07.11.2015 15:06

Mitrā "Lašu stāsti". Gandrīz Ziemassvētkos

Autors  Māris Ansis Mitrevics
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Mitrā "Lašu stāsti". Gandrīz Ziemassvētkos Daiga Segliņa

Esam medībās. Nedaudz grēkojam, jo ir gandrīz Ziemassvētki – 23. decembris. Šis gan nav tikai sportisks pasākums, jo Gaujas Nacionālā parka teritorijā aļņu ir daudzkārt par daudz, bet dzīvnieku skaita regulēšanas plāns vēl joprojām nav izpildīts (tolaik medību noteikumi pieļāva aļņus medīt līdz 31. decembrim – aut.).

Te, netālu no Braslas ietekas, Gaujas labajā krastā, Launagieža apkārtne nav galvenā aļņu koncentrēšanās vieta, te vairāk sastopamas mežacūkas. Ir jau pusdienlaiks, un vēl nav nekāda rezultāta. Esam sadalījušies vairākās komandās un lencam mežacūkas. Sniegs nav pilnīgi svaigs, bet iepriekšējās nakts pēdas tomēr var atšifrēt.

Nogājis savu gabalu no Gaujmaļiem līdz Palejām, kāpju pa slīpo nogāzi augšup uz pļaviņu, kas ir plakumā virs ieža. Iznācis klajuma malā, ieraugu kaimiņu grupas lencējus – Daumantu un Pēteri. Viņi kaut ko uzmanīgi pēta no kraujas augšas, skatās lejup uz Gauju, tad straujiem soļiem metas uz pļaviņas vidu. Ierauga mani. Abi ir nedaudz satraukti.

– Tur, tur lejā, Gaujā, viens vecis brauc ar gumijas laivu un ar ķeseli mēģina dabūt rokā mežapīles! – abi, viens otru pārtraucot, man skaidro.

– Tik dumjas pīles, ko var iegrābt ķeselē, gan vēl neesmu redzējis, – tā es.

Ejam vēlreiz uz klintsaugšas malu. Piesardzīgi lūrot pār kanti, tiešām var redzēt ziemojošo pīļu bariņu, kas peld gandrīz zem ieža. Jā, laiva arī lēnām pludinās pa straumi uz leju. Ķesele! Jā! Strauji palecu nost no kraujas. Elektrība!

– Veči, tas taču ir maluzvejnieks! Viņš ar elektrību ķeselē lašus un taimiņus!

Viens pats! Tas ir ļoti īpatnējs gadījums, jo parasti šie brauc pa divi. "Elektriķis" ir aptuveni simt metru pa straumi uz augšu no Launagieža, ko citi dēvē arī par Ērmaņiezi.

Metamies skriešus uz pļaviņas galu, tad, slēpjoties mežā, uz leju pie Gaujas. Te krastā ir tāda kā pussaliņa vai drīzāk neliels zemes radziņš. Nedaudz augšpus tā straume met raksturīgus mutuļus – tur apakšā noteikti ir lieli akmeņi. Tātad te nav milzīgi dziļš. Vismaz pirmajos sešos līdz desmit metros nav dziļāks par cilvēka augumu. Ūdens temperatūra ir tikai daži grādi plusos, ārā ir mīnus trīs – ir tomēr decembra beigas. Jā...

To, ka te viņš krastā nekāps, var saprast pilnīgi noteikti. Būs jāmetas ūdenī. Tas varbūt nebūtu pārāk traki, ja dziļums līdz garām slīdošajai laivai nav lielāks par metru, pusotru. Bet, ja jāmetas peldus, tad pasākums ir pa tukšo. Daži vēzieni ar airiem, un viņš ir prom. Draudēt ar šaušanu? Šaut gaisā? Šaut pa ūdeni, varbūt pat pa laivas brīvo galu? Virsū jau nevar.

Nu, jā – par to Muhamedu un kalnu. Šoreiz ir tieši tā. Bet... Viņam rokās ir ķesele, un aiz laivas ūdenī noteikti velkas no vara drātītēm sapīta elektroaparāta "bize". Ja ķesele ir ūdenī un viņš nospiež pogu, tad visapkārt ir vairāk nekā 300 voltu spriegums. Visādi ir gājis, bet mesties upē sagrābt elektrozvejnieku vēl nav nācies.

Pieņemu lēmumu: ja laiva pret radziņu nāks garām desmit metru attālumā vai tuvāk, es tomēr metīšos ūdenī. Ja mani sāks kratīt ar elektrību, lai abi medību čomi mani glābj. Varbūt arī lai šauj. Laiva jau ir kādus 50 metrus no mums. Gaidām, paslēpušies aiz kupla kārklu krūma. Žēl, ka krūmam nav lapu, tikai blīvi saaugušas klūdziņas. Pagaidām laiva vēl ir 30 metru no mūsu krasta, taču straume to noteikti piespiedīs tuvāk. Ja viņš neairēsies uz vidu, tad...

Uznāk drebulis. Nekad īsti nevar saprast, kurā vietā tas sākas – vēderā, mugurā vai kājās. Mednieki to sauc par mandrāžu. Vajag izdoties! Laiva pa straumi slīd arvien tuvāk mūsu krastam. Abiem večiem ir divstobrenes, man – vācu trīsstobrene – Merkels no Zūles. Visi septiņi stobri mums ir pilni.

Nu jau tikai seši metri no krasta! Ķeseli viņš ir pacēlis virs laivas malas. Lecu kājās un pa nelielo nogāzīti ar četriem gariem soļiem tieku pie ūdens. Vēl pāris lēcienu, un, šļakatām šķīstot, gandrīz jau gāžoties uz acīm, es pārlieku stobru viņam pār plecu, gar kaklu...

– Liec ķeseli laivā!!!