēt mirkļus Saulkrastu dzīvē. Piemēram, šogad gleznojām ēkas, kas saglabājušas vecās Neibādes vaibstus: veco pastu, baznīcu, viesnīcu "Strand" un daudz ko citu. Gleznojām arī izcilās arhitektes Martas Staņas projektētā kultūras nama, tagad Saulkrastu kultūras centra, iekšskatus Zvejniekciemā," viņa stāsta.

Pirmos divus gadus plenēra dalībnieki dzīvoja kempingā "Kalnapriedes", vēl padomju laikos celtos namiņos. Pēdējos desmit gadus plenēra dalībniekus pie sevis uzņem atpūtas kompleksa "Aizvēji" saimniece L. Vaidere. "Man šķiet, Līgai patīk, ka kādu brīdi viņas paspārnē rosās cilvēki, kuru nodarbošanās ir gleznošana, un, cerams, viņa tikpat laipni mūs uzņems arī turpmāk," saka M. Jakoviča.

Atbildot uz jautājumu, vai ir bijis kāds īpašs notikums, kas saistās ar Saulkrastu plenēru,

M. Jakoviča atzīstas, ka laiks no atmiņas izdzēsis gadu skaitļus, bet atstājis spilgtākās sajūtas. Viens tāds atmiņu uzplaiksnījums liek pieminēt kārtējā plenēra noslēgumu Baltajā kāpā. "Tur, šķiet, pilsētas svētku priekšvakarā, brīvā dabā bija ne tikai mākslinieku darbu izstāde, bet arī koncerts. Tagad, kad vides aizsardzības prasības ir kļuvušas stingrākas un pret Balto kāpu jāizturas saudzīgāk, nekas tāds saprotamu iemeslu dēļ laikam vairs nav iespējams," teic māksliniece.

Protams, prātā palikuši arī gadi, kad, plenēram noslēdzoties, pilsētas svētkos esam veidojuši gleznotāju ielu, uz molbertiem izstādot savus darbus; gleznu izstādes ir bijušas arī pie domes ēkas. Arī šogad plenērs beidzies 3. Lucīšu svētku dienā Saulkrastos. Iznāca dubultsvētki.

Uz Saulkrastiem tvert dabas impulsus
Gleznotājs, J.Ģērmanis par sevi saka, ka neesot no tiem māksliniekiem, kas visu var izdomāt tikai galvā, sēžot savā studijā, bet labprāt ejot laukā uzņemt sevī impulsus no dabas. Tāpēc esot ļoti priecīgs, ka jau reizes desmit ir uzaicināts piedalīties Saulkrastu gleznotāju plenērā. Mākslinieks saka paldies, ka ar viņu šajā ziņā plenēra rīkotāji rēķinoties un pieņemot kā savējo. Šogad gan pasākumā iznācis piedalīties tikai trīs dienas, bet vienalga – arī tas esot bijis ieguvums. "Priecājos tur atkal satikt vecus paziņas – akvarelisti Lailu Balodi, Valeriju Baidi, bija atbraucis arī mans brālis Andrejs un meita Agnija, un daudzi citi kādu laiku nesastapti kolēģi," saka mākslinieks.

Māksliniekam prātā palikusī ideja, ka Saulkrastos ir vajadzīgs pašiem savs gleznotāju plenērs, varējusi nākt no Amerikas latvieša J. Delgalvja, kuru draugu lokā saucot par Džoni, bet līdzīgi viņu saukuši arī amerikāņi. Tātad J. Delgalvis, dzīvodams Amerikā, Ņujorkā, bija darbojies kādā mākslinieku studijā un, atbraucis uz Saulkrastiem, gribēja izveidot kaut ko līdzīgu. Viņš šeit nopirka māju, uzbūvēja studiju un sāka runāt ar pašvaldību, ka šeit ir vajadzīgi gleznotāju plenēri, jo māksla ir tā pievienotā vērtība, kas noteikti nāks Saulkrastiem par labu.

"Vai visi viņu uzreiz saprata, nezinu, bet iznāca tā, ka māksliniece Maija Jakoviča, ar kuru viņi bija nokļuvuši vienā kompānijā, uzņēmās darīt to, ko viņa prot – plenēra rīkošanas organizatorisko darbu. Un tā viss sākās. Tagad gan Jānis Delgalvis pats šajos plenēros piedalās ļoti reti. Bet tas arī ir saprotams: ja tu dzīvo tepat Saulkrastos, tad jau mājās ir jādara tik daudz praktisko lietu, ka bezrūpīgai gleznošanai nemaz daudz laika neatliek. Taču viņš vienmēr ir klāt plenēra atklāšanā un māksliniekus uzaicina ciemos savā darbnīcā uz saviesīgu vakaru," bilst J. Ģērmanis.

Gleznotājam Jurim Ģērmanim Saulkrastu plenērā gūtie impulsi turpina dzīvot gleznās. Gleznotājam Jurim Ģērmanim Saulkrastu plenērā gūtie impulsi turpina dzīvot gleznās.


Savukārt runājot par paša plenēra ikdienu, viņš saka: "Jau daudzus gadus dzīvojam atpūtas kompleksā "Aizvēji", kas atrodas Saulkrastu Zvejniekciema galā un tur, vismaz man tā šķiet, esam labprāt gaidīti. Pati kompleksa saimniece Līga Vaidere ir arī novada domes deputāte – tātad cilvēks, kurš ne tikai ir ieinteresēts novada attīstībā, bet arī pieņem lēmumus, kas šajā ziņā būtu jādara. Un tā nu viņa gadiem rūpējas, lai mēs visi – desmit, piecpadsmit, citu gadu pat kādi divdesmit, plenēra laikā justos tik labi, cik vien iespējams.

Ir bijuši gadi, kad uz plenēru ir atbraukuši lietuvieši, jo Saulkrastiem ir draudzīgas attiecības ar Lietuvas kūrortpilsētu Nidu Kuršu kāpās. Tā mēs tur esam dzīvojuši, citreiz desmit dienas, citreiz divas nedēļas, lai gan pēdējos gados parasti viss ir noticis nedēļas laikā. Taču parasti tas ir ražīgs laiks."

Uz jautājumu, kas ir tas magnēts, kas mākslinieku jau gadiem piesaista Saulkrastiem, viņš uzsver: "Pirmkārt, jūra. Un jūra ir tā, kas vienmēr mainās. Pabraucam arī tālāk uz Skultes pusi, kur jūrmala ir akmeņaina – tātad atkal pavisam kas cits. Man personīgi lielākais ieguvums no šādiem plenēriem ir jaunu dabas impulsu uzņemšana. Tu jau vari sēdēt darbnīcā un zīst no pirksta visādas idejas, bet tad vienu dienu saproti, ka vairs neko neizzīdīsi – idejas ir izsīkušas. Bet tad rodas iespēja iziet dabā un tur allaž var saskatīt kaut ko jaunu. Pat ejot uz vienu un to pašu vietu, tā nekad nebūs tāda pati, kāda bija vakar. Pat no rīta tajā pašā vietā viss izskatās savādāk nekā vakarā.

Protams, mākslā var iet visādus ceļus, bet man tieša, emocionāla dabas uztvere ir ļoti svarīga, es sacītu, pat nepieciešama. Šovasar man bija iespēja pabūt arī līdzīgā plenērā Jūrkalnē. Tagad varu salīdzināt to jūru ar Saulkrastiem, jo abās vietās dominēja citas izjūtas, citas krāsas, citi vēji un gaismas. Un tas mani kā gleznotāju tikai bagātina.

Ikdienā vairāk esmu portretists un vērīgi skatos uz cilvēkiem. Un atkal vēl viens ieguvums – kad atbrauc uz tādu plenēru, tad satiec gadu neredzētus cilvēkus un redzi, cik tuvi viņi tev patiesībā ir, jo atkal ir, par ko parunāt. Pārējā laikā jau katrs ir aizņemts ar saviem darbiem un rūpestiem un satikties iznāk tikai tā, ātri garāmejot. Tas ir būtiski ne tikai man kā māksliniekam, bet arī kā cilvēkam.

Ja par tiem pieminētajiem ikdienas darbiem un rūpestiem, tad tik tiešām tā ir brīnišķīga iespēja, nedomājot par ikdienišķām lietām, nodoties tikai gleznošanai. Varbūt man kā vīrietim tas nav tik svarīgi, bet sievietēm, uz kuru pleciem parasti ir sagūlies vairāk mājas darbu, gan. Kāda tur bezrūpīga gleznošana, ja jāstāv pie plīts," atzīst gleznotājs.

"Plenēram noslēdzoties, parasti tiek rīkota izstāde; citreiz tā ir turpat viesu nama pagalmā uz molbertiem, kurus āra izstāžu rīkošanai izgatavojis Jānis Delgalvis. Viņš ir izdomājis veidu, kā tiem labāk piestiprināt mūsu darbus. Izstāde allaž sakrīt vai nu ar pilsētas svētkiem vai, kā šogad, ar Luču svētkiem. Aizbraucot mēs katrs pašvaldībai atstājam vienu savu gleznu. Ceru, ka viņiem tās lieti noder. Mums no plenēra paliek atmiņas par labi pavadītu laiku, kas nozīmē gan gleznošanu, gan arī atpūtu, jo nevar taču visu laiku strādāt," saka vecmeistars.

Un piebilst – pats galvenais, ka mākslinieki ar tiem izteiksmes līdzekļiem, kas ir viņu rīcībā, fiksē Saulkrastus, kādi tie bijuši īsajā laika sprīdī, kurā esam šeit uzturējušies. Piemēram, V. Baide ir gleznojis Zvejniekciema ostu, tātad – attēlojis pasauli, kas lēnām ir aizgājusi kopā ar sagrieztajiem zvejnieku kuģīšiem, dodot vietu jaunām laika zīmēm, kamēr citi gleznojuši vietējos zirgus.

Aija Zariņa uzgleznoja akmeni
Atpūtas kompleksa "Aizvēji" saimniece L. Vaidere, kura būtībā ir Saulkrastu gleznotāju plenēra mājasmāte, jautāta, kāpēc kārtējo reizi ir atvērusi sava nama durvis māksliniekiem ne tikai no Latvijas, teic, ka, pirmkārt, tā ir jauka iespēja gluži privāti satikt cilvēkus, kuri ir interesanti ne tikai ar sasniegumiem savā profesijā, bet arī kā personības. "Vai tad nav interesanti pavērot, kādus Saulkrastus redz, piemēram, vācu māksliniece, kura strādā ar krāsainajiem krītiņiem?" viņa vaicā.

Saulkrasti sāka rīkot gleznotāju plenērus, kad aiz muguras bija "trekno gadu" dāsnums un jāsavelk jostas. Kad visa kā ir pārpārēm, nav grūti atbalstīt māksliniekus, bet ne katrs par mākslu domā, kad jāsāk skaitīt centus. "Pirmo plenēru mēs sarīkojām tieši tad, kad visur runāja par krīzi, tātad "švakajos gados", un atcerējāmies cilvēkus, kuri darījuši skaistāku mūsu ikdienu," atgādina L. Vaidere.

Pieminot aizvadīto plenēru, viņa saka: "Šovasar plenērā mākslinieki savos darbos attēloja Saulkrastu vēsturiskās ēkas, portretēja arī zvejniekus, kuriem pateicoties varēja notikt jau 3. Luču svētki. Tas ir labs veids, kā dokumentēt mūsu dzīvi, jo tā iet uz priekšu un mainās. Interesanti, ka šoreiz Aija Zariņa uzgleznoja akmeni. Varbūt tas ir simboliski, jo Saulkrastu jūrmalā akmeņu nav. Tie visi iebūvēti Skultes ostas molā, un to ir gleznojuši citi mākslinieki, kuru gleznas tagad ir arī novada īpašums. Tās vērojot, mēs redzam, kādi esam paši un kādus mūs redzēja cilvēki, kuri pie mums viesojās."

  • Drukāt
  • Novērtēt šo ziņu
    (0 balsojumi)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Jauniešu koris "Maska" @korisMaska – Babītes novada un Latvijas vizītkarte aprinkis.lv/index.php/kult… pic.twitter.com/DGZ2NCrVHc
aprinkislv
Māris Zanders @Maris_Zanders : Krievija... Kas tālāk? aprinkis.lv/index.php/vied…
aprinkislv
Carnikavā @Carnikavas_nov dzēsts paaugstinātas bīstamības ugunsgrēks aprinkis.lv/index.php/sabi… pic.twitter.com/h78DKh2EbS

Twitter Citi raksta

Due to an error, potentially a timed-out connection to Twitter, this user's tweets are unable to be displayed.

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2019