05.12.2015 15:15

Mitrā "Lašu stāsti". Asins garša

Autors  Māris Ansis Mitrevics
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Deviņdesmitie gadi jau pāri pusei. Latvijā vēl turpinās zemes reforma, taču lielākās kaislības sāk pierimt. Meži, lauki, pļavas un ezermalas ir sadalītas. Liela daļa atdota atpakaļ bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, bet daudz kas atkal ticis tiem, kuri ir vienlīdzīgāki par citiem.

Tā dēvētie Breša zemnieki jau pirms Padomju Savienības sabrukuma sajuta privātīpašuma kārdinošo smaržu un likumīgi pamanījās kļūt par lielu vai ne tik lielu lauku saimniecību īpašniekiem. Neatkarīgās Latvijas zemes reforma viņus neskāra. Protams, starp viņiem bija daudzi savas zemes patrioti, druvās un fermās viņi saskatīja valsts nākotni, varbūt pat Ulmaņu Kārļa ideju stilā. Bet... starp viņiem bija arī padomju laika nomenklatūras dižvīri – kolhozu priekšsēdētāji, partijnieki un citi lauku dzīves spicei pietuvināti darboņi – tā sauktie sarkanie muižnieki.


Viens tāds "muižnieks" noskatīja skaistos laukus un meža nostūrus Amatas kreisajā krastā pirms ietekas Gaujā. Vēlāk, jau mežonīgā kapitālisma strauja uzplaukuma periodā, viņš, tāpat kā daudzi, apvilka savam īpašumam sētu. Likumīgi. Šķērsām pāri vienai no takām, kas ved uz Dieva radīto Ķūķu iezi, arī tika aizvilkts divus metrus augsts žogs. Tiesa, uz takas tika ierīkoti vārti, kas stāvēja vaļā un netika slēgti, bet... ja nu dižvīram uznāk cemme uz Gaujas Nacionālā parka darbošanos vai tūristiem... Par minimālas demokrātijas saglabāšanu tolaik visvairāk cīnījās žurnālisti...

Un tā – kādā rudens dienā esmu sasēdinājis savā sarkanajā dienesta ņivā trīs televīzijas vīrus Harija Beķera vadībā. Apsekojam nacionālā parka teritoriju un filmējam problēmvietas – kur par daudz tiek "braukts virsū" vispārējām cilvēktiesībām un tiesībām baudīt Latvijas dabu. Jau iepriekš esam vienojušies, ka parādīšu žogu un vārtiņus pie Ķūķu ieža. Kad tas ir safilmēts, nolemjam piebraukt arī tieši pret iezi, kā saka, pakaifot par dabas varenību. Mierīgi ripinu auto paralēli Gaujai pa taku, kas kalpo arī kā ceļa vieta. Tūlīt jau būs redzami lielie akmeņi, kas iezīmē Ķūķu krāču sākumu.

– Ko tu domā, nu teiksim, ieraugot maluzvejniekus? – pēkšņi prasa Harijs.

– Es nedomāju, es uzreiz maucu! Metos klāt un... nu, tad pēc situācijas, – atbildu.

Piebraucam pie zaļā laukumiņa, tepat sākas smilšu sēre un aiz tās – krāčainā Gauja ar vareno klinti. Protams, tiek filmēts. Savietojamies atkal ņivā un bukšķinām atpakaļ. Esam kādus piecdesmit soļus no vietas, kur meža ceļš met asu līkumu un aizgriežas prom no upes. Pēkšņi mums priekšā uz taciņas no upes puses kādu četrdesmit soļu attālumā izkāpj divi vīri. Abi nes lielus maisus. Dīvaini, bet auto žūžošanu viņi nedzird. Jā, krāces!

Pēkšņi viens palūr pār plecu atpakaļ. Uzreiz abi metas skriet. Tie ir viņi! Nav laika pat bremzēt. Izņemu no otrā ātruma, atrauju durvis un, atstājis mašīnu viegli ripojot, metos džekiem pakaļ. Viņi velk pa taciņu, gar lielo upi Amatas virzienā. Aiz grāvīša taciņa iet augšup, tur ir neliels pacēlums. Kad esmu pāri grāvītim, veči ar maisiem jau ir augšā un pazūd skatienam. Tūlīt arī es esmu augšā. Nav! Nav. Taciņu var pārredzēt tālu uz priekšu. Viņi ir nolēkuši kaut kur sāņus. Pa kreisi ir Gaujas krauja, kur ir arī klintis – Leimaņu iezis, pa labi – arī krauja, bet ne tik stāva. Krūmi un tad lielais lauks. Nez vai uz Gaujas pusi...

Metos pa labi. Pēc pārdesmit soļiem esmu nogāzes augšmalā. Jā, puiši ir tur lejā. Izsvaidījuši savas mantas. Redzu maisus, arī ķeseli, ahā – "elektriķi"! Ar pilnu klapi jožu pa nogāzi lejā. Pārsteigums – kaut kāds dīvains spēks mani elastīgi atsviež atpakaļ. Johaidī! Sēta! Stiepļu režģis ir norūsējis brūns, un pelēkbrūnajos krūmos es to nemanīju. Turpat otrpus sētai ieraugu guļam zemē vienu no mūkošajiem. Tas tikko ir pārvēlies pāri žogam. Otrs jau aiz krūmiem, jož ārā uz lielo lauku.

Kad tieku pāri ļurcīgajai sētai, arī zemē guļošais jau ir augšā un izskrien laukā. Metos pakaļ. Nu jau mēs visi trīs esam kādu kilometru platajā klajumā. Veči tēmē uz tālo mežmalu pie jauno ēku pudura. Sacīkste turpinās. Pēc brītiņa kļūst skaidrs, ka viens no čaļiem ir jauns un ar ļoti labu "pumpi". Viņš attālinās. Savukārt otrs turas man aptuveni četrdesmit soļus priekšā, un attālums starp mums nemainās. Laikam esam vienādos spēkos.

Man gan jau tuvojas sešdesmit, nav vairs jaunības vai spēka gadu uzrāviena. Izmisīgi, gandrīz krākdams, tveru gaisu. Pēkšņi sajūtu kaut ko sen nebijušu, bet pazīstamu. It kā kaklā, it kā mutē. Asins garša! Sen, sen, studenta gados, slēpotāju treniņnometnē... Ja neesi pakāpeniski iesildījies un velc kalnā ar pilnu klapi, un līdz kalna galam spītīgi negribi nomest tempu, tad... jā, tad jūt asins garšu.

Attālums starp mums nemainās, ilgi vairs neturēšu. Beidzot žuļiks apstājas, izpleš kājas, lai varētu noturēt līdzsvaru, saliecas uz priekšu un, ar rokām atbalstījies pret ceļgaliem, cenšas likvidēt skābekļa badu. Pāreju soļos. Pievelkos viņam blakus. Kādu brīdi abi tikai tveram gaisu. Džeks knapi var noturēties kājās. Ar mani arī nav spīdoši, taču cenšos to neizrādīt. Šim nav vairāk par četrdesmit. Tas mani priecē. Vēl vairākas minūtes elšam gandrīz vienā taktī...

– Nāc! – es saku.

Viņš paklausa. Klusēdami ejam atpakaļ uz upes pusi. TV vīri jau salasījuši pa krūmiem lielo maisu ar piepūšamo gumijas laivu, airus, elektrozvejas aparātu, ķeseli un mugursomu ar zivīm. Žēl, bet viņi arī ir metušies pa upmalas taciņu uz augšu. Ja operators būtu ar visu kameru pirms grāvīša nedaudz pabīdījies pa labi, viņš caur robu krūmos būtu varējis eleganti uzfilmēt to trako sacīksti.

Pēc nedēļas skatos televīzijā, gan kā žuļiki mūk, gan kā metos viņiem pakaļ. Harijs – kā jau pieredzējis žurnālists – jau upmalā ir sariktējis nelielu provokāciju. Vēl tuvojoties Ķūķu iezim un braucot auto, operators, man nemanot, no aizmugures ir filmējis un arī ierakstījis manis teikto:

– Es nedomāju, es maucu!