27.02.2014 14:54

"Vasarnieki" turpina jautāt arī tagad

Autors  Rasma Rudzāte
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Aktrise Veronika Plotņikova tik pārliecinoši izdzīvo savas varones jūtas, ka gaist robeža starp teātri un dzīvi. Aktrise Veronika Plotņikova tik pārliecinoši izdzīvo savas varones jūtas, ka gaist robeža starp teātri un dzīvi. Aivars Altenbergs

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī skatītāju vērtējumam nodots jauniestudējums – Maksima Gorkija luga "Vasarnieki".

To veidojis jaunais Nacionālā teātra režisors Elmārs Seņķovs kopā ar scenogrāfu Reini Dzudzilo un kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo. Šis ir jauno mākslinieku trešais kopdarbs Rīgas Krievu teātrī.

"Strādājot pie šīs vairāk nekā simt gadus vecās lugas, ko uzskata par garlaicīgu bezsižeta darbu, man radās daudz jautājumu, uz kuriem nav atbilžu arī šodien," saka režisors Elmārs Seņkovs. "Kāpēc lugas varoņi runā par tādiem ideāliem? No kurienes tie nāk? Tas nav no tukšuma, no nezināšanas, ko iesākt..."

Izrāde ir par mūsdienu cilvēkiem. Tajā satiekas piecpadsmit labi situēti kungi un dāmas, kuri, sākoties vasarai, izbraukuši no trokšņainās, smacīgās lielpilsētas uz vasarnīcu. Lugas sižeta pamatu veido viņu dialogi, kuros arvien dziļāk atklājas, ka viņi jūtas vientuļi, nelaimīgi, nesaprasti. Šie cilvēki ir nokļuvuši komforta zonā, par ko sapņojuši, un tomēr īsti labi nejūtas arī tajā. Viņi grib kaut ko mainīt, jo jūt, ka viņu dzīve ilgi tā turpināties vairs nevar.

Scenogrāfs Reinis Dzudzilo izrādes varoņiem radījis mūsdienīgu, gaišu, elegantu vidi, kurā darboties. Jau izrādes priekškars ir veidots kā glamūra reklāma ar uzrakstu "Žarko", kas ir vēstījums par karstumu un vēlmi gūt veldzējumu. Tāpēc pirmajā cēlienā centrālā vieta, kur varoņi ik pa laikam cits citu satiek un pārmij kādu vārdu, ir galdiņš ar atspirdzinošu dzērienu karafēm. Par to, kas notiek ārpusē, varam nojaust tikai pēc skaņām.

Otrajā cēlienā vasarnīcas siena pakāpeniski paceļas. "Sienas pacelšanās ir tāds kā zemādas slānis tai pašai telpai," atklāj scenogrāfs Reinis Dzudzillo. "Otrais cēliens neko neizmaina, bet atklāj. Sākumā otrā plāna varoņus redzam līdz potītēm, tad jostas vietai, kad viņu izturēšanās raisa asociācijas gluži vai ar dzīvnieciskām būtnēm, līdz izrādes beigās siena paceļas pavisam un atklājas bezizeja."

"Kostīmus apzināti veidoju skaistus un gaumīgus, jo izrādes varoņi savulaik bijuši vienkārši vidusmēra cilvēki, kuri kārojuši pēc labas, skaistas, pārtikušas dzīves un kļuvuši bagāti," stāsta kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo. "Mana iecere bija, lai skatītāji zālē būtu tādā pozīcijā kā lugas tēli pirms pārticības iegūšanas. No malas šķiet, ka skaistiem cilvēkiem ir brīnišķīga un piepildīta dzīve, bet skaistumā ir ne tikai liels spēks, bet arī posts."

Abos izrādes cēlienos tērpus vieno ārējs skaistums. "Pirmajā cēlienā tos apzināti veidoju caur tumšo gammu, kurā ir elegance, jo melnais ir klasisks un ekstravagants tonis," turpina māksliniece. "Izrādes tēlu kostīmiem nav izmantoti divi vienādi audumi, katrs ir atšķirīgs gan pēc toņa, gan faktūras. Bagātība un atmosfēra rodas detaļās un smalkās atšķirībās."

Otrajā cēlienā varoņus ieraugām elegantos zeltainos miesas krāsai tuvos vakartērpos. "Lasot lugu, man šķita, ka tās ir svinības, kas visiem varoņiem liek palikt vasarnīcā un turpināt savstarpējās attiecības. Tā arī radās ideja par vakartērpiem, un es patiesi gribēju, lai otrais cēliens atklāj kailumu, protams, ne jau burtiski. Izrādē katrs tēls ir atšķirīgs, tomēr teātris nav sadzīve, tas ietver poētisku realitāti, kur vienotā ideja veido kopēju izrādes tēlu," stāsta Krista Dzudzilo.