18.04.2015 16:29

Mālpilī būs skatāma Agnijas Ģērmanes gleznu izstāde "Tuvošanās"

Autore 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

"Šī izstāde būs gan par pavasara tuvošanos, gan iespēja pietuvināties pašai māksliniecei, kuru varēsim satikt 19. aprīlī plkst. 16," saka Mālpils kultūras centra izstāžu kuratore Māra Ārente un aicina uz izstādes atklāšanu.

"Izstādē daļa darbu būs no manas jubilejas izstādes, kas bija pagājušā gada rudenī," atklāj māksliniece Agnija Ģērmane. "Tajā galvenā tēma bija purvi. Man pēdējā laikā ir interesanti strādāt pie ainavām, kurās iemirdzas gaisma purvainos, peļķainos un citos ūdeņos. Man tie patīk gan rudens, gan pavasara noskaņā, kad kūst sniegs un viss ir tāds nedaudz noslēpumains, pat mazliet baiss. Rudenī un ziemā pabeidzu jaunus darbus, pārsvarā no vasaras plenēriem.

Būs arī daži portreti, jo portretu gleznošana man sagādā lielu baudu. Vēlme gleznot figūras ienākusi arī manās ainavās. Ja attēloju dārzu, tajā noteikti būs arī kāda skulptūriņa. No Liepājas plenēra būs ainava, kurā redzama māja ar kariatīdēm, bet no Palangas – rudenīga parka ainava ar skulptūrām.

Pamats man tomēr ir ainava. Kad gleznoju studijā, man sanāk tāds fovistisks reālisms, bet, kad pie gleznas turpinu strādāt darbnīcā un pastiprināt to izjūtu, kas ir bijusi dabā, man vairāk velk uz tādām abstraktām kompozīcijām, uz tādu kā ekspresionismu.

Man šķiet, ka manās gleznās ir absolūts reālisms, bet bieži no cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka tā tomēr ir abstrakcija. Abstrakciju var uztvert tad, kad gleznu skatās tuvu. Kad to aplūko pa lielu gabalu, ir skaidrs, ka viss attēlotais ir telpiski un visam ir kaut kāda reālistiska jēga. Kad gleznoju darbnīcā, attālums, ko varu atkāpties no gleznas, ir kādi 7–10 metri. Tad es, šurpu turpu skraidot, arī gleznoju to darbu. Reālistiskais iespaids rodas, kad no gleznām atkāpjas labu gabalu atpakaļ.

Portretos esmu gleznojusi cilvēkus, kuri ir man apkārt un kuri mani iedvesmo. Cilvēkos, ko gleznoju, es vienmēr nedaudz iemīlos, tas nu gan ir fakts.

Izstādes nosaukums "Tuvošanās", protams, ir abstrahēts. Runājot par ainavām, man ļoti patīk tuvplāni. Tālas panorāmas es negleznoju. Gleznojot ainavu, man ir sajūta, ka es gribu tajā ieiet iekšā un sev pietuvināt to, ko attēloju. Arī kompozīcijas ir tuvas, it kā tādā tuvā skatījumā. Tāpēc arī rodas sajūta, ka tas velk uz abstrakciju.

Otra tuvošanās ir ar cilvēku, gleznojot viņa portretu. Ļoti jākoncentrējas uz seju, ko gleznoju, un šī tuvības sajūta ar cilvēku rodas it kā pati no sevis. Bet tas ir tikai mans viedoklis. Katram skatītājam būs sava sajūta un interpretācija par manām gleznām."