Tulkotāja Silvija Brice: Izvēloties tulkojamos darbus, paļaujos uz laimīgu nejaušību

(Komentēt)
Tulkotāja Silvija Brice: Izvēloties tulkojamos darbus, paļaujos uz laimīgu nejaušību Foto: Aigars Truhins un no privātā arhīva
2018. gada 15. maijs, 13:45

13. maijā Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā labi zināmā tulkotāja Silvija Brice saņēma Dzintara Soduma literatūras balvu par vācu rakstnieka Gintera Grasa pēdējās grāmatas "Par beidzamību" tulkojumu, tāpēc "Rīgas Apriņķa Avīze" piedāvā lasītājiem 27. aprīlī publicēto interviju ar talantīgo personību.

Šā mēneša jubilāres – pazīstamās daiļliteratūras tulkotājas Silvijas Brices – kontā ir vairāk nekā 150 lieliski iztulkotu grāmatu, un viņas vārds šajā jomā jau kļuvis par īstu zīmolu. Arī mūsu saruna vijās ap tulkošanas niansēm un to, kādam jābūt tulkojamajam darbam, lai no tā nevarētu atrauties. 

Runājām arī par to, kur Silvija smeļas iedvesmu un ka gadās brīži, kad pusi dienas var nosēdēt pie trim teikumiem, kas nekādi neliekas kopā. Arī to, kāpēc sociālajā tīklā "Facebook" viņa publicē informāciju par katras dienas jubilāriem un ko pati sagaida no jaunā dzīves gada.

– Nesen atgriezāties no Londonas Grāmatu tirgus. Kā, jūsuprāt, tur izskatījās Latvija?
– O, ļoti pārliecinoši! Šis gads no tiem divdesmit pieciem, kopš braucu uz grāmatu tirgiem, vispār bija vainagojums visiem līdzšinējiem – Londonas Grāmatu tirgū Baltijas valstis bija īpašo viesu statusā. No katras Baltijas valsts bija četri literāti, kam tika pievērsta īpaša uzmanība, un Latviju pārstāvēja Nora Ikstena, Luīze Pastore, Kārlis Vērdiņš un Inga Ābele. Viņi piedalījās lasījumos un sarunās ar publiku, tika aicināti gan uz BBC radio, gan televīziju. Tas bija liels notikums, un tā jau parasti nenotiek.

– Vai vienmēr kādai konkrētai valstij tiek pievērsta šāda uzmanība?
– Baltija bija modē 1992. gadā – mēs tikko bijām atguvuši neatkarību, un Eiropa sāka interesēties par to, kas mums ir izdots. Tā interese gan ilga labi ja divus gadus. Tā jau tas notiek... Bet Londonas tirgū tiešām jutos ļoti lepna – ne ko pielikt, ne atņemt! Arī ideja ar mūsu saukli "Esmu introverts!" bija lieliska un ļoti piesaistīja uzmanību – visi gāja fotografēties uz tā fona, vilka jaciņas ar citātiem no mūsu darbiem un tamlīdzīgi. Bija lieliski, un es nezinu, ko vēl labāku varētu vēlēties.

– Ja būtu jāizvēlas no jaunākajiem latviešu rakstnieku darbiem, kuru jums gribētos iztulkot?
– Tas jau tiek darīts! Piemēram, Noras Ikstenas "Mātes piens" jau ir iztulkots. Kamēr nebija parādījusies sērija "Mēs. XX gadsimts", man būtu ilgi jādomā, ko ieteikt. Es droši vien ierosinātu tulkot kādu no senākiem darbiem – kaut ko no Regīnas Ezeras, Zigmunda Skujiņa... Un otrs darbs, ko es noteikti piedāvātu tulkošanai, ir Māra Bērziņa "Svina garša" – manuprāt, brīnišķīgs romāns par tik sarežģītu laika posmu. Esmu to ieteikusi arī vienam otram vācu izdevējam. Protams, ieteikšana jau vēl neko nenozīmē, jo tas mehānisms ir daudz smalkāks. (Smaida.)

– Vai Londonā noskatījāt kādu romānu, ko gribētu iztulkot?
– Jā, vienu otru. Taču, lai cik tas būtu skumji, tirgus mums ir mazs un šaurs, tāpēc nemaz neuzdrīkstos ņemt ciet visu, kas mani interesētu. Ir jādomā par to, ko publika pirktu un lasītu, jo nevar izdot grāmatu, ja nopirks tikai 300 tās eksemplāru. Turklāt grāmatas, ko tur izvēlējos, man vispirms ir jāizlasa, tāpēc tagad gaidu, kad man tās atsūtīs. Bet, jā, ir pāris jauku romānu ar interesantu sižetu, kas turklāt balstīts vēsturisku personību dzīvē. Neko konkrētu pagaidām neteikšu, bet man tas liekas ideāls apvienojums: sižets, kas velk uz priekšu, cilvēkam ir bijusi interesanta dzīve, un romānā darbojas arī reālas personas, kas iesaistās reālos notikumos. Viens tāds man jau ir padomā.

– Kā jūs raksturotu latviešu lasītāju un viņa gaumi?
– Domāju, ka tas ir līdzīgi visā Eiropā. Ir komercliteratūra, ko gandrīz garantēti nopirks, lasīs un dos no rokas rokā – tādi vieglie romāni, kas cilvēkam ļauj atslēgties pēc darbdienas un aizmirst apkārtējo pasauli. Psiholoģiski tie ir līdzīgi TV seriāliem par dzīvi un mīlestību, kurus skatoties, tu noliec malā savas rūpes un dzīvo svešu dzīvi. Emocijas tur ir pastarpinātas, un tas ļauj justies drošībā. (Smaida.)

Protams, vienmēr un visur bijusi publikas daļa, kas ir ļoti izvēlīga, kas meklē tā saukto augsto un intelektuālo literatūru. Bet pēdējos gados ir pierādījies, ka caurmēra tirāža šādām grāmatām ir aptuveni 500 eksemplāru, un tas ir smieklīgi. Tādas grāmatas, par kurām jau iepriekš ir skaidrs, ka lasītāju loks būs ļoti šaurs, sevi neatpelna. Taču ar to es negribu teikt, ka mēs Latvijā esam tādi, kas "smalko" literatūru nelasa, – mēs pat lasām vairāk grāmatu ar pretenziju uz filozofisku raksturu nekā dažā labā citā Eiropas valstī. Un tas attiecas arī uz dzeju, jo pie mums dzeju pērk vairāk nekā, piemēram, Vācijā. Dzeja jau nekad nav bijusi modē, ja nerunājam par tiem laikiem, kad cilvēki pie grāmatnīcām stāvēja rindās, lai pirktu Ziedoni, Peteru, Vācieti...

– Grāmatu tulkošana ir rutīna vai tomēr ļoti radošs process?
– Rutīna varbūt ir etiķešu tulkošana! Mēs – tie, kas tulkojam daiļliteratūru, – jebkurā gadījumā esam līdzautori. Protams, tas nenozīmē, ka mainām sižeta līnijas, teksta struktūru un varoņu vārdus, bet tu nevari tādas lietas tulkot, ja neesi iejuties autora ādā. Un par to es varu runāt diezgan pārliecinoši, jo divdesmit gadus esmu strādājusi par redaktori un redzējusi, kādi var būt tulkojumi – arī pilnīgi neatbilstoši oriģinālam, netalantīgi, bez iedvesmas un izpratnes par tulkojamā teksta toni, noskaņu, zemstrāvām... Tas viss ir jājūt, un, ja cilvēkam pašam nav literārās āderes, viņš to nejūt. Vai arī – cilvēks var izlasīt literāru darbu ar lielu empātiju un izpratni, bet viņam trūkst valodas līdzekļu, lai varētu to pārtulkot. Vajag daudz komponentu, lai to varētu darīt.

– Kas ir bijis trakākais vai neparastākais, ko tulkojot jums nācies labot, mainīt vai piekoriģēt?
– Nekas pārāk traks, bet tās ir tādas autora kļūdas, par kurām brīnos, ka redaktors tās nav pamanījis. Piemēram, vienā 500 lappušu biezā romānā visā teksta gaitā bija daudz negaisu – vispirms briesmīgi pērkona grāvieni, tad zibens. Biju spiesta atkārtot savas fizikas zināšanas, lai izdomātu, kurš no mums ir traks! (Smejas.) Vārdu sakot, patiesībā ir pilnīgi otrādi. Bet, kā jau teicu, ne sižetā, ne autora koncepcijā neko nevar mainīt.

– Cik izvēlīga esat, izvēloties tulkojamos darbus?
– Pamatā darbus tulkoju apgādam "Zvaigzne ABC", un mums tās gaumes pamatā sakrīt, tāpēc es pat nevaru nosaukt grāmatu, kuru būtu nācies tulkot negribīgi un ar nepatiku. Parasti tie, par laimi, ir labi literārie darbi. Kādreiz ierosinu tulkot šo to, kas man ir paticis, un, ja apgāds redz tādu iespēju, grāmata tiek iztulkota un izdota. Ir gadījies arī atteikt, lai gan sliktas grāmatas jau neviens savai programmai neizvēlas. (Domā.)

Es neriskētu tulkot jauniešu grāmatas, jo neviena tāda īsta pusaudža man vairs tuvumā nav un es nemaz īsti nezinu, kā viņi tagad runā! Negribu kaut kādā vecišķā tonī jauniešu sarunas tulkot, un to nemaz nevaru! Tulkot neņemu arī kaut ko tādu, kas man šķiet ļoti garlaicīgs. Šajā ziņā paļaujos uz laimīgām nejaušībām. Bet arī tad, ja tulkojamais materiāls man nepatīk, cenšos savu darbu padarīt labi.

– Diriģentiem un aktieriem ir sava dienas kārtība. Vai arī tulkotājiem ir kāda darbu secība, rituāli, ko viņi ievēro?
– Neko neievēroju, jo viss ir atkarīgs no garastāvokļa, ko var saukt arī par iedvesmu. Ja diena ir sākusies tā, ka vispār nav noskaņojuma, ir skaidrs, ka neies – sēdēsi pie trim teikumiem visu priekšpusdienu, dusmosies, un beigās tie nebūs labi. Ja ir gadījusies tāda diena (un es nezinu, kas to nosaka), labāk neķeros klāt. Tad labāk tajā dienā kaut ko palasu, jo vispār man vajadzētu lasīt daudz vairāk, nekā to daru, – pirmām kārtām, lai varētu izvēlēties darbus tai pašai apgāda programmai, un tam arī vajag laiku. Un vēl – lai strādātu, ir jābūt tai mistiskajai iedvesmai. Ja tās nav, tad neko nevar izdarīt.

– Kur to var sasmelties?
– Vispār visskaistākās dienas, īpaši jau vasarā, izdodas tad, kad pieceļos ļoti agri, lai brauktu ar riteni gar jūru. Pēc tam tiešām ir tā, ka varētu kalnus gāzt! Gribētos, lai tādu dienu ir daudz vairāk. Tu vienu stundu esi brīvs no visas pasaules, esi iekšā tajā skaistumā – ar putniem un jūru –, jo ap sešiem, septiņiem no rīta tikai retais aiziet līdz jūrai. Rudenī, lai gan esi atpūties un izgulējies, ir grūtāk, jo novembrī aiz loga ir migla, apmākušās debesis, trijos vai četros jau sāk tumst, un patiešām – garastāvoklis ir citāds nekā saulainā rītā. Tā ka, jā, darbu ietekmē apstākļu kopums, un nedomāju, ka tas attiecas tikai uz tulkotājiem.

– Varbūt rudenī glābj sēņošana?
– Nu, ja no rīta izdodas piesēņot pilnu grozu ar baravikām, tas ir tāds dienas sākums! Mēs ar vīru esam neganti sēņotāji, un tā mums ir pilnīga kaislība. (Smaida.) Sēņošana noteikti ir viens no brīnišķīgākajiem hobijiem.

– Varbūt arī tas, ka katru dienu "Facebook" ierakstāt ziņas par tā datuma jubilāriem? Kādēļ to darāt?
– To es daru gadus četrus, ja ne visus piecus. Droši vien pamudinājums ir bijusi kāda cilvēka dzimšanas diena, ko man gribējies izcelt. Tad šī nodarbošanās pārvērtās par tādu kā iesildīšanos no rītiem, un tagad tā ir kļuvusi par tādu kā darba izskaņu vienpadsmitos vakarā. Ja runājam par rituāliem – šī dzimšanas dienu rakstīšana tiešām ir kā rituāls, un, ja kādreiz kādu apstākļu dēļ neesmu mājās, tad ir tāda riebīga sajūta. (Smejas.) Protams, atlase jau ir ļoti subjektīva, un es absolūti nepretendēju ne uz ko. Lielākoties tā ir spēle un arī cieņas apliecinājums cilvēkiem. Un vēl ir ļoti interesanti lasīt komentārus – tad tu par dažām personām gan dabū zināt kaut ko jaunu, gan izsmieties...

– Atgriežoties pie tulkošanas... Vai ir bijuši darbi, kurus tulkojot, aizraujaties tā, ka aizmirstat visu sev apkārt?
– Noteikti! To varu apgalvot gan par visiem trim Salmana Rušdi darbiem, gan par Gintera Grasa "Skārda bungām", par Airisu Mērdoku, no kuras darbiem esmu iztulkojusi "Labais māceklis" un "Henrijs un Katons". Ar viņu bija īpatnēji – Mērdoka raksta ļoti blīvi, viegli var pazaudēt domu, ja neesi tajā tekstā iekšā. Grāmata, ko tulkoju ar lielu aizrautību, bija arī Andželas Kārteres "Vakari cirkā" – ļoti savdabīgs darbs, un arī autore bija ļoti interesants cilvēks. Savukārt tagad esmu aizrāvusies ar Roberta Galbraita jeb J. K. Roulingas triloģiju par Kormoranu Straiku – tik spilgti izstrādāti tēli man sen nebija gadījušies! Tas ir gandrīz vai kinematogrāfiski, cik sīki viņa raksturo gan tēlus, gan vidi, kur noris darbība.

Zinu, ka pēc šo darbu motīviem jau tiek uzņemts seriāls, kuru neesmu redzējusi un arī negribu redzēt, jo mums katram ir savi priekšstati par tēliem. Īpašs gadījums bija Gintera Grasa beidzamā grāmata – to tulkojot, vajadzēja milzu empātiju. Viņu pazīstot, to nebija grūti sasniegt. Man bija viegli iejusties viņa tekstā – līdz tādai pakāpei, lai es to varētu pārtulkot, manuprāt, vajadzīgajā tonī.

– Reizēm aktieri ir teikuši, ka pēc izrādes, lai atietu no spēlētā, viņi vienkārši sēž ģērbtuvē un dzer konjaku. Kā no emocijām atbrīvojas tulkotāji?
– Arī reizēm dzer konjaku. (Smaida.) Un reizēm der iedzert vīnu – tas nu ir tiesa, jo tulkojot jau arī emocijas strādā līdzi: tu esi nikns, priecīgs, vēl kaut kāds... Diemžēl paša dzīvi tas arī ietekmē un nervus vēl jo vairāk. Un ir arī fiziskais nogurums, jo tas ir grūti – sēdēt, sēdēt un sēdēt pie datora, īpaši tad, kad ārā aiz loga spīd saulīte un visi citi iet uz jūru. Reizēm no tā visa gribas atslēgties, un tad ir vai nu jau pieminētā braukāšana ar riteni, vai iešana sēnēs, vai glāze vīna, vai arī, kas ir brīnišķīgi, es eju uz operu, kad ir tāda iespēja, jo no muzikālās un teātra mākslas veidiem opera ir tā, kas mani piesaista visvairāk.

– Kurš no beidzamā laika uzvedumiem jūs ir uzrunājis visvairāk?
– "Fausts"! Brīnišķīgs uzvedums ar Andreasu Baueru Mefistofeļa lomā. Šim iestudējumam tiešām ne ko pielikt, ne atņemt, kur netraucē nekas, un tu esi izrādē iekšā no pirmās līdz pēdējai notij. Un uz vecajām, labajām vērtībām kā "Rigoleto" un "Traviata" es eju, eju un eju... (Smaida.) Tas ir tāpat kā skatīties vecās filmas, ko mēs lāgiem arī darām, – tas ļauj uz kādu brīdi aizmirsties.

– Esat tulkojusi romānus, kuru darbība noris dažādos laikos. Ja būtu iespēja pagriezt laika ratu, kurā laikmetā jums gribētos paviesoties, lai visu redzētu savām acīm?
– Gribētu padzīvot 20. gadsimta sākuma Vīnē! Tur ir gadījies pāris mēnešus pavadīt, un nekas jau to vēstures elpu nevar iznīdēt – tā ir katrā ķieģelītī ieēdusies. Tad varētu pastaigāt pa ieliņām, kur vēl ir dūmi no ogļu apkures, un kad tiešām kafejnīca ir galma apgādātāja, kur gatavo kūkas viņa ķeizariskajai majestātei, paskatīties, kā ģērbjas dāmas, dzirdēt, kādas intrigas notiek teātrī vai operā... Tas būtu interesanti, un tas būtu viens no laikmetiem, kur man būtu gribējies pamaisīties pa vidu.

Par laimi, tulkošu vienu romānu par Vīni, kur darbība notiek 19. gadsimta beigās. Grāmata sauksies "Zahers". Mēs zinām Zahera viesnīcu un slaveno Zahera torti, un romānā varēs izlasīt, kā tas viss ir radies un kas tajā laikā Vīnē un šajā greznajā viesnīcā un pilī noticis. Tam visam pa vidu būs kvēla mīla un šausmīgas situācijas, jo ne par velti divas galvenās darbojošās personas ir Nāve un Mīlestība.

– Mūsu saruna notiek jūsu dzimšanas dienā, bet par gadiem un skaitļiem nerunāsim. Ja nu vienīgi – ko jūs sagaidāt no jaunā dzīves gada?
– Ka palikšu dzīva – ko tur vairāk gaidīt! (Smejas.) Es labprāt padzīvotu vēl gadiņus desmit divdesmit. Vēlētos, lai galva ir skaidra un nāk priekšā labas grāmatas, ko tulkot. Aizbraukt, kur jau ir būts, vislabāk uz Itāliju, un vēlreiz pabūt Aksela Muntes mājā Kapri. Un redzēt, kā mazbērni izaug, – tas jau ir pats galvenais, kas pārspēj visu pieminēto.

“Grāmatas “The President Is Missing” prezentācijā Londonas Grāmatu tirgū bija ierīkota šāda vieta, kur daudzi vēlējās nobildēties. Es arī.”“Grāmatas “The President Is Missing” prezentācijā Londonas Grāmatu tirgū bija ierīkota šāda vieta, kur daudzi vēlējās nobildēties. Es arī.”
  • Drukāt
  • Novērtēt šo ziņu
    (1 balsojums)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Čiekurciema patiesības. Gāzes termināļa dzirksteles aprinkis.lv/index.php/vied… pic.twitter.com/lJz5jnUPpg
aprinkislv
Austrijas pērles: mūzika, vīns, pilis un našķi aprinkis.lv/index.php/atpu… pic.twitter.com/yftK6dOZgw
aprinkislv
Kas notiek Imanta Ziedoņa, Vijas Artmanes un Anšlava Eglīša mājās? aprinkis.lv/index.php/kult… pic.twitter.com/1fFpOQYP3X

Twitter Citi raksta

Marupes_novads
Vasara un aktīvā atpūta ir kopsaucējs lieliskai laika pavadīšanai kopā ar saviem mīļajiem. Aicinām piedalīties auto… twitter.com/i/web/status/1…
Sigulda_turisms
No 26. līdz 28. jūlijam gleznainajā Siguldas pilsdrupu estrādē norisināsies Starptautiskie Siguldas Opermūzikas svē… twitter.com/i/web/status/1…
Adazu_novads
Ādažu jaunā sākumskola pieņemta ekspluatācijā adazi.lv/adazu-sakumsko… pic.twitter.com/IL0UFTwZdl

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2019