11.03.2017 15:08

Sanita Reinsone: Vēsturi iemācījos caur dzīvesstāstiem

Autors  Ilze Cerbule, “Carnikavas Novada Vēstis”
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Sanita Reinsone: Vēsturi iemācījos caur dzīvesstāstiem no privātā arhīva

Sanitas Reinsones jaunajā grāmatā bērniem "Kus mul patarei! Kā Igaunijas leļļi bēga uz Latviju" atdzīvojas daudzas interesantas rotaļlietas. Viena no tām nākusi arī no Carnikavas bērnudārza "Riekstiņš", kuru savulaik apmeklēja autores bērni.

Pieaugušajiem lasītājiem S. Reinsone pazīstama kā grāmatas "Meža meitas" autore. Pirms diviem gadiem lielu interesi raisīja viņas vēstījums par 12 sieviešu piedzīvoto mežā pēc Otrā pasaules kara beigām.

Sanita ir Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un šobrīd vada Latviešu folkloras krātuves digitālo arhīvu "Garamantas.lv", kā arī pēta, kas motivē cilvēkus bez atlīdzības iesaistīties tautas kultūras mantojuma saglabāšanā. Šā gada janvārī viņa apbalvota ar Draudzīgā aicinājuma medaļu un goda diplomu par ieguldījumu latviešu vēsturiskās pieredzes un kultūras mantojuma saglabāšanā. Jau gandrīz desmit gadus Sanita ar ģimeni dzīvo Carnikavā.

– Tu esi zinātniece un triju bērnu māmiņa. Kur vēl atrodi laiku, lai uzrakstītu grāmatu?

– Grāmatu "Kā Igaunijas leļļi bēga uz Latviju" es uzrakstīju pirms četriem gadiem, kad mūsu ģimenē vēl nebija trešā bērna un vecākie bērni bija aktīvi Carnikavas rotaļu laukuma apmeklētāji. Viņi jau bija pietiekami lieli, lai nevajadzētu staigāt pakaļ, un es sēdēju tepat Carnikavas parkā un rakstīju. Tagad man patiešām nebūtu laika uzrakstīt grāmatu, jo bērni ir paaugušies, darba kļūst arvien vairāk, tāpēc lielus "sānsoļus" vairs nevaru atļauties.


– Kā tas gadījies, ka grāmatā "leļļi" nāk tieši no Igaunijas?

– Pie robežas ar Igauniju, Bilskas pagastā, ir mana vīra vecāku mājas – brīnišķīga, ainaviska, klasiska lauku sēta, kādreiz vēl ar govīm, vistām, traktoriem, kartupeļu tīrumiem. Kopā ar ģimeni tur dzīvojām vasarās. Bērniem ļoti gribējās aizbraukt uz ārzemēm, un turpat blakus ir Igaunija, bet, lai ceļojums uz Igauniju būtu kaut kas, sākām kopīgi fantazēt, izgudrot un "iedarbināt" tēlus.

– Kāpēc grāmatā darbojas "parastās lelles"?

– Vecās rotaļlietas ir ārkārtīgi interesantas jau ar to vien, ka ir atšķirīgas. Es meklēju leļļu tēlus Carnikavas bērnudārza "Lācēnu" grupiņā, kurā mācījās mani bērni, bet tur man tādus interesantus tēlus neizdevās ieraudzīt. Jaunās rotaļlietas īsti neatbilda tam, ko meklēju, taču reiz āra nojumītē ieraudzīju kasti, kurā bija uzkrājušās rotaļlietas no veciem laikiem. Tajā bija viss kaut kas interesants, arī grāmatas tēls Vardulis ar zaļajām kājām.

Mūsdienās bērnu rotaļlietu izvēle it kā ir liela, bet tajā pašā laikā valda liela vienveidība un arī ārkārtīgs košums, kurā pazūd individuālais. Bērni šajā gūzmā un daudzveidībā nespēj novērtēt to atsevišķo, un, tiklīdz kaut kas kļūst vecs un mazāk košs, tas vairs nav vajadzīgs. Nav tā kā mūsu bērnībā, kad lelle bija kaut kas, un, pasarg dies, ka brālis tai nogriež matus vai kaut ko uzzīmē uz pieres.

Katrā ziņā attieksme pret rotaļlietām un mantām mūsdienās ir citāda, un to arī mēģināju grāmatā apspēlēt, lai bērni paraugās mazliet citādi. Mums mājās tas nostrādāja – bērni vilka ārā lācīti ar vienu aci, meklēja pogu, ko iešūt vietā, un, kad lācītim iedod vārdu, tas kļūst par kādu tēlu ar savu stāstu.

– "Parastās" lelles rosina bērnu uz izdomu un spēli... Vai brīvi pieejamās viedierīces, televizors nepieradina, ka var gūt prieku, pašam neko nedarot?

– Viss jaunais aizrauj, un šai paaudzei bērniem tik draudzīgās tehnoloģijas ir ļoti liels izaicinājums. Domāju, ka visā vajag mēru, jo tehnoloģijas var palīdzēt mācīties matemātiku, ķīmiju, valodas, bet vajag lietot ierīces bez pārspīlējumiem. Ļoti skumji ir redzēt, ja skolā starpbrīdī visi sēž pulciņā ap lielāko telefonu un skatās, kā viens spēlē spēli. Tagad Carnikavas pamatskolā ir ļoti labs likums, ka no pulksten deviņiem līdz trijiem telefonus nelieto.

– Ja tā varētu aizraut ar mācību vielu...

– Man šķiet, ka pašreizējā izglītības sistēma vēl aizvien uzliek tādu "kastītes domāšanu". Cik nu skolotājam ir brīvas rokas variēt, tik ir, un tas arī ir atkarīgs no paša skolotāja. Es biju gaidījusi, ka izglītības sistēma būs mazliet vairāk gājusi līdzi laikam, tāpēc lieku lielas cerības uz jauno reformu, gan cerot, ka tās ieviešana norisēs apdomīgi. Mēs audzinām bērnus nākotnei, tāpēc es uzskatu, ka skolas gados vajag bērnā attīstīt kritisko domāšanu. Ir ne tikai jāprot atrast informāciju, jāspēj to arī analizēt un kritiski novērtēt. Citādi augstskolas pirmajā kursā sanāk tādi, kas māk tikai kopēt no interneta, bet neprot no materiāla izvilgt jēgu.

Šajā izglītības sistēmā vecākiem ir jāiesaistās, un tas nebūt nav slikti. Es jūtu, ka varu ietekmēt savu bērnu domāšanu, vedinot uzzināt par konkrēto tēmu kaut ko vairāk.

Piemēram, mēs ar meitu pārrunājām tautasdziesmu, kas bija jāiemācās no galvas: "Ja rakstiņa nemācēju, paskatos paraugā. Ja dzīvot nemācēju, paskatos ļautiņos." Izrādās, meita sapratusi to ļoti tieši: ja neprot rakstīt, ir jāņem paraugs. Tad skaidroju, ka tautasdziesmu valoda ir ļoti sena, atšķirīga no mūsdienu valodas. "Raksts", "rakstīt" var nozīmēt arī rotāšanu, izšūšanu, adīšanu, kokgrebumu.

Ja ir kāds darbs, kur bērniem pašiem jāsagatavo informācija, pārrunājam, kā veidot labu vēstījumu, kā strādāt, piemēram, ar Konversācijas vārdnīcu, kā jāveido atsauces, bet kopēt tikai no interneta gan neļauju.


– Pirms diviem gadiem iznāca tava grāmata "Meža meitas", kurā pirmo reizi apkopoti to sieviešu dzīvesstāsti, kuras pēc Otrā pasaules kara devās mežā, vairoties no padomju represijām. Kā tu nonāci pie šīs tēmas un grāmatas?

– Klausīties, kā vecāka gadagājuma cilvēki paši stāsta par savu dzīvi, man vienmēr ir šķitis manas profesijas ieguvums, bet pie sieviešu meža stāstiem es nonācu personiski, caur vīra ģimeni. Viņa radinieki pēc kara no meža neiznāca. Sākumā man bija vairāk personiska vēlme uzzināt, kā tad viņi mežā dzīvoja. Īpaši sāpīgi mani aizķēra tieši sieviešu stāsti.

Vīra vecmammas brāļa sieva Malvīne mežā nodzīvoja gandrīz piecus gadus, un tad viņu nošāva. Kā viņa varēja izturēt šos piecus gadus, ko viņi šajā laikā darīja? Informācijas nebija, un tas mani urdīja doties pie Mihalīnas Supes, kura mežā nodzīvojusi deviņus gadus. Pirms intervijas es biju ļoti nobijusies, jo nezināju, kā runāt ar cilvēku, kurš piedzīvojis milzīgu traģēdiju – gandrīz visa Mihalīnas ģimene bija mežā nošauta, viņa pati tika apcietināta, notiesāta un ieslodzīto nometnē Vorkutā pavadīja septiņus gadus.

Šī intervija bija ārkārtīgi smaga, bet ļoti vērtīga, un man šķita, ka tas, ko es no viņas uzzināju, ir jāpastāsta citiem. Turklāt, apjautājoties draugiem un kolēģiem, sapratu, ka par sieviešu dzīvi mežā pēc kara ir zināms ļoti maz. Tagad daudziem, iespējams, ir sajūta, ka vajadzēja agrāk attapties un uzzināt to cilvēku stāstus, kuri bija mežā. Diemžēl tagad lielākā daļa no viņiem jau ir mūžībā.

Ar mežameitām nebija tik vienkārši, jo arī mūsdienās daudzas no viņām runā nelabprāt – negrib sevi tā satricināt, un padomju laikos radītais bandīta tēls ir spēcīgs. Arī mana vīra ģimenē šajā jautājumā valdīja pilnīgs klusums. Tikai pētot vectēva krimināllietu, mans vīrs uzzināja, ka arī viņa vectēvs ir bijis mežā, darbojies kā nacionālais partizāns netālu no Viļakas.

Vienu no grāmatas "Meža meitas" varonēm es neintervēju, jo viņa nespēja par to runāt. Aizsūtīju jautājumus radiniekiem, un viņa radiniekiem stāstīja par dzīvi līdz mežam, pēc meža, bet par laiku mežā klusēja. Iztrūkstošo materiālu ieguvu no Okupācijas muzeja.

Iesākumā gribēju tikai veikt pētījumu, taču pēc kādas piektās intervijas sapratu – katrs stāsts ir tik īpašs, jābūt grāmatai. Gribēju, lai stāsti grāmatā aptver visu Latviju, lai parādās atšķirība. Latgalē varēju dabūt vairāk stāstu varbūt tāpēc, ka tur ļaudis pēc kara veselām ģimenēm gāja mežā, ar citiem novadiem bija grūtāk.

Jau kopš studiju laikiem manas pētnieciskās intereses ir bijušas saistītas ar dabu, dabas izjūtu, mežu teikās un stāstos par apmaldīšanos. Arī uz mežameitu stāstiem par dzīvi pēc Otrā pasaules kara savos pētījumos centos paraudzīties plašāk. Neizcelt tikai traģisko, kas, protams, ir būtisks, bet palūkoties uz to kā īpašu pieredzi dabā – kā mainās ainavas izjūta un attiecības ar mežu dzīves gaitā.

Mihalīna Supe pēc atgriešanās no lēģera mežā vairs nevarēja ieiet. Tur pārāk daudz sāpju un mirušo. Cita mežameita savukārt minēja, ka meža dzīve bijusi briesmīga, neizturama, pats mežs tobrīd – neciešams, bet pēc tam, kad atgriezusies "normālā" dzīvē, mežs viņai bijis tik tuvs, ka jutusies tur kā mājās.

– Kādas pēdas tevī pašā ir atstājušas "Meža meitas"?

– Man tagad dzīve šķiet skaistāka. Turklāt uzklausīt cilvēkus ar lielu dzīves pieredzi ir kā izlasīt ļoti labu grāmatu. Kad ej cauri cilvēka dzīvei un redzi, kā gada skaitļi sāk darboties, cik svarīgs ir datums, kad notikusi okupācija, kā pēc šī datuma viss sāk mainīties, vairojas arī izpratne par vēsturi. Jāteic, ka 20. gadsimta vēsturi tieši caur dzīvesstāstiem esmu tiešām labi iemācījusies, un tas man palīdz labāk novērtēt to, kas mums mūsdienās ir dots.