Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Aktrise Esmeralda Ermale stāsta, ka viss sācies gluži nejauši. "Apmēram pirms pusotra gada no Ropažiem nāca negaidīts piedāvājums vietējā Kultūras centrā veidot teātra studiju. Kad pirmo reizi satikāmies, bija sanākusi pilna zāle cilvēku, kuri gribēja zināt, ko es viņiem piedāvāšu.

Patiesībā mans mērķis nebija izveidot teātra pulciņu, kurā interesenti varētu apgūt tikai profesionālās skatuves mākslas iemaņas, kas daudziem nemaz nav vajadzīgas, bet ar skatuves runas, aktiermeistarības un kustību psiholoģijas elementu palīdzību iemācīt, kā pēc iespējas vairāk uzzināt pašiem par sevi un apkārtējo pasauli un izrauties no ikdienas rutīnas," saka E. Ermale.

Aktrise stāsta, ka tagad uz studijas nodarbībām nāk aptuveni desmit cilvēku gan no Ropažiem, gan Zaķumuižas. Jaunākais pašlaik mācās 9. klasē, bet ir arī pa kādam senioram. Šogad pievienojušies divi jauni dalībnieki.

"Viņi ir tik dažādi, un atšķirīgas ir arī studijas dalībnieku intereses. Kādam vienkārši gribas dauzīties, cits vēlas kaut ko mierīgāku un nopietnāku, bet vēl kāds – vienkārši mierīgi pasēdēt stūrītī un paskatīties uz citiem.

Kad kopīgi veidojam kādu etīdi, katrs pildām savu uzdevumu, bet tā ir arī iespēja iedomāties sevi citu vietā un iztēloties, kā es pats no malas izskatītos šādā situācijā. Ikdienā tam parasti neatliek laika, cik nu no rīta ieskatoties spogulī. Vērtējot to, ko darām studijā, tās dalībnieki parasti sāk sevi vai nu vairāk kontrolēt un mērķtiecīgi labo trūkumus, vai piedomā, kā precīzāk izcelt savas labās puses. Tātad – notiek pavisam normāla sevis pilnveidošana," uzsver E. Ermale.

Aktrise arī atzīst, ka nepretendē uz režisores statusu studijas nodarbībās un netiecas veidot grandiozus inscenējumus, bet jūt sevī spēju palīdzēt cilvēkam atklāties, iedodot viņam rokās tādus ieročus, lai cilvēks spētu izdarīt to, ko grib.

"Gadās taču, ka neprotam izmantot ne savu ķermeni, ne runas aparātu. Ieraduši darboties vienā, sev ērtā veidā, it kā iesprūstam uz šauras taciņas. Taču ir neskaitāmi daudz iespēju, kā sevi parādīt daudz pievilcīgākā veidā.

Tāpēc, piemēram, spēlējot etīdes, darām visneiedomājamākās lietas: iztēlojamies, kā būtu nonākt dažādu dzīvnieku ādā, iejūtamies dažādu, pavisam ierastu priekšmetu, piemēram, galda, spieķa vai lineāla, lomā. Sākumā studijas dalībniekiem bija lielas šaubas, vai tas vispār ir iespējams, bet tad, kad pamēģinājām, izrādījās, ka tomēr var. Turklāt pašiem bija interesanti, kas no tā visa sanāk. To darot, pati galvenā ideja ir ļaut cilvēkam pavērt durvis uz neierastāku pasaules skatījumu."

Studijas vadītāja atzīst, ka vienubrīd bijusi doma iestudēt kādu lugu un ticis pat meklēts atbilstošs materiāls, bet darbošanās nemanāmi pagriezusies citā virzienā.

"Es neizslēdzu, ka tiksim arī līdz teātrim. Tā atkal būs jauna pieredze, ja jau kultūras centrā ir teātra pulciņš, tad jau reiz mums gribēsies parādīt, ko varam izdarīt arī lomu spēles jomā. Cilvēkus taču interesē, kā izskatās viņu draugs, kaimiņš vai darbabiedrs uz skatuves."