Izrādes noslēgumā radošo trupu skatītāji godināja, pieceļoties kājās, sveicot ar ovācijām un aplausiem. Uz skatuves kāpa arī rokoperas teksta un mūzikas autori Māra Zālīte un Zigmars Liepiņš. Pēc izrādes izveidojās rinda, lai iegūtu jauno mākslinieku autogrāfus. Visaktīvāk autogrāfu vākšanā iesaistījās pati jaunākā paaudze.
"Prieka un skumju asaras. Tas viss vienā dienā. Tā dzīvē bieži negadās. Šodien mēs atvadījāmies no Aivara Brīzes un šovakar uz skatuves kāpa jauns Koknesis. Sākumā šaubījos, vai šodien šo darbu varēs uztaisīt, jo 1988. gadā bija skaidrs, kas ir labie, kas ļaunie, bet šodien mēs esam dažādi. Mēs braucam prom no dzimtenes, mums ir Rīga, tāda, kāda tā ir, un mums ir jaunie talanti. Kad jaunos dzirdēju mēģinājumā, uzreiz bija skaidrs, ka būs," pēc pirmizrādes atzīst leģendārās rokoperas komponists Zigmars Liepiņš.
Jautāta par izjūtām pēc rokoperas "Lāčplēsis" jaunā iestudējuma, libreta autore Māra Zālīte atzīst, ka katrai paaudzei vajag savu Lāčplēsi. "Jauniešiem pārmet, kā var ķerties klāt leģendai, ko izveidojām 1988. gadā, mums toreiz pārmeta gan to, ka izmantojam Pumpura eposu, gan to, ka pārvēršam to rietumnieciskā un modernā rokoperā. Liela daļa rakstīja niknas vēstules un sūdzējās, ka nedrīkst ļaut Pumpura eposu diskreditēt ar rokmūziku. 25 gadi ir pagājuši, pienācis laiks mūsdienu jaunatnei, viņu Lāčplēsim," pārliecināta Māra Zālīte.
Viņa esot bijusi droša, ka šo darbu var uztaisīt, bet bijušas šaubas, vai šodien to skatītajam vajag. "Laikā, kurā uzrakstīju libretu, šī rokopera bija kā sēkla uzartā un siltā zemē. Mūsdienu jauniešiem uzrunāt skatītāja sirdi ir daudz grūtāk, jo daudzi ir ļoti vīlušies un skeptiski – valstī, sabiedrībā, ideālos. Un daudzi nevēlas, lai ideāli un garīgās vērtības tiktu atgādinātas," tā Māra Zālīte.
Galvenās lomas atveidotājs Daumants Kalniņš pēc pirmizrādes atzīst, ka saslimis un vēl vakar juties tik slikti, ka nezinājis, vai varēs kāpt uz skatuves. "Ģenerālmēģinājums izgāzās," uzskata mūziķis. "Paldies augstākiem spēkiem, gudriem padomiem un „Lāčplēša" enerģijai, kas ļāva burtiski atgriezties," saka Daumants Kalniņš. Viņaprāt, vēl pirmajā cēlienā balss esot bijusi ciet, bet tikai otrajā tā atvērusies. "Lāčplēsim bija grūti un man arī," atzīst Daumants.
Viņaprāt, ja 80. gadu beigās izrāde vērsās pret kaut ko, tad šodien mūsu uzveduma mērķis ir vienot. "Tieši tādēļ arī visu izrādes laiku mūsu uz skatuves ir tik daudz. Simboliski tā ir tauta, kuru Lāčplēsis vienmēr dzird," stāsta Daumants Kalniņš.
Savukārt jauniestudējuma režisore Inese Mičule ir pārliecināta, ka Lāčplēsis ir mūsu katra sirdsapziņa un atbildība: "Tāpat kā nogrima Burtnieku pils, tāpat arī šodien var nogrimt mūsu garīgās vērtības un mantojums. Mēs ejam Eiropas Savienībā, pasaulē. Kurš tad būs tas Lāčplēsis, kurš uzcels Burtnieku pili un stāstīs tautas dziesmas mūsu bērniem? Tikai mēs paši."
